Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. jūlijs, 2013
Drukāt

Joprojām pieprasīta godu saimniece + viņas īpašā mandarīnu liķiera RECEPTE

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

2009. gadā GENOVEFAI ŽUKAI uznāca luste saskaitīt vienā dzīves periodā pēc pasūtījuma izceptās tortes. Sanāca ap 400. Šodien skaitlis būtu vēl iespaidīgāks – neraugoties uz saldās mantas plašo piedāvājumu, Vaboles apkaimē pazīstamā godu saimniece no Lielo Kļocku “Dominīkiem” savos 72 joprojām pieprasīta. 


 

 

Mātes trešā roka

Genovefas kundze uzskata, ka goda maltīšu riktēšanu pārmantojusi: kopš sevi atceras, gājusi līdzi mātei, kas bija izslavēta svinību saimniece. Par viņas trešo roku dēvēta, sākumā – smejoties atzīst – nav bijusi čakla palīdze:

– Atceros, lika man kult olas baltumu. Kādi mikseri, meiluo*, tajos laikos?! Ar bērza slotiņu, kam nobrucinātas lapas. Situ no visas sirds, bet šķidrs un šķidrs. Apnika. Paslēpu bļodu nātrēs un davai projām uz mežu! Tālu netiku. Māte noķēra un ar divreiz salocītu pašausto dvieli… Ne gluži pēriens, bet pamācība, ka darbu pusratā pamest nedrīkst.

Gudrākā vecumā, strādājot blakus pieredzējušām saimniecēm, mātes dotais tikums noderējis. Jo daudzu ēdienu garšas pamatā ir saimnieces rūpīgums un pacietība.

 

Niķi un trakumi

Izslavētās saimnieces savus amata smalkumus turēja noslēpumā. Konkurence!… Ja gribēji ko aizgūt, acis turi platas. Vienai bija niķis papīra lapiņas ar maltīšu receptēm turēt labajā priekšauta kabatā. Kurš ēdiens gatavs, to lapiņu pārliek kreisajā, no rokas ārā nelaiž.

Sastāvdaļas mērot, grieza muguru pretī, lai mācekle neielāgo proporcijas. Pēc svešas mantas Genovefas pirksti nekad nav stiepušies, bet – Dieviņ, atlaid grēku! – citai izpalīdzei uz vakts stāvot, nozagusi saimniecei mēra un svara attiecību pierakstu.

Saglabāts piemiņai, ne vairs lietošanai: šos ciparus viņa jau, kur tas laiks, var noskaitīt nakts vidū no galvas.

– Un tad, meiluo, reiz bija tā. Strādāju kāzu virtuvē par otro izpalīdzi. Saimniece visu dara ar pirmo, es piektais ritenis. Saku: braukšu kāziniekiem līdzi uz baznīcu, vismaz laulību ceremoniju redzēšu. Nē, stāvi mājās! Klausīt radināta, paliku. A, ko šīs?… Tiklīdz jaunais pāris un panāksnieki aiz vārtiem, tā viņas ar vīna pudeli dārzā un ņem iekšā, kamēr guļus. Redzu, labi nebūs. Saplūcu salātus un lokus, lai zaļā piedeva siltajam. Ko nu mācēdama, vēl saridāju, un kāzu draudze vēlāk pat nenojauta, ka draudējusi iespēja redzēt pusklātu galdu.

Dažām iecienītām saimniecēm bijis paradums godu brīdī lēkt uz galda un skriet no viena gala līdz otram, šķīvjos neiekāpjot. Kāpēc… Nu, traki gribējās izrādīties. Ka pati arī šo stiķi pieprot, Genovefa savējiem vēl ne tik sen mājas kārtībā atrādījusi – fotogrāfija to apstiprina.

