Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Jekateriņičeva-Avotiņa par “Nepilsoņu kongresa” idejām un mērķiem

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Etiķetes un protokola speciāliste Jeļena Jekateriņičeva-Avotiņa – Krievijas pilsone un Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja – arvien ir skaidri paudusi savu nostāju pret norisēm sabiedrībā un tos, kas šo valsti apvaino, saukusi īstos vārdos – par valsts grāvējiem.

 

Tagad “Nepilsoņu kongress” (“NK”) cenšas uzpūst skandālu, draudot sūdzēt J. Jekateriņičevu tiesā viņas interneta vietnē paustā viedokļa dēļ. Man J. Jekateriņičeva-Avotiņa stāsta, ka interneta portālā “Facebook” viņu uzrunājusi Una Blaua-Baltmane, vaicājot, ko Jeļena domā par “Nepilsoņu kongresu”, un viņa izteikusi savu privāto viedokli. Jau nākamajā dienā sācies “NK” iniciatoru satraukums.

 

Pērn Strasbūrā

Jeļenas kundze ir piedzīvojusi, ka pret viņu krieviski rakstošajos interneta medijos ir bijusi nelabvēlīgu komentāru straume un pat netieši draudēts. Pērn viņa nomainīja mobilā telefona numuru tādēļ, ka bija saņēmusi nepatīkamas, agresīvas īsziņas. Šis psiholoģiskais uzbrukums sācies tādēļ, ka pirms gada viņa Strasbūrā piedalījās eiroparlamentārietes Ineses Vaideres rīkotajā konferencē un vērsās pret Tatjanu Ždanoku un citiem 18. februāra valodas referenduma iniciatoriem. “Taču, no otras puses, es saņēmu ļoti lielu atbalstu no parastiem cilvēkiem, kurus pat nepazinu, bet kuri uz ielas apstājās, lai pateiktu: paldies par jūsu viedokli, mēs esam ar jums,” stāsta J. Jekateriņičeva.

Pērn Strasbūrā viņa runāja par cieņu pret valsts valodu un to, ka valodu referenduma iniciatoru darbības ir valsti graujošas: “Latvieši jūtas galēji apvainoti, viņiem tiešām ir dots morāls sitiens, kuru pēc elitārās etiķetes terminoloģijas var nosaukt par huligānismu. Referenduma organizatori veic pilnīgi nekaunīgu un nejēdzīgu valsti graujošu darbību.”

Viņa apsūdzēja Eiroparlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku morālā noziegumā pret veselu Latvijas krievu paaudzi, jo šī politiķe un viņas biedri jau karjeras sākumā saviem vēlētājiem izvirzījuši divus melīgus un ciniskus mērķus: par iespējām iegūt pilsonību nulles variantā un par krievu valodu kā valsts valodu.

Tagad, kad nesen dibinātais “Nepilsoņu kongress” atkal atkārto šo prasību par automātiskās pilsonības piešķiršanu, J. Jekateriņičeva spriež: “Kad bija referendums par krievu valodu kā valsts valodu, tā bija cīņa pret Latvijas suverenitāti. Bet process, kurā prasa automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu, – tā ir cīņa pret Latvijas vēsturi. Prasīt no latviešiem aizmirst trīs okupācijas būtu tas pats, kā prasīt no ebrejiem piedot holokaustu.”

“NK” līderi lielākoties ir Latvijas pilsoņi, kuri vēlas saasināt situāciju, pievērst sev uzmanību, sacelt troksni, lai izmantotu to savas politiskās karjeras veidošanā. Bet no sabiedrības interešu viedokļa vienīgais “NK” darbības iznākums ir krasi negatīvs – tā ir kārtējā sabiedrības šķelšana.

 

Katram ir izvēle

Jeļena stāsta, ka portālā “Facebook” viņas privātajai lapai ir divi tūkstoši apmeklētāju, kas lasa uzrakstīto, diskutē. Tie pārsvarā ir krievi.

Viņa piebilst, ka daudzkārt pārspīlēts ir “Nepilsoņu kongresa” aktīvistu teiktais, ka “NK” pārstāvot trīssimt tūkstošus nepilsoņu: “Tur dibināšanas sanāksmē bija 300 cilvēki, kurus tad arī viņi pārstāv. Bet tie pārējie 289 tūkstoši – ne viņi zina par “Nepilsoņu kongresu”, ne par tā idejām. Viņi dzīvo Latvijā, strādā, un viņiem te patīk.”

Bet tiem, kas glabā sevī kādu aizvainotību un teic, ka Latvija viņus esot piekrāpusi, ir laiks tikt vaļā no šīs sajūtas. “1991. gadā Latvijā bija 47 procenti nelatviešu, un pilsonības ziņā cits variants nebija iespējams,” pārliecināta Jeļena. Viņa piemin pētījumus etnopsiholoģijā un starpkultūru saskarsmē, kur secināts – ja valstī ir minoritāte, kas pārsniedz desmit procentus no iedzīvotāju kopskaita, un daudz ir to, kuri nezina pamatnācijas valodu, nepazīst kultūru, tad palielinās konfliktu rašanās iespēja.

Jekateriņičeva uzsver – nepilsoņi var naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību. Otrkārt, Latvijas nepilsoņiem ir arī citas izvēles iespējas – viņi var censties iegūt Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Izraēlas, Vācijas vai kādas citas valsts pilsonību. Viņi var palikt arī nepilsoņu statusā, kas savā ziņā ir izdevīgs statuss tāpēc, ka cilvēkam tad ir bezmaksas vīzas uz Krieviju un bez vīzām viņš var ceļot pa ES valstīm un arī strādāt. Latvija ir demokrātiska valsts, jo – lūdzu, te ir pirmais, otrais, trešais variants! Katrs savu privāto ieganstu dēļ izvēlas, ko darīt.

“Lindermans, Aleksejevs un citi, kuri te provocē, neciena to ikvienu individuālo cilvēku. Viņiem uzskats kā padomju gados – “Es gribu, lai būtu tā, un visi dara tā!” Viņi nesaprot, ka tagad ir cits laiks,” vērtē J. Jekateriņičeva.

 

Principi, kas jāievēro

Pērn J. Jekateriņičeva Strasbūrā referējot teica: “Diplomātiskajā etiķetē ir četri pamatprincipi. Lai pasaulē nebūtu etnisku konfliktu un karu, visām ANO valstīm tie ir obligāti jāievēro: pirmais – suverenitāte, otrais – valstu līdztiesība, trešais – teritoriālā nedalāmība, ceturtais – neiejaukšanās iekšējās lietās.” Tiem, kas te spriedelē par kādu Latgales autonomiju, acīmredzot šis trešais princips ir tumša bilde.

Jeļenai ir draugi no Krievijas, kuri Latvijā nopirkuši īpašumus, ieguvuši uzturēšanās atļaujas un te dzīvo: “Viņi saka – mums ļoti patīk latviešu kultūra, vēsture un arhitektūra. Mums tikai nepatīk “padomju Krievija Latvijā””. To “padomju Krievijas” iespaidu rada cilvēki, kuru galvās joprojām nav skaidrības, ka Krievijas Federācija un Latvija ir divas dažādas valstis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+