Joprojām slidens. Un tumšs 0
No 7. līdz 16. februārim – trīs avārijas ar vissmagākajām sekām. Par divām jau rakstījām. Trešā notika sestdien ap pulksten 15 Iecavas novadā – no ceļa noslīdējusi un apgāzusies “Dahatsu” markas automašīna.
Bojā gājis tās vadītājs, 1972. gadā dzimis vīrietis. Traģiskais negadījums noticis uz sīkceļa Ozolgaiļi–Zālītes stacija.
Pavisam desmit dienās notikušas 75 avārijas, kurās cietuši cilvēki. Raksturīgas divas lielas cēloņu grupas. Pirmā, pie kuras pieder visas trīs letālās, ir izvēlētā, gribētā braukšanas virziena zaudēšana uz slidena ceļa. Un nokļūšana pretējā virziena joslā vai iebraukšana savas puses grāvī. Neapšaubāmi – te “palīdz” laika un ceļa apstākļi, kas šogad ir (un, kā liecina ilgtermiņa laika prognozes, vēl vismaz līdz marta vidum būs) izcili bīstami. Dienās pakūst, nenotīrītajā sniegā veidojas risas un bedres, naktīs tās sasalst un pārvēršas par gandrīz neuzvaramām virziena maiņas katapultām. Par braucēja vēlmēm stiprākām, ja vien pirmais nav ļoti labi bruņots (riepas, amortizatori utt.) un prasmīgs (maigas, precīzas reakcijas uz negaidīto). Ātruma samazināšana (pat tālu zem limitiem) vien nelīdz – iepeldēt bīstamajā zonā iespējams pat ar 20 km/h. (Kāds draugs nupat stāstīja – no ledus takas pie Kuldīgas grāvī esot ieslīdējis stāvošs auto…) Tātad – maksimālu piesardzību, draugi! Un drosmi no brauciena atteikties, ja jūtamies nedroši.
Otra negadījumu grupa – uzbraukšana gājējiem. Gandrīz puse no visiem 75 negadījumiem. Lielākā daļa, lai cik dīvaini tas šķiet, Rīgā un citās lielajās pilsētās. Arī uz galvenajām un vairāk vai mazāk apgaismotajām ielām. Arī gaišā dienas laikā. Iemesli? Gājēju paviršība, protams. Maldīgā pārliecība, ka viņš “spīd tik spoži, ka nevar mani neredzēt”. Un ilūzija, ka auto ir tikpat viegli apstādināms vai pagriežams kā pastaigas solis. Braucēju grēki? “Auto akadēmijas” mācību stundās šo plaši izplatīto kaiti sauca par “plaša skata trūkumu”. Un nopietni smēja – suns skatās, vilks redz, vilkam skatīties nav laika…
Labs braucējs redz visu. Arī to, kas fiziski nemaz nav redzams. Tantiņu, kas tūlīt parādīsies no stāvoša autobusa ēnas, piemēram. Puišeli, kurš gan pašlaik atrodas 10 metrus no ielas, bet nepārprotami jau ir sprinta azartā… Labs braucējs neblenž uz bedri sev pie deguna, bet redz tālu. Un plaši.
Viņš sarežģītos gaismas apstākļos nerunā pa mobilo telefonu (arī “brīvroku” ne), viņš iespējami devīgi lieto tālās gaismas. Un lukturu stiklus jau trešo reizi šodien ir noslaucījis, no vējstikla ar ķīmijas palīdzību pilsētas kvēpus un sāli aizdzinis. Un gājēju redz un saudzē kā jaunāko brāli.
