Latvijā
Politika

Joprojām ticu vienotības idejai. Saruna ar “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāju Solvitu Āboltiņu 16


Solvita Āboltiņa
Solvita Āboltiņa
Foto – Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzes” intervijā 10. novembrī partijas vadītājam Arvilam Ašeradenam uzdevu jautājumu – kas notiek “Vienotībā”? Tagad to jautāju jums – bijušajai priekšsēdētājai, kuru valde ir izslēgusi no partijas, bet kura joprojām vada “Vienotības” parlamenta frakciju.

 

S. Āboltiņa: Esmu jau pietiekami daudz komentējusi to, kas noticis pēdējā laikā. Domāju, ka tēma par manu izslēgšanu no partijas ir izsmelta. Ja es biju vienīgais šķērslis, lai “Vienotība” atgūtu savu spēku, tad vēlu veiksmi!

 

Pēc tam, kad valde nolēma par jūsu izslēgšanu, jūs paziņojāt, ka tas ir “bezprecedenta gadījums, kā “Vienotībai” beigt savu eksistenci”. Paskaidrosiet konkrētāk?

Tas ir bezprecedenta gadījums, jo iepriekš “Vienotība” nevienu no partijas nav izslēgusi aizmuguriski, neizvirzot apsūdzības personiski un neuzklausot viedokli. Mums tādas tradīcijas nav bijušas un līdz šim pieturējāmies pie ļoti demokrātiskas pieejas, kā risināt dažādas domstarpības vai pat pārkāpumus.

 

Un par eksistences izbeigšanu?

Par to es nevaru spriest, bet ceru, ka cilvēki, kuri balsoja, zina, ko viņi dara, un uzņemsies atbildību par saviem lēmumiem. Pie tā arī pagaidām paliksim. “Vienotības” lēmumi ir jākomentē tiem, kuri tos pieņem.

 

Šķiet, tas bija “NRA” žurnālists, kurš atgādināja, ka jūs savulaik esot rīkojusies līdzīgi – pirms “Jaunā laika” kongresa izslēdzot no partijas Danu Titavu par disciplīnas pārkāpumiem. Pēc tam bijušais līderis Einars Repše apvainojās, neapmeklēja kongresu un faktiski norobežojās no partijas. Tātad nav tā, ka nebūtu piemēru.

Tas notika “Jaunajā laikā” brīdī, kad tam jau bija sarunas par “Vienotības” veidošanu. Daudziem partijas biedriem nebija pieņemamas Dana Titava iebildes par “Vienotības” izveidi, tāpēc arī sekoja šis valdes lēmums.

 

Pirmās intervijas pēc izslēgšanas no partijas jums bija diezgan emocionālas, tagad šķiet, ka noskaņojums mainījies. Vai esat kaut ko pārdomājusi?

Pirmajā brīdī tas, protams, bija pārsteigums – sajūta tāda, it kā tevi pēkšņi pieliek pie sienas bez tiesas un sprieduma un nošauj… Cilvēciski man tas nav pieņemami. Taču nekādi mani komentāri nepalīdzēs ne “Vienotībai”, ne man. Es skatos nākotnē.

 

Ir paziņots, ka 21. decembrī “Vienotības” frakcijā notiks pārmaiņas. Ar jums tas ir norunāts?

Kad “Vienotības” valde lēma par manu izslēgšanu, tā vienlaikus lēma arī par frakcijas vadības maiņu. Frakcija šādam lēmumam motivāciju neredzēja. Taču, tā kā es tuvākajā laikā gatavojos atstāt politiku, man ir bijusi saruna ar nākamo potenciālo “Vienotības” frakcijas vadītāju Hosamu Abu Meri, un viņš izteica vēlmi, lai es šī lēmuma pieņemšanā piedalos.

 

Vai taisnība, ka ar Ašeradenu kopš valdes sēdes vairs nesarunājaties?

