Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. marts, 2015
Drukāt

Jelgavas futbola patriots Gints Freimanis (3)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Kad viens no futbola kluba “Jelgava” pārstāvjiem neformālā sarunā savas komandas kapteini Gintu Freimani ietekmes ziņā pielīdzināja Sandim Ozoliņam savulaik Rīgas “Dinamo”, kļuva skaidrs – jāaicina Gints uz sarunu. Viņš laipni piekrīt, atsaka manam piedāvājumam aizbraukt uz Jelgavu un kādurīt ar vilcienu ierodas Rīgā. Autovadītāja tiesību neesot, taču jau sācis to sarūpēšanu.

Citāda ziema

Gints atsakās no kafijas, bet gāzēta un negāzēta ūdens izvēlē priekšroku dod otrajam. “Esmu sācis uzturam pievērst lielāku uzmanību, konsultējos ar dietologu. Vecums nāk, iekļuvu Latvijas izlasē – gribas spēlēt vēl augstākā līmenī, tāpēc jāmeklē resursi, kas vēl nav izmantoti. Nekad nedrīkst apstāties – kad rodas komforta sajūta, tas nozīmē, ka gaidāms regress,” skaidro 29 gadus vecais aizsargs. Šobrīd viņam ar FK “Jelgava” ir divu gadu līgums, taču mērķis uzspēlēt ārzemēs nav zudis. Ideālais variants būtu Vācija, kur reiz jau pamēģinājis spēkus.

– FK “Jelgava” šī bija pirmā ziema trenera Vitālija Astafjeva vadībā. Kā viņš jūs dresēja?

– Slodzes bija lielas, bet citādas, nekā ierasts – Vitālijs teica, ka mēģinās mums attīstīt tos muskuļus, kas līdz šim nav darbināti, lai pie potenciāla dabūtu desmit līdz 15 procentus klāt. Gājām uz aerobiku, jogu, peldēšanu. Sviedri lija spaiņiem, aerobikā stunda un 40 minūtes gandrīz bez pauzēm. Arī agrāk kaut kas tāds bija mēģināts, bet ne tik ilgstoši kā šoreiz – divus mēnešus.

– Pērn Jelgavas futbolisti pēc 19 gadu pārtraukuma izcīnīja medaļas Latvijas čempionātā. Ko gribat šosezon?

– Nenokrist zemāk par trešo vietu, bet katram sportistam ir augstākie mērķi. Man dzīves moto ir būt pirmajam. Nav otrās vai trešās vietas. Vienmēr eju pēc augstākā, bet, kā sanāk, – cita lieta. Jelgavai nav tādu resursu, lai skaļi teiktu – ejam pēc čempionu titula.

Trenē bērnus

– Tu esi Saldus puika?

– Jā, piedzimu un augu Saldū, futbolu sāku spēlēt Brocēnu “Startā”, kur mans tēvs arī spēlēja. Kad komanda izjuka, trenējos Saldus futbola skolā, bet divas dienas pēc vidusskolas izlaiduma devos uz Jelgavu.

– Jelgava tev tāda liktenīga pilsēta – allaž pēc spēku izmēģināšanas citur esi atgriezies šajā komandā.

– Jelgavā uzņemu enerģiju, atjaunojos mentāli un arī fiziski. Jelgavu uzskatu par savām mājām, daudz draugu, un vienmēr šajā komandā esmu laipni gaidīts. Vienmēr tā sanācis, ka pēc atgriešanās Jelgavā atkal nostājos uz kājām. 2010. gadā aizbraucu uz Īriju, otrajā spēlē ieguvu traumu un izlaidu visu sezonu. 2012. gadā aizbraucu uz Vāciju, bet tas laikam nebija pareizs lēmums, pēc tam atkal pievienojos jelgavniekiem, un iepriekšējais gads bija vislabākais – izcīnījām Latvijas kausu, trešo vietu virslīgā un vēl iekļuvu izlasē. Esmu kluba patriots, visu daru no sirds.

– Kāpēc spēlēšanu Vācijā uzskati par kļūdu?

