Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. marts, 2012
Drukāt

Joprojām savās mīļajās mājās

vorzugim

“Joprojām dzīvoju savās mīļajās mājās un strādāju ikdienas darbus. Taču jāatzīst – tas, kas ar mani notika pagājušajā vasarā, manā atmiņā saglabāsies kā spožs uzplaiksnījums, kā saules pielieta diena,” atzīst konkursa “Sieviete Latvijai” 2011. gada dalībniece, uzvarētāja nominācijā “Sievietei par ģimenes stiprināšanu” AINA VORZA Malnavas pagasta Lielās Zelčevas ciemā.

 

Ainu šim konkursam pieteica māsīca Antonija Šarkovska, cilvēks, kurš labi zina gan par baltajām, gan ne tik gaišajām dienām Ainas dzīvē. Aina mācījusies kādreizējā Malnavas sovhoztehnikumā. Pēc tā beigšanas strādājusi Rankā, saņēmusi arī dzīvoklīti, sadraudzējusies ar vietējo kolektīvu. Bet mātei ar veselību kļuva arvien sliktāk un Aina atgriezās dzimtajās mājās. Deviņpadsmit gadu vecumā viņai nācās gādāt malku, pļaut sienu gotiņai, audzēt kartupeļus, tikt galā ar citiem pienākumiem lauku sētā un atlicināt laiku arī skaistu puķu dobju iekopšanai. Darbu viņa atrada vietējā veikalā. 1989. gada rudenī Aina un Jānis nosvinēja kāzas. Pasaulē nāca meita Līga un dēli Aldis un Valdis.

“Savos 42 gados Aina nav kļuvusi slavena ne savā novadā, ne pagastā. Viņai nav bijis laika kļūt slavenai, jo viņa audzināja bērnus, aprūpēja tēvu un māti, diendienā darīja visus lielos un mazos darbus kūtī, dārzā un virtuvē. Un lūdza Dievu, kā māte to bija mācījusi. Varbūt cita meita atstātu māti likteņa varā, aizbildinoties ar savu dzīvi. Aina to ziedoja ģimenei, pārkāpjot pāri katrā cilvēkā mītošajam egoismam,” vēstulē raksta Antonija.

– Ielūgumu uz konkursa apbalvošanas pasākumu atpūtas centrā “Valguma pasaule” Smārdē sākumā uzņēmu skeptiski. Ar ko esmu izpelnījusies tādu godu? Pirmās naktis nespēju aizmigt. Domāju par savu dzīvi, par vecākiem, par svētlaimīgiem ģimenes kopā būšanas brīžiem un sāpīgiem mirkļiem. Par to, ko esmu darījusi pareizi un ko varbūt nepareizi. Ja būtu spērusi citādus soļus, vai tad es būtu sasniegusi vairāk un justos laimīgāka? Sapratu, ka ne. Viss ir tā, kā tam jābūt. Esmu savā vietā, un viss, kas ar mani noticis, ir Debesu dāvana, – secina Aina.

 

Pēc konkursa Aina sapratusi, ka viņa var izrauties no mājām, un pierakstījās uz algotajiem sabiedriskajiem darbiem. Patlaban viņa strādā pagasta sociālajā centrā “Mūsmājas”. Joprojām prieku viņai sagādā tas, ka var darīt citus laimīgus. Arī katrs labi padarīts darbs sagādā laimes sajūtu.

 

Lūk, abām ar meitu padevušies varen gardi cepumi žagariņi. Antūrija virtuvē uz palodzes raisa vienu ziedu pēc otra. Arī “Valguma pasaulē” dāvinātajai rozei šogad pirmais ziediņš uzplaucis. Liels prieks par bērniem, kuri veseli, sporto un labi mācās, teic Aina.

– Manī joprojām dzīvs tas pozitīvisms, ko smēlos konkursa noslēguma pasākumā. Uzzinot, ka esmu saņēmusi galveno balvu nominācijā “Par ģimenes stiprināšanu”, sirds krūtīs tik strauji sāka pukstēt, ka aiz saviļņojuma tikko spēju pateikt paldies visiem, kas ļāva manā dzīvē piepildīties šim necerētajam brīnumam. Un vēl joprojām manī mīt tā brīža saviļņojums un pateicība, – uzsver Aina.

 

Trīs manas dzīves svarīgākie skolotāji: VorzaRokr

• kopš bērnu dienām mana lielākā dzīves skolotāja ir Veronika;

• gadiem ritot, arvien vairāk pārliecinos, ka spēku dzīvei dod ticība Dievam;

• ik augustu, apmeklējot Aglonu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas un Māras zemes Karalienes svētkos, smeļu iedvesmu līdz pat nākamajam braucienam.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+