Es koncentrējos uz tiem darbiem, kas man ir jādara frakcijā un vadot Saeimas Nacionālās drošības komisiju. Man ir svarīgi, lai frakcija turpinātu strādāt kā vienots organisms un lai tās atbalsts Māra Kučinska valdībai netiktu apšaubīts. Jebkurā gadījumā politika bez sarunām nav iespējama – vai tie ir procesi vienā partijā vai attiecības starp lielām valstīm. Pat tad, ja pirmajā vai otrajā reizē neizdodas, citas metodes nav. Tā ir bijusi arī mana pieeja, vadot “Vienotības” frakciju, kas vienmēr ir bijis ļoti sarežģīts organisms.

 

Kāpēc tieši 21. decembris, varbūt vajadzēja ātrāk?

Tā ir tāda žurnālistu skriešana ratiem pa priekšu. Lēmums par politikas atstāšanu un atgriešanos diplomātiskajā dienestā ir pieņemts neatkarīgi no lēmumiem partijā. Valde – gan iepriekšējā, gan tagadējā – zināja gan par manu lēmumu, gan laika grafiku, kad taisos to darīt. Nav īsti nekāda pamata, lai to mainītu pēc pēdējiem notikumiem.

 

Ar kādām tieši problēmām būtu jāsakaras Hosamam Abu Meri, kad viņš kļūs par frakcijas vadītāju?

Frakciju veido deputāti, kas ievēlēti no viena saraksta, taču “Vienotības” sarakstā bija gan “Vienotības” biedri, gan dažādu reģionālo partiju pārstāvji. Partijai tobrīd bija pievienojušies arī biedri no Reformu partijas un tā sauktā “Olšteina sešnieka”. Kā atceramies, tur bija skandāls ar pirmsvēlēšanu reklāmas avīzītēm. Jau tolaik palika neizrunātu pārestību sajūta. Šobrīd ir vēl sarežģītāka, jo četri deputāti ir nevis vienkārši izstājušies no partijas, bet veido jaunu politisku spēku. Es skatos, kā viņus piesaka mediji – “”Vienotība”/Par”. Saeimā ir tāds formāts kā “Frakciju viedokļi”, un tur viens no šiem deputātiem uzsvēra: “Es pārstāvu “Kustību Par”. Skaidrs, ka jau sākusies gatavošanās nākamajām vēlēšanām, un deputāta statuss dod lielāku atpazīstamību. Var rasties vilinājums izcelties ar kādām idejām, kas nav saskaņotas koalīcijā un “Vienotības” valdē.

 

Kādas idejas tās varētu būt?

Ir jau bijuši daži gadījumi – “Kustības Par” deputāti pauda atbalstu Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvai par nepilsoņu bērniem, tāpat ierosināja palielināt valsts budžeta finansējumu politiskajām partijām. Tas nebija saskaņots frakcijā. Tur ir arī vēl atsevišķas liberālas idejas, pret ko varētu iebilst pārējie frakcijas biedri.

 

Ilze Viņķele un Lolita Čigāne jau ik pa laikam nākušas ar savām idejām, “Kustība Par” vēl nebija nodibināta.

Tobrīd mēs tomēr bijām vienā organizācija, tagad tās ir konkurējošas partijas, un pagaidām nav skaidrs, kas ar ko vēlēšanās ies kopā. Kā saprotu, sarunas par to varētu sākties tikai pēc Jaunā gada, lai gan, manuprāt, tas ir par vēlu. Jautājums, cik šie deputāti spēj būt korekti “Vienotības” frakcijā, pārstāvot citu politisko spēku?

 

Faktiski kopš “Vienotības” izveidošanas esmu dzirdējis par tās biedru atšķirīgajiem uzskatiem, ambīcijām, reizēm pat par dažādiem idejiskiem virzieniem un to, cik grūti kopā sadzīvot…

Nē, es domāju, ka atšķirīgi viedokļi – tā ir vērtība. Sarežģīta situācija izveidojās pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, jo sāka dominēt nevis kopīgais, bet atšķirīgais. Politiķiem tomēr jāspēj piedāvāt kopējs virziens, par ko viņi var vienoties. Ja aiz kokiem pazūd mežs, tad vēlētāji sāk zaudēt ticību tam, ko organizācija dara, par ko tā iestājas.

 

Ir tāda versija, ka “Vienotības” problēma tika ielikta, jau to veidojot.

