Mūsdienu Krievijas identitāti, pēc režisora domām, labi atspoguļo šī dīvainā freska uz pareizticīgo klostera sienas.
Mūsdienu Krievijas identitāti, pēc režisora domām, labi atspoguļo šī dīvainā freska uz pareizticīgo klostera sienas.
Publicitātes foto

Jo dziļāk mežā, jo ļaunāki vilki. Par ko ir Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma “Mūris”? 1

Aizvadītajā nedēļā e-pastā pienāca vairākas mēstules no nacionālboļševika Benesa Aijo. Ar tām viņš regulāri apgādā redakcijas – sūta gan dažādus uzsaukuma tekstus krievu valodā, gan bildes, gan video saites. Esmu uzlicis iestatījumus, lai šie sūtījumi automātiski nonāk “Atkritumu” (“Trash”) sadaļā, tomēr to reizēm vajag iztīrīt, un tad nākas secināt, ka kādreizējais nacionālboļševiku aktīvists jo­projām izmisīgi cīnās par mediju uzmanību. Beness Aijo Latvijas Drošības policijai ir pazīstams jau gadus divdesmit, bijis apsūdzēts par aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un grozīt valsts iekārtu, sauc sevi par Latvijas un “Doņeckas Tautas republikas” pilsoni, citstarp arī par “Lielbritānijas marksistiski ļeņiniskās komunistiskās partijas” biedru…

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Notriektā tautumeita 7
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57
Lasīt citas ziņas

Pēc tam kad viņš 2015. gadā devās uz Donbasu, daži Latvijas interneta portāli bija uzķērušies uz šī āķa. Piemēram, “Delfi.lv” bieži varēja atrast stāstus par “kaujinieka” piedzīvojumiem Austrumukrainā: Beness saņēmis paaugstinājumu, Beness demonstrē ieročus, Beness apbalvots ar medaļu… Vēlāk arī interneta žurnālistiem apnika, un nu jau kādu gadu viņa izrādīšanās kāri neviens neapmierināja. Taču tikmēr par Benesu tapušas pat divas dokumentālās filmas.

Vispirms viņš bija viens no galvenajiem varoņiem režisora Kārļa Lesiņa filmā “Revolūcijas eksports”, ko pagājušā gada augustā demonstrēja “TV3”. Filmā intervēti vairāki Austrumukrainas prokrievisko spēku pusē karojošie Latvijas iedzīvotāji, bet Beness Aijo ir centrālais tēls, kurš tiek rādīts gan sadzīviskās ainās, gan šaujot ar Kalašņikova automātu, kas viņam īsti neizdodas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šodien, 24. aprīlī, pirmizrādi Latvijā piedzīvo režisora Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma “Mūris” – arī te viens no varoņiem ir Beness Aijo. Otrs ir Ansis Ata­ols Bērziņš, kurš notiesāts par 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas grautiņiem un nesen no Čehijas cietuma tika pārvests uz Latviju. Filmā “Mūris” abi tiek raksturoti kā politiski vajātie, kuriem nākas slēpties no Latvijas varas savu ideālu dēļ, kas gan abiem atšķiroties.

Par ko tad īsti ir šī filma? Kā skaidro režisors D. Sīmanis, to varot salīdzināt ar interneta enciklopēdijas “Wikipedia” hipersaiti, kur, meklējot informāciju, var uzspiest uz kādu vārdu un nokļūt pavisam citā sadaļā, tur nospiest uz nākamo saiti, tā beigās aizklīstot diezgan tālu no sākotnējā intereses objekta. Te laikam iederētos latviešu sakāmvārds: “Jo dziļāk mežā, jo lielāki koki”. Lai gan filmas “Mūris” gadījumā, iespējams tuvāka būs šī teiciena alternatīvā versija: “Jo dziļāk mežā, jo ļaunāki vilki”.

Nacionālais kino centrs 2016. gadā piešķīra filmas tapšanai 45 000 eiro. Toreiz anotācijā bija teikts: “Filmas stāsta pamatā ir piecas režisoram būtiskas vēsturiskas fotogrāfijas, kas stāsta par dažādām konkrētām robežvietām un situācijām – Masļenku traģēdija 1940. gadā, Jeruzaleme 1948. gadā, Berlīnes mūris 1961. gadā, Ungārijas un Austrijas robeža 1989. gadā un Romas protestantu kapsēta 1961. gadā. Autora ceļojums uz vietām, kur savulaik intensificējusies vēsture, liek domāt arī par šodienu un katra paša iekšējām robežām.”

