Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. augusts, 2012
Drukāt

Jo mazāk kustēsies, jo slimāks būsi

Foto-Fēlikss SitņikovsFoto-Fēlikss Sitņikovs

Droši vien liepājniece Elfrīda Pujēna ir viena no vecākajām nūjotājām Latvijā. Viņa jūnijā nosvinēja 84. dzimšanas dienu. Sākusi šo nodarbi pirms pieciem gadiem, kad atkopusies no avārijas, kurā viņu nelaimīgi notriekusi mašīna, salaužot gūžas kaulu.

Meita Aija tolaik bijusi Norvēģijā kā Jūras spēku virsniece un atsūtījusi mammai nūjas, lai būtu vieglāk iet. Tagad neviena diena nepaiet, kurā Elfrīdas kundze nebūtu aktīvi sportojusi.

 

Elfrīda stāsta, ka viņai bijis raibs mūžs, jo strādājusi daudzās darbavietās. 1961. gadā atnākusi uz Liepāju ar ģimeni, un tā arī sirdij pieaugusi šī pilsēta pie jūras. Četri bērni izaudzināti, un tagad varot priecāties par mazbērniem.

 

Pieveic pusmaratonu

“Kad iesāku nūjot, man šī nodarbe ļoti iepatikās, jo ar nūjām ir vieglāk iet. Katru dienu gāju visur, kur man vajadzēja nokļūt. Brīžiem gan šķita, ka cilvēki mani sāk izsmiet, un bija pat neērti nūjot,” stāsta sirmā kundze. “Pērn pirmoreiz Liepājā notika pusmaratons, un es nodomāju: jāiet un jāmēģina piedalīties. Ārsti prasīja, vai man nav bail, bet vienīgās bailes bija par to, lai kaut kur nenogriežos nepareizi. Taču tur viss bija atzīmēts un uz visiem stūriem armijnieki stāvēja. Nomaldīties nebija iespējams.”

Septiņus kilometrus Pujēnas kundze pieveica stundā 21 minūtē un 35 sekundēs. “Nebiju pēdējā, kaut kur pa viduci: bariņš priekšā, bariņš aiz muguras, es visu laiku pa vidu. Šogad pusmaratonā mans rekords bija stunda 21 minūte un 15 sekundes – par 20 sekundēm ātrāk nekā pērn. Citu tik vecu kā es tur nebija. Bija 70 – 75 gadus veci sirmgalvji no Liepājas Diabēta biedrības, viņi nūjo, lai nepieņemtos svarā,” stāsta sirmā kundze.

 

Elfrīda nūjo, arī ejot uz vietējo veikalu pēc lauku maizes, apciemojot meitu Sarmīti jūrmalas pusē, dodoties uz pastu vai veikalu kārtīgi iepirkties. “Katru dienu jākustas, ja gribi būt vesels,” tāda ir viņas atziņa. Savā laikā, bērnībā un jaunībā, daudz sportots, govis ganītas un labība vākta. “Tagad iznāk, ka neviena tāda darba nav. Vai man sēdēt un gaidīt, kad es aiziešu? Kaut kur enerģija jāizliek,” tā Elfrīda.

 

Dienu 
sāk ar rupjmaizi

Katru rītu Elfrīda izdzerot tasi kafijas možumam un apēdot šķēli īstas lauku rupjmaizes spēkam. “Ēdu tikai lauku rupjmaizi, ko cepuši laucinieki. Bez rupjmaizes jau nav spēka. Baltmaizi tikpat kā nemaz neēdu. Gaļu arī nekad nepērku, – lai gan neesmu veģetāriete, to baudu, aizejot ciemos. Pērkot produktus, vienmēr skatos, lai tie ir bez konservantiem. Piena produktus pērku no lauciniekiem, un tur jau viss ir dabisks. Skābenes var ziemas vidū no lauciniekiem nopirkt, un tu zini, ka tur nebūs konservantu. Esmu ķīmiķe pēc profesijas un zinu, kas kaitē cilvēka organismam un kas ne,” atzīst Elfrīda. Viņa arī uzskata, ka nevajagot nepārtraukti dzert zāles. Tas ir pēdējais, ko cilvēks var darīt.

“Savā mūžā ne reizi neesmu slimojusi ar infekcijas slimībām. Man mājās ir tējas un piena sēne, un šo šķidrumu es nepārtraukti lietoju. Tējas sēni lietoju jau 47 gadus, savukārt piena sēni man pirms pieciem sešiem gadiem iedeva ārsts, sakot, ka tā ir laba veselībai,” stāsta Elfrīda, piebilstot, ka insults gan viņai bijis. “Tādēļ tagad man ir savs dakteris, pie kura aizeju reizi trijos mēnešos. Profilaksei, piemēram, pavasaros un rudeņos, viņš man izraksta kādu zāļu injekcijas, tabletes. Izdzeru un tad vairāk neko nelietoju.”

Jau 37 gadus Elfrīda dzīvo 5. stāvā, namā bez lifta. “Man prasa, vai sirds to var turēt, bet es saku, ka sirds nemaz nepiedalās, kāpjot pa trepēm. Tur kājas piekūst, ja augstu jākāpj. Bērni priecājas par mani, bīda visur, lai eju. Enerģiju jau kaut kur vajag izlietot. Jo mazāk kustēsies, jo slimāks būsi. Visiem novēlu nesēdēt, bet kustēties: staigāt, darīt, domāt pozitīvas domas,” saka Elfrīda.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+