Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. jūlijs, 2012
Drukāt

Jo augstāk kāds stāv…

Foto - LETAFoto - LETA

Sākumā šķita – tas, ka vara nonāk negausīgu cilvēku rokās, ir tikai sagadīšanās un apstākļu sakritība. Vēlāk mūs (vēlētājus) kaunināja par to, ka vadoņus izvēlamies nedomājot. Tagad, kad mācāmies domāt, nevaram vien beigt brīnīties, kas viņus tik ātri samaitā, jo balsojam taču it kā par labākajiem ļaudīm. 


 

Taču ir kāda procedūra, kurā sabiedrībai neviens padomu līdz šim nav prasījis, tāpēc nebūtu pareizi prasīt arī atbildību. Valsts prezidenta vēlēšanas kļūst daudzmaz izprotamas tikai pēc krietna laika. Varas apziņa ir kaut kas tāds, ko neviens tā īsti nepazīst, kamēr nav pie sevis pārbaudījis. Tā diemžēl daudzus nelaiž vaļā arī pēc tam, kad viņi vairs nav amatā. Tad izskatās šādi – zirgs jau ir izjūgts, bet braucējs sēž ratos un turpina raustīt grožus.

Vai tas nav traģikomiski, ka eksprezidenti joprojām sargā miesassargi? Parasti tad cilvēks atviegloti uzelpo un atkal bauda pilnīgi brīvību. Nekāds protokols taču vairs nav spēkā. Nav nekādu ierobežojumu, atkal var baudīt parasta pilsoņa dzīvi. Eksprezidentiem saglabājas tikai ar šo amatu reiz apstiprinātie morālie standarti, ja tādi ir bijuši. Kāda joda pēc mūsu eksprezidentei ir vajadzīgs limuzīns 80 000 latu vērtībā laikā, kad tauta, zobus sakodusi, kārpās laukā no krīzes? Kādās parādēs tas piedalīsies valstī, kurā daudziem vispār nav nekādu iespēju izkustēties no savas dzīvesvietas, jo slēgta ir gan vilcienu, gan autobusu satiksme? Tik ārkārtīgi izteikta tieksme pēc personiskās dzīves labumiem liecina, ka cilvēks turpina dzīvot kādā citā pasaulē.

 

Jo augstāk kāds stāv, jo brīvākam viņam vajadzētu būt no sava ego. Uz tiem, kas sasnieguši virsotni, ļaudis skatās īpaši vērīgi. Tajās virsotnēs tik daudzos pašcieņu nomaina paštīksme un viņi to pat nejūt, jo vara ir spēcīgs anestezētājs.

 

Augstprātība un šaursirdība ir kā dvīņu māsas – viena bez otras nesper ne soli, lai tikai kāds pamēģina aizskart vienu, otra tūdaļ atiež zobus. Tam visam ir kāda līdzība ar kāpšanu reālajos kalnos, tikt lejā, izrādās, ir ļoti grūti, ne velti daudzi nevis nokāpj, bet noripo un laurus, saprotams, nesaņem. Vienīgi līdzjūtību.

Un tā mēs dzīvojam starp skumjām un kaunu, kad kārtējo reizi kāds pārbaudījumu ar varu neiztur. Bet kā gribas, lai izturētu! Kaujas laikā karogu, paceltu augstu virs pārējo galvām, nes karognesēji. Miera laikā viņi dara to pašu, tikai tad – sirdī un tas nepaliek neievērots. Starp citu, palūkosimies katrs uz karogu sevī, vai tas vēl tur plīvo un kādā krāsā tas ir šodien.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+