Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. septembris, 2012
Drukāt

Joprojām nav noturīgu ideju aizbraukušo atgriešanai

Foto - LETAFoto - LETA

Nevar sacīt, ka Latvijas politiķi vispār nora­kuši cerību sagaidīt atgriežamies uz laimīgāku malu emigrējušos tautiešus. Savulaik, pastāvot Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam (ĪUMSILS), pat regulāri notika šai problēmai veltītas prāta vētras, kurās tapušās papīra formāta vīzijas tagad rūpīgi studē arhīvos mītošās putekļu ērcītes.

 

 

Godīgi sakot, citām radībām no šiem dokumentiem nav ko smelt. Izņemot secinājumu – valdības koalīcijas sabīdīšanas vārdā dzemdētu struktūru pienesumam ir čika vērtība, un tā pati izplēn kārtējās krēslu pārbīdes rezultātā.

Palaikam joprojām uzplaiksna ideja par kādu reālu atbalsta programmu, kas pamestās dzimtenes skarbajai sejai piešķirtu labsirdīgākus vaibstus, iedrošinot darbaspējīgos “gājputnus” atpakaļceļam. Piemēram, nesen eiroparlamentārietis Roberts Zīle atgādināja, ka jau kuru gadu viņš nesekmīgi cenšas mūsu valdībai izskaidrot pirmā mājokļa valsts atbalsta programmas lietderību. To ieviešot, valsts garantētu 20 – 25 procentus kredīta iemaksas noteiktai cilvēku kategorijai tādā vecumā (jaunībā), kad vēl nav reāli pašam sakrāt bankas pieprasīto ieguldījumu summu.

Ir jāpiekrīt politiķim, ka šāda programma pēc būtības tiešām apstiprinātu līdz šim galvenokārt vārdos deklarētās valsts rūpes par saviem iedzīvotājiem. Taču stipri gan jāšaubās, vai minētā atbalsta forma izrādītos pietiekami spēcīga svira aizbraukušo atgriešanai un vai pats R. Zīle to nebūs piesaucis tikai problēmas aktualizēšanas labad.

 

Jo grūti noticēt, ka pieredzējušais un ekonomiku globāli tverošais Eiropas Parlamenta deputāts nav ielūkojies statistiķu sagatavotajā apkopojumā, kur melns uz balta redzams: šī gada otrajā ceturksnī 34,4 procenti strādājošo savā pamatdarbā mūsu valstī saņēmuši algu līdz 200 latiem mēnesī.

 

Mazs prieciņš ir, ka pirmajos trijos gada mēnešos tādu bija par trīs procentiem vairāk un patlaban 300 – 500 latus pelnījušo īpatsvars sastāda 23 procentus, tātad gandrīz ceturto daļu. No vienas puses šos ciparus aplūkojot, tie būs ekonomikas atveseļošanās vēstneši. Bet, dzīves dārdzības pieauguma leņķī skatīti, neliecina par augstu maksātspējas slieksni un garantiju pildīt pat valsts atvieglotas pirmā mājokļa iegādes kredītsaistības. Ņemot vērā cenu pieauguma prognozes, darba samaksa nav tik pievilcīga, lai emigrējušais tautietis citā valstī pelnīto algu mīļuprāt nomainītu pret iespēju ik dienas sveicināt patlaban sapņos šalkojošo bērnības birztaliņu.

Mēdz sacīt: algas Latvijā ir tādas, kādas ir. Lielos vilcienos ar to jāsaprot, ka samaksa atbilst darba ņēmēju kvalifikācijai un paveiktā ražīgumam. Taču neviens gudrais šobrīd nepateiks, cik lielai darba devēju daļai ekonomiskā krīze līdztekus nepatikšanām atvērusi iespēju maksāt valdības noteikto minimumu tik ilgi, kamēr par šo algu var atrast strādniekus.

 

Protams, te ir bieži minētā divu galu runga – darba samaksu ceļot, bremzējas lejupslīdes laikā nobremzētā uzņēmuma attīstība. Tomēr pat ekonomikas neprašam skaidri redzams valdībai aktuālais mājasdarbs, ar nodokļu politikas izmaiņu mazinot šo pretrunu, kas ļoti izdevīga aplokšņu algu uzturētājiem.

 

Kaut arī uzskatu R. Zīles ierosmi par labu pēc būtības, tā jau kuro reizi mudina Latvijas politiķu skatījumam uz emigrējušo atgriešanas ceļiem meklēt līdzību ar budistu teiksmās minētajiem aklajiem zinātniekiem, kuri mēģināja iegūt ziloņa tēlu, aptaustot atsevišķas dzīvnieka ķermeņa daļas. Ilkņus noglāstījušais elefantu nosauca par šķēpu, pie snuķa tikušais pazina lielu čūsku, bet kājas taustījušais iesaucās: nu, ko jūs – te mums darīšana ar pamatīgām kolonnām… Lai cik pareiza un skaista būtu labklājības celšanas ideja, bez kopsaistes ar vispārējo ekonomisko situāciju tā uzdzirksteļo un nodziest. Diemžēl.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+