Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Joprojām pirmais izlasē

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas futbola izlases vārtsargs Andris Vaņins (33) domā, ka pēc treneru maiņas komandas potenciāls ir audzis un nākamajā atlases ciklā var izvirzīt augstus mērķus. Šovakar mūsu futbolisti “Skonto” stadionā uzņems Slovākijas valstsvienību, bet ar Andri Vaņinu, kurš jau piekto sezonu ir viens no labākajiem spēlētājiem Šveices čempionātā, sarunājos vēl pirms zaudējuma piektdien lietuviešiem Viļņā (0:2).

Citāds futbols


– Vai atceries, cik ilgi izlasē esi pirmais vārtsargs?


– Kā pirmais laikam no 2007. gada. Izlasei sezonas pirmā puse bija ļoti slikta, pirms mača pret ziemeļīriem Aleksandrs Koļiņko guva savainojumu, mani ielika vārtos viņa vietā, un mēs uzvarējām ar 1:0. Piedalījos arī nākamajā mačā pret Spānijas izlasi, un tā aizgāja.

– Tev laba atmiņa!


– Es daudz spēļu atceros (smejas). Emocionālākās uzvaras bijušas Izraēlā un Gruzijā. Visas 90 minūtes nospēlējām aizsardzībā, kādā pretuzbrukumā guvām vārtus, visi puiši tur atdeva 120 procentus, pat nebija spēka priecāties.

– Līdz ar Mariana Pahara stāšanos pie mūsu izlases stūres tavas pozīcijas mazliet pasliktinājušās, viņš arī Koļiņko uzticas. Kā tu jūties šādā situācijā?


– Mums bija saruna ar Paharu, un treneris teica, ka es joprojām esmu pirmais vārtsargs un viņš man uzticas. Protams, arī Koļiņko grib spēlēt. Konkurence nāks par labu izlasei.

– Kur tev ir spēcīgāki konkurenti – klubā Šveicē vai izlasē?


– Izlasē, jo klubā gan otrais, gan trešais vārtsargs ir jauni un augstā līmenī nav spēlējuši. Bet Koļiņko daudzus gadus izlasē bija pirmais un visu laiku ir labā kondīcijā.

– Vai tev ir sajūta, ka ar Marianu Paharu izlase piedzīvo jaunu sākumu un atkal ir jaunas cerības?


– Jā, cenšamies spēlēt citādu futbolu, vairāk ar bumbu, iet uzbrukumā un kontrolēt spēli, ne tikai sēdēt aizsardzībā un atsisties, cerot izmantot kādu pretuzbrukumu. 2016. gadā Eiropas čempionāta finālturnīrā jau spēlēs 24 komandas, un mums ir visas iespējas būt starp tām. Protams, daudz ko noteiks izloze, bet mēs to varam izdarīt. Šī komanda spēj izcīnīt uzvaras.

Prezidenta ambīcijas


– Šveices čempionātā starp desmit komandām tava “Sion” šobrīd ieņem astoto vietu. Sākumu par veiksmīgu nevar nosaukt.


– Pirmajās četrās spēlēs nespējām gūt vārtus, pirmo uzvaru izcīnījām tikai piektajā kārtā. Pēdējos mačos jau esam labi spēlējuši, un izskatās, ka viss iegājis pareizajās sliedēs. Futbolisti ir labi, atbilstoši komandas sastāvam varam cīnīties par Eiropas līgas zonu – pirmo piec­nieku, bet pagaidām vēl jāsaspēlējas. Vispār mums pirms sezonas nebija nekādas sapulces, uzdevumi netika doti.

– Iepriekšējā sezonā jums čempionāta beigās izslīdēja no rokām līdzdalība Eirokausu spēlēs.


– Turējāmies trešajā ceturtajā vietā, bet sākās treneru maiņas, septiņus spēlētājus no pirmā sastāva aizsūtīja trenēties atsevišķi. Viņu aizvietotāji atnāca no dublieru komandas un nebija gatavi spēlēt šajā līmenī. Līdz Eirokausiem pietrūka četru punktu.

– Ko šie septiņi bija nogrēkojušies?


– Tas bija kluba prezidenta lēmums. Viss bija labi līdz brīdim, kad Sanktgallenes komandai zaudējām ar 0:5, gadās tādas spēles, kad visiem neveicas. Pēc tam viņš atlaida spēlējošo treneri Dženāro Gatuzo, lai gan loģikas bija maz – mēs rādījām labu, organizētu futbolu, vairāk no aizsardzības, bet bija arī uzvaras. Viena spēle izšķīra viņa likteni.

– Iepriekšējā sezonā jums nomainījās seši treneri. Vai pēc šīs sezonas neveiksmīgā sākuma atkal nedraudēja kas līdzīgs?


– Nē, prezidents it kā uzticas šim trenerim, lai gan man nav pārliecības, ka viņš savā vietā būs arī rīt. Divi trīs zaudējumi, un uzticības vairs nav.

– Pats esi skaitījis, cik treneru tev Sionā bijuši?


– Ļoti daudz, apmēram 12. Prezidents uzreiz grib labus rezultātus – tikt Eirokausos, dabūt medaļas, izcīnīt Šveices kausu. Nav laika nostabilizēt spēli. Ambīcijas ir ļoti lielas, nauda nav problēma. Atbilstoši budžetam mēs Šveicē esam pirmajā trijniekā.

Var uzkliegt


– Tevi laikam var saukt par “Sion” veterānu?


– Jā, kopš laika, kad es atnācu, komandā palicis tikai vēl viens spēlētājs – kapteinis Vančāks.

– Vai tev arī ģērbtuvē ir nozīmīga loma?


– Varu pirms spēles pateikt kādu vārdu vai arī uzkliegt, ja slikti spēlējam. Pēdējo reizi tas bija šosezon pēc zaudējuma “Luzern” ar 0:1. Biju nikns­, jo beigu daļā ielaidām vārtus, bet neko nemainījām taktiski, negājām uz priekšu.

– Kāda šogad ir atmo­sfēra komandā? Savā starpā vairs negrūstaties?


– Iepriekšējā sezonā vienreiz bija emocijas pēc spēles, bet tagad esam draudzīgi, gan vecie, gan jaunie turas kopā.

– Vai arī izlasē kādreiz nākas pacelt balsi?


– Nē, te vajag mierīgāk, jāatrod pareizie vārdi. Patiesībā arī nav bijis vajadzības. Neesmu jutis, ka kāds necīnītos. Varu pilnīgi noteikti apgalvot, ka izlasē katrs atdod visus spēkus. Cita lieta, ka daudz kas var nesanākt.

– Vai Sionā esi slavens?


– Uz ielas mani pazīst, novēl veiksmi. Ja esam labi spēlējuši, tad apsveic. Līgums ar “Sion” man ir līdz 2015. gadam, un domāju, ka vismaz līdz tam prom nedošos. Mani Šveicē viss apmierina – gan klubs, gan sadzīve, arī ģimenei patīk. Nav vērts kaut ko mainīt. Esmu domājis, ka Sionā varētu dzīvot arī pēc karjeras beigām. Mans astoņus gadus vecais dēls jau piekto gadu tur iet skolā un franču valodā runā perfekti, tā ka jādomā ne tikai par sevi un karjeras variantiem, bet kā labāk ģimenei. Latvijā man būtu grūti atrast darbu, bet Šveicē es varētu strādāt ar komandas vārtsargiem. Ar kluba vadītājiem par to jau esam runājuši, un viņi mani redz savā organizācijā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+