Pāris no iepriekšminētajām vietām parādās vien dažos kadros pašā filmas ievadā, citas neparādās nemaz. Rodas iespaids, ka autoram sākotnējā interese ar laiku izplēnējusi un viņš izlēmis taisīt jau pavisam citu filmu, pēc tam vēl trešo, bet beigās tomēr visu kaut kā vajadzējis savilkt kopā, kas tiek darīts ar aizkadra pārdomu palīdzību par to, ka robežas un mūri ir dažādi, tie var būt ne tikai starp valstīm, bet arī paaudzēm, tautām, cilvēku uzskatiem un tamlīdzīgi.

Filmas unikālākā un līdz ar to arī spēcīgākā daļa ir Latvijas – Krievijas pierobežas dzīves dokumentēšana. Piemēram, tā sākas ar bildi, kas tapusi 1940. gadā pēc Krievijas uzbrukuma Masļenku robežpunktam, bet jau pēc mirkļa ir aina ar to, kā šis robežpunkts izskatās pašlaik – aiz­audzis lauks ar sagruvušu ēku, vecs robežstabiņš, kurā vēl var saskatīt Latvijas ģerboņa siluetu, sarūsējušas sliedes uz nekurieni… Krievijas vara uz ārzemju žurnālistu aktivitātēm parasti skatās ar lielām aizdomām, bet filmā redzami pat militāri objekti, par ko mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos ir liels risks saņemt apsūdzības spiegošanā. Režisors atklāj, ka daļa filmēšanas grupas bijusi no Krievijas un viņi kārtojuši visas nepieciešamās atļaujas. Nācies izmantot arī viltību – iestādēm skaidrots, ka filma būšot par kultūru un etnogrāfiju, politika nav pieminēta. Autoram labi izdevies parādīt mūsdienu Krievijas identitātes meklējumus, kurus, pēc viņa domām, vislabāk atspoguļo kāda freska uz pareizticīgo klostera sienas: “Tur ir padomju desantnieks, pareizticīgo ikonas, 1917. gada elementi, mūsdienu Krievijas elementi.” Viņš gan piebilst: “Tādi paši atavismi ir arī mūsu sabiedrībā.”

Reklāma
Reklāma

Filma strauji mainās, kad tajā ienāk Ansis Ataols Bērziņš – 2009. gada Vec­rīgas grautiņu dalībnieks, kurš ir nemierā ar tiesas spriedumu, tāpēc kādu laiku slēpjas Krievijā, netālu no robežas ar Latviju. Tālāk jau valstu robeža kļūst vien par fonu Bērziņa uzskatiem un gaitām. Taču filmas veidotāji nolēmuši iet vēl “dziļāk mežā” un parādīt arī citu, kā paši saka, “politisko trimdinieku” Benesu Aijo, tāpēc filmas darbība pārceļas uz Donbasu. D. Sīmanis gan atklāj, ka pats uz Austrumukrainu neesot braucis, tāpēc “Mūrī” redzami daudzi tie paši fragmenti, kas K. Lesiņa “Revolūcijas eksportā” – Beness atkal mācās šaut ar automātu. K. Lesiņš titros pieteikts kā filmas otrais režisors.

D. Sīmanis gan diezgan izteikti mēģina norobežoties no Benesa uzskatiem gan filmā, gan komentāros. Taču arī nenosoda, drīzāk ir līdzjūtīgs. Tāpat var just, ka režisoram nav tīkamas 9. maija svinības Daugavpilī, kuras filmā tiek dēvētas par “vēsturisko Disnejlendu”, tomēr viņš ļoti vēlējies to parādīt. Kāpēc? Atbilde ir izvairīga, tās meklēšana paliek skatītāju ziņā. Tomēr cerams, ka nākamā dokumentālā filma nebūs par Drošības policijas nupat aizturēto provokatoru Aleksandru Gapoņenko, kuru, starp citu, savā pēdējā e-pastā no Donbasa, tik kareivīgi aizstāv Beness Aijo, krievu valodā saukdams: “Brīvību biedram Gapoņenko! Cienījamie biedri, mūsu Lielkrievijas pasaule ir briesmās!”…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.