 

Patīk un vedas 
GoduGaldi6-ak

Viņai piemīt apskaužama prasme dažos teikumos ietilpināt kā personīgās biogrāfijas, tā valsts un tautas vēstures slāņus. Ko vērts kaut vai stāsts par tikšanu pie tagadējā uzvārda:

– Biju izmācījusies par šuvēju un strādāju Daugavpilī. Bet sanāca, ka vajadzēja atgriezties laukos. Ap to pašu laiku no Sibīrijas te pārbrauca Viktors Žuks. Viņa senči bija aizceļojuši uz Omskas apgabalu Pirmā pasaules kara priekšvakarā, bet latgalisko nepazaudēja. Tā i satikāmies. Vai tas, meiluo, nav zīmīgi, ka Žuks atgriezās Vabolē, ha-ha-ha?…

Raiti Genovefa runā par darba gaitām – kā šuvusi tautas tērpus un kleitas teātra izrādēm, kā kolhoza gados nācies iet, kurp sūta. Bet viskrāšņākie ir stāsti par blakusprieku. Kā vēl nosaukt strādāšanu godos?

– Labāk strādāt pie nabaga nekā pie skopa. Ir gadījies, ka pat dārzeņu rīvi glabā aiz atslēgas un ik piederums jāizlūdzas, par garšvielām nerunājot. Savas esmu tērējusi, lai gan krievu laikā pat melnais pipars bija deficīts.

Kad pirmoreiz tiku uz ārzemēm, acis tecēja laukā, garšvielu bagātību redzot. Sapirku lielu maisu un ņemtu vēl, ja zinājusi, ka vairs pāri robežai nelaidīs – čekai nepatika mana skriešana pa baznīcām.

Protams, pēdējā laikā reti kurš taisa svinības “pa vecam” – savās mājās, ar mielastu no paša gādātiem produktiem un speciāli uzaicinātu saimnieci pie plīts. Taču, pirms pasūtīt maltīti viesu namā vai kafejnīcā, pie Genovefas pēc konsultācijas mēdz iebraukt pilnīgi sveši ļaudis: draugi vai paziņas sacījuši – Žukas kundze dos padomu, kā bez liekiem tēriņiem sastādīt labu ēdienkarti. Kad īpaši lūdz, viņa izcep torti un citus saldumus vai iemaisa liķierīšus pēc savām receptēm. Bet, ja piekritusi pagatavot mājas desas, tad gan grib stāvēt klāt rukša kaušanas brīdī, lai pārliecinātos, ka zarnas noteiktajam mērķim derēs.

Pie lielajām gaļām tagad palīdz vecākais dēls, ar kura ģimeni Genovefa dzīvo vienā sētā:

– Iekuram kukņu un raujam nakti cauri līdz sešiem no rīta!

 

Klades un albumi

Desmitiem, nē, simtiem ēdienu recepšu Genovefa apkopojusi kladēs. Tās glabā pa rokai līdzās albumiem, kuros par derīgiem atzītu veselīgas dzīves padomu izdrukas mijas ar ikdienā piedzīvotā dokumentāliem apliecinājumiem. Bieži tajos redzams eksprezidents Valdis Zatlers ar kundzi – abus Genovefa iepazinusi tautas prasmju ierādīšanas pasākumā. Toreiz Vabolē ar maltīšu gatavošanas māku lepojās vairākas saimnieces. Genovefa bija izvēlējusies taisīt asinsdesas, ko Zatleru pāris augstu novērtēja.

– Te no citas reizes man arī Ziedonītis, lai vieglas smiltis… Ir Jurītis Karlsons un citi gaiši cilvēki, – viņa šķir lappuses, katram redzamajam veltījot vismaz pāris labu vārdu. • Asinsdesas cepot neplīst, ja pašķidrai pildmasai pievieno mannas putraimus.

• Mājas kupātiem īpatnēju garšu dod gaļai pievienoti zaļie zirnīši.

 

 

Mandarīnu liķieris Genovefas Žukas gaumē:

• 11 mandarīniem nolobītas mizas aplej ar 200 g degvīna, aizvāko un iztur nedēļu tumšā vietā;

• pēc tam izkāš un pievieno uzvārītu, labi atdzesētu piena un cukura maisījumu (250 g piena + 200 g cukura);

• glabā vēsumā un izmanto prieka biķerītim svinībās un svētku reizēs.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+