– Tā bija sestā līga, komandai bija lielas ambīcijas, noticēju aģentam, ka būs viegli uzrāpties augstāk. Apmēram zināju savu līmeni, un mans mērķis bija nokļūt trešajā bundeslīgā. Savā līgā uzvarējām, bet nākamajā sezonā sākās traumas, un augstāk netikām, finanses tika apcirptas. Salīdzinot ar Latviju, tur gan bija ļoti labi apstākļi, es uz rokas saņēmu 1700 eiro, vēl dzīvokli apmaksāja un bija arī prēmijas. Tieši tajā gadā apprecējos, gribējās zināmu stabilitāti.

– Latvijā tev lielāka alga nav bijusi?

– FK “Rīga” 2009. gadā maksāja ļoti labu algu un prēmijas, taču klubam sākās problēmas, un pusi no naudas dabūju tikai pēc vairākiem gadiem, kad uzvarēju tiesā. Ja runājam par pieticīgajām finansēm Latvijas futbolā – par to pašu algu varu iet un celt mājas vai sēdēt birojā, bet es gribu darīt to, kas man patīk, – spēlēt futbolu. Tagad nauda man nav tik svarīga. Galvenais ir dzīvot Latvijā un būt veselam. Pārējais atnāks.

– Lasīju, ka laikā, kad biji savainots, strādāji par treneri.

– Jelgavā es vienmēr esmu palīdzējis treneriem, jau vidusskolas gados un arī tagad divreiz nedēļā patrenēju jauno talantu grupiņu. Man patīk ar bērniem strādāt, Vācijā darbojos nometnēs. Arī pēc karjeras gribu turpināt šo darbu, pagājušajā gadā nokārtoju Latvijas Futbola federācijas C kategorijas trenera licenci.

Dusmīgie turki

– Latvijas izlasē pērn debitēji 29 gadu vecumā. Pats vēl cerēji, ka tas kādreiz notiks?

– Junioru izlasēs nekad neesmu bijis, lai gan uzskatu, ka vajadzēja – 20 gadu vecumā spēlēju virslīgā, bet izlasē ņēma futbolistus no pirmās līgas. Tas bija netaisnīgi. 2007. gadā, kad spēlēju FC “Jūrmala”, lielās izlases treneris Aleksandrs Starkovs uzaicināja uz treniņa maču. Tās tuvumā grozījos, bet vēlāk nāca traumas, un attālinājos no izlases. Gadi gāja, un pamazām sāka likties, ka nav lemts, taču esmu ticīgs cilvēks, kristietis, un tas man daudz palīdzējis karjerā. Beigās sasniedzu mērķi, uz kuru biju gājis.

– Vai tev nevar pārmest, ka uz FK “Jelgava” atnāca Vitālijs Astafjevs un izlases galvenajam trenerim Marianam Paharam ieteica tavu kandidatūru?

– Vispirms mani uzaicināja uz Baltijas kausa spēlēm, un tad Astafjevs kļuva par FK “Jelgava” galveno treneri. Šķiet, mani gribēja pārbaudīt jau ziemā, taču kaut kādu iemeslu dēļ to neizdarīja. Kad vasarā Vladislavs Gabovs dabūja traumu, man bija iespēja sevi parādīt.

– Sanāca neslikti.

– Eiropas čempionāta kvalifikācijā laukumā gāju uz maiņu spēlēs pret Islandes un Turcijas izlasēm. Nerespektēju nevienu komandu vai futbolistu, tāpēc īpašas spriedzes nebija. Uzskatu, ka jebkurš pretinieks ir tikai cilvēks, nogurst un cieš sāpes, ja iesit. Ar turkiem sanāca saķeršanās, viņi bija dusmīgi un kaut ko man krieviski kliedza. Bet es televizorā redzu, ka, piemēram, Arda Turans pret Madrides “Real” visu laiku sit pa kājām. Ja būs iespēja uzspēlēt atbildes mačā Turcijā, tad atgādināšu viņam, kā pats spēlē pret stiprām komandām.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vaka Vaka…………ta turpinat. Veljoprojam gaidu no tevis labakus rezultatus!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!1

  2. Malacis! Tā turēt!

  3. Lai Gint izdodas…bez tevis FK Jelgava būtu savādāka.

Draugiem Facebook Twitter Google+