Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. septembris, 2012
Drukāt

Joprojām – trasē. 90 gadu vecumā!

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Reiz 36,6 °C redakcijai piezvanīja žurnāla lasītājs Artūrs Višņevskis: jūs rakstāt, kā cīnīties ar gripu, bet es varētu pamācīt, kā vispār neslimot – ne ar gripu, ne kādu citu kaiti! 
Drīz kungs, kurš dzīvesspara ziņā sitot pušu daudzus pusmūža vīrus, svinēs deviņdesmit gadu jubileju.

 

Artūrs Višņevskis, kura vārds minēts Latvijas labāko peldēšanas vecmeistaru saraksta augšgalā, sagaida mūs kāda Kuldīgas daudzstāvu nama vienistabas dzīvoklītī. Ar veselību gluži tik lepni kā citus gadus vairs neesot: veicot savu ikdienas maršrutu, šoziem uz ledainās trases paslīdējis un pamatīgi satraumējis gūžu.

“Mugurkaula satricinājumiem gulēšana uz dīvāna neder, vajadzīgs ciets pamats. Ar svārsta palīdzību atradu āderu krustpunktu, noteicu, ka manas vainas dziedināšanai šajā vietā jāguļ četras nedēļas. Pirms daudziem gadiem kādam Ventas krastā satiktam ceļiniekam pasūrojos: sievai daudz zāļu vajadzīgs. Cilvēks nobrīnījās – tu pērc medikamentus, nepārbaudījis ar svārstu? Uzdāvināja man pendeli un par to lietu ieinteresēja.

Nu jau mana gūža atkal vesela.”

 

Ieraudzīt savu iekšējo es

Jautāts, kas nosaka vesela un veselīga deviņdesmitgadnieka dienas gaitu, Višņevska kungs paziņo: tas iekšējais cilvēks, kas mīt ikvienā no mums, taču katram citādāks.

 

“Mani uz īstā dzīves ceļa uzveda tante. Strādāja ar nervu slimniekiem, pie viņas nāca līki un drebelīgi, bet ar visiem mācēja tikt galā. Tante uzslavēja: tu esi ar spicām ausīm un lielām novērošanas spējām. Ja gribēsi mācīties, es tevī iesēšu tādu iekšējo cilvēku, ar kuru dzīvosi ilgi un dikti. Tā arī noticis.”

 

“Spēju uzreiz ieraudzīt slimību, bet vecus un slimus nenicināt. To liku lietā pie otrās sievas. Viņa mācēja velnu dancināt. Jau no rīta ceļoties, meklēja, kur varētu ieknābt. Es tikai noklausos, bet palieku labestīgs un daru savu. Ja vajadzīgs, tēloju pat mērkaķi, lai izsauc smieklu šalti, kas aizgaiņā dusmas. Un viņa vienmēr pēc trakošanas nomierinājās: Artūriņ, esi tik labs, atvaino. Es tikpat saldi: tūliņ atvainošu, tikai pasaki par ko.

Joprojām redzu cilvēkam cauri. Ja uz manu līksmo labu rītu! uzrunātais griež galvu uz otru pusi, man skaidrs – tas cilvēks slims ar nerviem, tikai pats to nezina. Nav uz viņu dusmas jātur. Tomēr daudzi veras uz mani kā nelabu priekšnieku – īsti nepatīk tas rentgens.

Arī tādu mācību tante ielika: ja esi par kaut ko pārliecināts, neatkāpies no sava taisnā ceļa, lai kādus blakus ceļus dzīve piedāvātu.

Iekšējo cilvēku daudz veidojis arī mans otrais dzīves skolotājs – bijušais armijas kapteinis – vēl tajos laikos, kad skautos biju. Mācīja – sasveicinoties vairs nejūsosimies, pāriesim uz tu; tas tuvina cilvēkus. Parastās vingrošanas vietā kārtīgiem puikām vajag akrobātiku. Tā mūs savingrināja, ka braukājām pa lauku pagastiem uzstādamies. Akrobātika ir lokanums, kustību koordinācija, sava ķermeņa pārzināšana, fiziska izturība. Tajos laikos arī peldēšanu apguvu.

Tādi ir tie iekšējā cilvēka likumi, ko esmu atradis par labiem un pie kuriem turos, lai palīdzētu tam ārējam cilvēkam.”

 

Ja vari uzvarēt sevi, pieveiksi arī vecumu
20120329-135010-43

“Ķermenis jāsagatavo dienai, kamēr cilvēks vēl gultā. Protams, guļvietai jābūt uz cieta un līdzena pamata, bet pagalvī vislabāk iederas veltnītis, nevis milzīgs spilvens. Rīta vingrojumus bieži mainu, bet pēdējā laikā par labākajiem ieskatu tos, ko iesaka Kasudzo Niši. Atradu nelielu grāmatiņu, kurā tie aprakstīti.

* Sāk ar galvas atmodināšanu.

Īkšķi zem žokļa kaula, bet ar lielajiem pirkstiem masējošām kustībām pulksteņrādītāja virzienā apceļo svarīgākos sejas punktus, pēc tam kārtīgi izburza ausis. Plika grābstīšanās te neder – lai noskaidrotu, kādā kārtībā viss darāms, noteikti jāpaskatās grāmatā.

* Seko zelta zivtiņa – stiprina stāju, uzlabo asinsriti, veicina iekšējo orgānu, sevišķi gremošanas trakta, darbību.