Es daudz par to esmu domājusi. Atceros, ka, savulaik “Jaunajam laikam” dibinoties, tika pārmesta demokrātijas ierobežošana, jo valdē varēja būt tikai tie kandidāti, kurus Einars Repše nosauca. Viņš toreiz labi pazina ikvienu partijas dibinātāju. Partijā tolaik bija sajūta, ka biedri domā līdzīgi un redz kopīgus galvenos mērķus. Taču partija nevar palikt šajā attīstības stadijā, tai ir jāpaplašinās. “Vienotība” tika veidota kā piemērs, ka mēs ekonomiskās krīzes laikā varam nolikt malā sīkās nesaskaņas un strādāt kopā. Šobrīd daži saka, ka vajadzēja labāk atstāt apvienību, nevis veidot vienu partiju. Taču tas ļoti apgrūtināja lēmumu pieņemšanu, tāpēc bija izvēle par labu vienai partijai. Kamēr bija labi vēlēšanu rezultāti, tikmēr par piederību “Vienotībai” neviens nešaubījās, ar to lepojās. Bet vēlāk sākās vainīgā meklēšana, gan citas domstarpības, kas saārda organizāciju no iekšienes. Taču esmu neskaitāmas reizes uzsvērusi – viens cilvēks nevar partiju ne uzcelt, ne sagraut.

 

Vai tika izvēlēts īstais nosaukums? Tagad iznāk, ka šis vārds drīzāk tiek kariķēts.

Var jau kariķēt. Padomju laikā bija tāda multenīte, kur nosauca jahtu “Pobeda” (“Uzvara”), bet pirmie divi burti nokrita un palika “Beda” (“Bēda”). Bet es domāju, ka ideja, ko iemiesoja nosaukums “Vienotība”, bija laba.

 

Jūsu ideja?

Tolaik pie tā strādāja plaša cilvēku komanda. Bija arī simbols – zaļais asns, kas spraucās uz augšu. Tagad tas nemanāmi nomainīts pret pelēku “V” burtu… Es joprojām ticu vienotības idejai. Cita varianta nav – līdzīgi domājošām partijām būs jāsēžas pie galda un jārunā par nākotni. Sašķelta sabiedrība un sašķelta politiskā vide dara mūs vājus. Mums nav tiesību būt vājiem.

 

Ar kurām partijām “Vienotība”, jūsuprāt, varētu veidot kopīgu sarakstu nākamajās Saeimas vēlēšanās? To pašu “Kustība Par”, kas tikko atdalījusies? Vēlētāji to saprastu?

Arī par to jālemj nav man. Tas būs grūts uzdevums “Vienotībai” – saprast, ar ko iet kopā, nepazaudējot savu identitāti un nepieļaujot tās pašas kļūdas.

 

Ik pa laikam izskan bažas par ZZS un “Saskaņas” iespējamo koalīciju. Arī “Rīdzenes sarunu” publikācijās tas parādās, lai gan ZZS politiķi, piemēram, Brigmanis, to aktīvi noliedz.

Jā, publiski daudzi noliedz. Esmu runājusi ar daudziem ZZS pārstāvjiem un daudziem no viņiem tas būtu emocionāli grūts vai pat neiespējams lēmums. Bet arī ZZS ir ļoti neviendabīgs organisms, un, ja pēcvēlēšanu matemātika rādītu, ka šāda koalīcija var izveidoties, šādu iespēju pilnībā izslēgt nevar. Vēl jo vairāk, ja skatāmies, kā “Saskaņa” mēģina publiski izskatīties eiropeiskāka, Nils Ušakovs brauc uz NATO mītni Briselē un tā tālāk. Viņiem negribas, lai sabiedrība atceras “Saskaņas” pozīciju, ka Krima nav okupēta, ka šīs partijas politiķi atbalstīja referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai un citas nepatīkamas lietas.

 

Par “Saskaņas” taktiku jau būtu skaidrs. Bet kur ir ZZS “vājā vieta”, kas var pamudināt uz šādu sadarbību? Lembergs? Kāda ir viņa ietekme?

