Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Jeruzalemes īpašais statuss 16


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Palestīniešu pašpārvaldēs prezidents Mahmuds Abass, kā zināms, prasa, lai Izraēla aizvācas no t. s. Rietumkrasta (West Bank) un atgriežas savās “starptautiski atzītās robežās”. Atgādināšu, ka, ja kāda valsts, piemēram, vēlas iestāties Eiropas Savienībā, to uzņem tikai tad, ja tai ir “starptautiski atzītas robežas”. Bet šajā gadījumā prasās juridisks precizējums. Runa ir par tā saukto zaļo līniju, kas tika nosprausta 1949. gadā pamiera ietvaros (bez kāda mierlīguma), atdalot no 1948. gada 14. maija proklamētās ebreju valsts teritorijas to daļu, ko ieņēma Jordānijas karaspēks un kas tika iekļauta šajā karalistē. 1967. gada Sešu dienu karā Izraēla to okupēja un sasniedza Jordānas upi, kura vēlāk, kad starp Jordāniju un Izraēlu tika noslēgts patiess miera līgums, kļuva par īstu robežu starp abām valstīm. Taču “zaļā” 1949. gadā nospraustā līnija arī joprojām visās kartēs apzīmē Izraēlas “likumīgo” teritoriju atšķirībā no okupētajiem palestīniešu novadiem.

Un te patiešām īpašs gadījums ir Jeruzaleme. Ne velti luterāņi baznīcā dzied “Ak, Jeruzaleme, mosties”, jo šī pilsēta ir svēta ne tikai manai tautai un islāmticīgajiem, bet arī kristiešiem, jo Jēzus tur sprediķoja un tika krustā sists.

1949. gada 29. novembrī, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopsapulce pieņēma rezolūciju par Palestīnas (britu mandāta teritorijas) sadalīšanu divās valstīs – vienu ebrejiem, otru arābiem –, bija paredzēts, ka Jeruzaleme netiks ne vieniem, ne otriem, bet kopā ar Betlēmi kļūs par “corpus separatum” – eksteritoriālu veidojumu zem nez kādas “starptautiskas pārvaldes”. Šis utopiskais plāns tā arī palika ANO arhīvā…

Vārdu sakot, no 1949. līdz 1967. gadam, atbilstot minētā pamiera noteikumiem, Izraēla pārvaldīja Jeruzalemes “jaunos”, rietumu, kvartālus, kamēr vēsturiskā vecpilsēta ar jūdaisma lielāko svētvietu – Rietumu sienu (Raudu mūri), islāmticīgajiem svēto “Al Aqsa” mošeju un kristietībai svēto Jēzus kapa katedrāli – palika Jordānijas varā. Bet šīs karalistes galvaspilsēta kā bija, tā palika Ammāna Jordānas pretējā krastā.

1967. gada Sešu dienu karā Izraēlas karaspēks ieņēma Jeruzalemes vecpilsētu un tās austrumu sektoru, kur mīt arābi, un šo pilsētu “apvienoja” vai “atbrīvoja” (kā nu kurš to uztvēra).

Tagad ASV prezidents Donalds Tramps, kurš savā stilā vieglprātīgi uzskata, ka Izraēlas un palestīniešu konfliktu iespējams atrisināt, noslēdzot darījumu (“deal”), šā gada 6. decembrī nāca klajā ar patētisku deklarāciju, svinīgi paziņojot, ka Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta! Tas briesmīgi saniknoja ne tikai palestīniešus, bet arī – nosacīti – “islāma pasauli” jo Mahmuds Abass neatlaidīgi prasa, lai Jeruzalemes austrumu daļa ar vecpilsētu kļūtu par iecerētās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Divu valstu galvaspilsētas vienā pilsētā – tas pat tehniski grūti īstenojams.

Donalds Tramps, nākot klajā ar šo deklarāciju, gribēja izdabāt Benjaminam Netanjahu, daudzajiem Izraēlas draugiem ASV Kongresā, kā arī vairākiem miljoniem t. s. evaņģelikāļu, kas akli tic Bībeles pravietojumiem.

Sašutuma vētra islāma pasaulē un bažas rietumvalstīs lika ASV Valsts departamentam jau 7. decembrī precizēt, ka Tramps nedomājot apšaubīt Jeruzalemes “galīgā” statusa izlemšanu Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanas ietvaros (kad pūcei aste ziedēs? – F. G.). No Vašingtonas tika arī dots mājiens Benjaminam Netanjahu – lai pārāk skaļi nejūsmo!

Bet Jeruzaleme taču galu galā ir Izraēlas galvaspilsēta: tur atrodas prezidenta un premjera rezidences, valdības nams, parlaments, Augstāka tiesa. Un, kad ārvalstu vēstniekiem jātiekas ar Izraēlas Ārlietu ministrijas ļaudīm, viņi no Telavivas brauc uz Jeruzalemi. Itin visās kartēs, tostarp tajās, ko izdod “National Geographic” vai “Jāņa Sēta”, Jeruzaleme apzīmēta kā Izraēlas galvaspilsēta.

Diemžēl Donalds Tramps, būdams impulsīvs un, teiksim, ne pārāk gudrs, nesaprata, ka bravūra ir bīstama. Kā teicis Ļeņins: “No dzirksteles iedegas liesma.”

LA.lv