Jērikas roze istabā 0
“Gribētu ko vairāk uzzināt par tuksneša augu Jērikas rozi. Vai tā ir jāstāda zemē kā visi augi, vai arī tikai jāliek ūdenī? Varbūt katru dienu jālaista?” Inta Ādažos
Jērikas anastātika (Anastatica hierochuntica), ko tautā parasti dēvē par Jērikas rozi vai augšāmcelšanās augu, ir viengadīgs lakstaugs. Ja tas nopirkts kā ieritinājies, sauss, pelēkbrūns kamoliņš (izskata dēļ iedēvēts par rozi), telpās augs tikai īsu brīdi.
Savvaļā šis savdabīgais tuksneša augs pārlaiž sausuma periodu, ieritinot zarus uz iekšpusi un pārvēršoties par vieglu, plakani apaļu murskuli, ko vējš dzenā pa smiltīm, līdz atrodas mitra vieta, kur augam iesakņoties, uzziedēt un nogatavināt sēklas. Interesanti, ka vēja nestas tuksneša smiltis nespēj apbērt šo neparasto ceļotāju.
Trāpīgais nosaukums “augšāmcelšanās augs” ir vienkāršs un reizē ģeniāls: saskaroties ar ūdeni, nedzīvais zaru kamols atdzimst – iztaisno zarus, salapo un uzzied sīkiem, neciliem ziediņiem. Saskarsmē ar ūdeni sausā kamola iekšpusē esošās sēklas sadīgst dažu stundu laikā, bet līdz sadīgšanai tās var ceļot pat vairākus gadus.
Telpās Jērikas anastātika var augt mitrā vidē – traukā, kur ir nedaudz ūdens; podā, kurā ir mazliet mitras augsnes. Augs spēj apsakņoties, bet saknes var arī neizveidot. Var uzziedēt, taču sēklas nenogatavojas, tām pietrūkst tuksneša klimata, visvairāk – saules.
Par Jērikas rozi tautā sauc arī zvīņlapu selaginellu (Selaginella lepidophylla), kas ar sīkajām zvīņveida lapiņām uz zarotajiem, brūnganajiem stumbriem ļoti līdzinās Jērikas anastātikai. Galvenā atšķirība – zvīņlapu selaginellai sakņu sistēma ir stabila visu gadu, no stumbriem augsnē ietiecas gaisa saknes. Tā izcili jūtas sausā gaisā, tāpēc jāsargā no lieka mitruma un vēsām telpām. Visu gadu vajadzīgs istabas siltums un saules apspīdēta vieta.