ZZS pašiem jātiek galā ar saviem strāvojumiem un ietekmēm. ZZS un “Saskaņa” vienmēr ir spējušas sadarboties tādos nosacīti ekonomiskos jautājumos. Vai ZZS būtu gatava veidot šādu koalīciju Latvijas simtgadē? Manuprāt, ZZS ir vairāki varas centri, un vienu viedokli “no augšas” tur uzspiest nebūtu viegli.

 

Vai jūsu iepriekš intervijās pieminētie “Vienotības” sponsori, kas mēģinājuši panākt sava cilvēka iecelšanu Ekonomikas ministrijā, tā arī paliks neatklāti?

Es pateicu tieši tik daudz, cik es gribēju. Tie cilvēki, uz ko tas “Vienotībā” attiecas, labi zina, par ko ir runa.

 

Nesen “Vienotības” Saeimas frakcija iesniedza Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai priekšlikumu papildināt Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu, nosakot, ka nauda prioritāri ir jādod valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm un tikai tad, ja tās nespēj kādus pakalpojumus izpildīt, var dot privātajām medicīnas iestādēm. Pēc neilga laika “Vienotības” frakcija uzrakstīja vēstuli komisijai, ka šo priekšlikumu atsauc. Vai tik krasa viedokļu maiņa nevarētu būt notikusi pēc “Vienotības” sponsoru jeb privātās medicīnas oligarhu lūguma?

Kā jau rakstīju vēstulē, kad atsaucām šo priekšlikumu, tie bija gan juridiska, gan sociāla, gan ekonomiska rakstura iebildumi. Šos priekšlikumus sagatavoja un frakcijā iesniedza Romualds Ražuks, un frakcija viņam uzticējās. Taču neviens tobrīd nebija iedziļinājies, ka šādā veidā medicīna tiek sadalīta pēc īpašuma piederības formas. Priekšlikums šādā formā nevis panāktu efektu, ka cilvēkam kaut kur ir lētāks valsts pakalpojums, bet samazinātu pieejamību šim pakalpojumam. Pret šādu normu iebilda ne tikai juristi, kas vērtē tā atbilstību Satversmei, bet arī Konkurences padome. Viena no galvenajām problēmām Veselības aprūpes finansēšanas likumā ir pakalpojumu pieejamība. Ja tiktu pieņemts priekšlikums, tad vajadzētu ieguldīt vēl lielāku naudu valsts iestādēs, lai cilvēkiem nodrošinātu ārstēšanu. Jāatzīst, ka “Vienotības” frakcija šos aspektus sākotnēji nebija pietiekami izdiskutējusi.

 

Jums bieži pārmet augstprātību, saistot to ar “Vienotības” kopējo tēlu. Tāds iespaids varētu rasties arī pēc pēdējām intervijām TV24 un “Delfi” Jānim Domburam, kur jūs, piemēram, Edvardu Smiltēnu saucat par Edvardiņu…

Manuprāt, augstprātība ir viens no mītiem, ko par mani un “Vienotību” cenšas radīt, reizēm pat izmantojot polittehnoloģiskus paņēmienus, piemēram, ieliekot man mutē vārdus, kurus es nemaz neesmu teikusi. Neesmu augusi tādos apstākļos, arī tagad nedzīvoju bagāti, lai varētu atļauties būt augstprātīga. Runājot par Smiltēnu, būtiskāks gan ir jautājums par viņa paša rīcību, izvirzot frakcijas biedriem nesaprotamu ultimātu. Tā politikā nevar darīt.

Esmu pavadījusi politikā sešpadsmit ārkārtīgi piesātinātus un darbīgus gadus. Vadījusi Juridisko un Nacionālās drošības komisijas, kā tieslietu ministre cīnījusies par tiesiskuma stiprināšanu, veidojusi un vadījusi politisko partiju, kas mainījusi Latvijas politisko vidi, vadījusi 10. un 11. Saeimu, pārstāvējusi mūsu valsti gan ārzemēs, gan Latvijas novados, saņēmusi gan uzslavas, gan nopēlumu. Jā, esmu arī kļūdījusies, bet nekas nav mainījis manu pārliecību, ka Latvija ir skaistākā vieta, kur dzīvot, un katrs no mums katru dienu var izdarīt kādu darbu, kas veido mūsu valsti skaistāku un labāku.

 

LA.lv