Rokas visā garumā izstiepj aiz galvas, kājas, spiežot papēžus pie zemes, izvirza uz priekšu, bet pirkstgalus velk pret sevi. Virzot pēc iespējas tālāk labās kājas pēdu, ar abām rokām stiepjas uz kreiso pusi. To pašu dara pretējā virzienā. Tad plaukstas, kam pirksti izstiepti uz sejas pusi, paliek zem kakla skriemeļiem, bet kopā salikto kāju pirkstus velk pie sevis. Šādā stāvoklī sāk ar visu ķermeni vibrēt no vienas puses uz otru – kā zivtiņa.

* Pēc tam – ķermeņa izmasēšana, tad izdrebināšana un izpurināšana, velosipēds, vingrojumi ar kopā sakļautām plaukstām un pēdām, pirkstu iztirināšana; vismaz pusstundu tas aizņem.

* Tad Artūra kungs ceļas augšā, lai sāktu spēka vingrojumus. Šo kompleksu viņš tur godā kopš laikiem, kad aktīvi nodarbojās ar peldēšanu pats un mācīja arī citus. Viesojoties Ļvovā, kāds treneris reiz viņam ierādījis kustību salikumu, ar kuru palīdzību var apgūt peldēšanai nepieciešamās iemaņas arī bez ūdens. Ūdenī atliek vien apgūto nostiprināt. Ar šiem vingrojumiem savulaik esot veicis apvērsumu, apmācot peldēšanā bērnus. Bet pats joprojām tos pilda tāpēc, ka tie lieliski sader ar hantelēm. Ja rokās neliels smagums, veicot kustības, jābūt ļoti precīzam, lai netrāpītu sev pa sāniem. Arī muskuļi nezaudē tvirtumu, tajos vairāk spēka.

 

Spraunais kungs šos divpadsmit vingrojumus peld ar četrkilogramīgām hantelēm rokās. Iepriecināts stāsta: draugs no Vācijas vēstulē informējis par eksperimentu ar ļaudīm, kuri vecāki par 85 gadiem un vingro ar nelielām hantelītēm rokās. Tajā konstatēts: katrs gads ar šādu slodzi piepluso dzīvei trīs gadus. “To var apšaubīt, bet es TICU!”

 

* Pēdējais posms rīta rosmē – kārtīga izstaigāšanās. “Pirms dažiem gadiem biju sācis skriet, bet tad izlasīju kāda profesora atzinumu: ja nav skriets kopš bērnības, cienījamos gados labāk pāriet uz raitu soļošanu – vismaz 45 minūtes katru dienu.

* Pirms došanās trasē – glāze stipras melnās tējas. Enerģijas lādiņš asinsspiedienu apskādēt nevar, jo viss liekais uzreiz tiek sadedzināts.

 

Garšīgi un ekonomiski

20120329-134721-26* Artūra kunga brokastu galvenā sastāvdaļa ir salāti: rīvēti kāposti, selerija, āboli un ķiploki. Tiem pievieno ne tikai rapša eļļu, bet arī krējumu. Un visu sadala trīs porcijās – pirmo apēd uzreiz, viens atlikums pusdienām, otrs nākamajai dienai. Vārot zupu, kam kāda vistiņa vai tūristu brokastu karote klāt, zaļumu vietā piešauj rīta salātus un mazliet uzkarsē. Nākamajā dienā cita zupa, un tai klāt otrs vakardienas salātu atlikums. Trešajā – viss, kas vēl palicis neapēsts. Esot garšīgi, turklāt katru dienu kaut kas cits. Svarīga esot arī laika un elektrības ekonomija, jo daždien pietiek tikai ar ēdiena uzsildīšanu.

* “Zāles man neder, bet zālīšu iedarbību apgūstu aizvien nopietnāk. Kad atgriezos no Otrā pasaules kara frontes ar pāršautu vaigu un tukšumu acs vietā, trīcēju un drebēju tāpat kā tie, kuri nāca pie manas tantes. Kāds karabiedrs ieteica mēneša garumā katru dienu izdzert litru vīgriežu uzlējuma. Kā ar roku nelaime bija nost – ne kājas vairs trīcēja, ne rokas.

* Tagad raizes ar plaušām. Nav dabiskās vēdināšanas, ko nodrošina sarunāšanās. Jūtu – plaušas sāk nosēsties. Aizvien biežāk mutē sauss, trūkst gaisa. Sevišķi guļot. Cilvēks nav radīts dzīvošanai viens. Nav radīts klusēšanai. Tad nu gaidu vasaru, kad Ventmalā pelašķus varēs vākt. Uzzināju: vienu nedēļu mēnesī katru dienu jāpadzer pa pusglāzei pelašķu novārījuma. Nākamajā un aiznākamajā mēnesī tāpat.

Bet, kamēr vasara tālu, plaušas jātrenē. To var darīt ar mutes harmonikām, iznāk tāda pati slodze kā runājot. Vajadzētu jau biežāk paspēlēt, bet aizvien grūtāk sevi piespiest. Tā ir, ja esi palicis pasaulē viens. Dēls un mazdēls taisaulē, abas sievas arī.”

Jūtot, ka sāk ieskanēties sērīga nots, Višņevska kungs atgādina: “Bez fiziskā mundruma tu neesi nekas, taču vissvarīgākais tomēr ir tavs iekšējais cilvēks. Kamēr tas ir labestīgs un saprot humoru, vecums nav ienaidnieks.”

 

Raksts publicēts žurnālā 36,6°C 2012. g. maijā

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+