Publicitātes foto

Jubilārs Dzintars Čīča: vienkārši dziedu no sirds
 0

Pavisam drīz, 28. janvārī, divdesmito dzimšanas dienu atzīmēs tautā iemīļotais dziedātājs Dzintars Čīča, kura dziesmotajām gaitām klausītāji sekojuši līdzi kopš mazotnes, turpinot atbalstīt arī tagad – Dzintars ir viens no Latvijas šlāgeraptaujas klausītāju mīluļiem.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Gada nogalē par aptaujas rudens posma uzvarētāju kļuva viņa un koncertapvienības “Rozes kaislības” dziedātā “Rudens roze”. Jaunā gada sākumā Dzintars Čīča ir radošu ideju pilns un aicina uz dzimšanas dienas solokoncertu.

 

– Dzintara Čīčas dienaskārtībā pašlaik ir mūzika un…

CITI ŠOBRĪD LASA

– Galvenais šobrīd ir gatavošanās divdesmitās dzimšanas dienas koncertam “Man beidzot 20”, kas notiks 27. janvārī Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē. Lai arī tie ir tikai 20 gadi, ir patīkami, ka beidzot esmu pārkāpis padsmitnieka vecuma slieksni. Īpašo notikumu vēlos atzīmēt ļoti personiskā koncertā kopā ar saviem uzticamajiem klausītājiem. Interesanti, ka šis būs koncerts, kurā uzstāšos bez “pilnā sastāva”, tikai lieliskā pianista Anatolija Livča spēlēto klavieru pavadījumā. Klausītājus gaida kluss, mierīgs, taču emocijām bagāts koncerts. Šoreiz dziedāšu arī vokāli sarežģītākus skaņdarbus – būs gan Emīla Dārziņa “Teici to stundu”, gan grāvējs itāliešu valodā “O sole mio”. Protams, skanēs arī tautā pazīstamās dziesmas “Vijolnieks”, “Meitene un lauku zēns”, “Mežrozīte” un citas, arī dziesmas no mana pirmā bērnības albuma “Nāc un dziedi”.

Man nav grūti dziedāt bērnības dziesmas, tāpat kā nebija grūti iejusties “pieaugušo” dziesmu pasaulē. Tas vienkārši notika dabiski, nebija nevienam jāpierāda – es varu arī tā.

– Ko darāt laikā, kad nedziedat?

– Līdzās mūzikai mans otrais hobijs ir sports – bokss. Jau labu laiku esmu rīdzinieks, tādēļ regulāri trenējos pie trenera Arņa Ritenieka Mārupē. Bokss man patiešām patīk, un, jo vairāk trenējies, jo mazākas ir traumu iespējas, turklāt pie tām var tikt, arī vienkārši ejot pa ielu, tādēļ neuzskatu, ka bokss būtu bīstamāks par jebkuru citu vaļasprieku. Patiesībā veselībai tas nāk tikai par labu. Pašlaik arvien vairāk sāku apsvērt iespēju turpināt mācības, taču vēl ir laiks pārdomām – pagaidām nezinu, kādā virzienā īsti došos.

– Pašportrets vārdiem…

– Esmu mierīgas dabas cilvēks, tomēr, ja vēlos kaut ko sasniegt, to daru ar lielu enerģiju. Sevišķi daudz spēka un laika ieguldu dziedāšanā, arī tagad, gatavojoties solokoncertam, mācos katru dienu. Lai arī dziedu kopš bērnības, izaugsme cilvēkam vienmēr ir iespējama, un esmu gatavs mācīties, augt.

– Pašlaik esat atzīts šlagermūzikas dziedātājs. Vai šajā jomā redzat arī savu dziedātāja nākotni?

– Kad skatītāji par gada labāko dziesmu iebalsoja manis dziedāto “Vijolnieku”, biju ārkārtīgi pateicīgs. Arī tagad ir milzīgs prieks gan par “Rudens rozes”, gan dziesmas “Meitene un lauku zēns” panākumiem. Iznāk tāds dubultprieks!

Reklāma
Reklāma

Patiesībā lielu starpību neredzu, vai darbojos šlāgermūzikā vai popmūzikā – vienkārši dziedu no sirds, dziedu saviem klausītājiem, Latvijas ļaudīm. Ja vajadzēs, varu dziedāt arī operu. Māksliniekam neko vairāk par klausītāju mīlestību un uzmanību nevajag.

Galvenais – man ārkārtīgi patīk dziedāt. Ja es teiktu, ka man nepatīk veclaicīgās dziesmas, ko koncertos dziedāju kopā ar brālēnu Kasparu Antesu un dziedu šlāgeraptaujā, es melotu – man tās patiešām patīk, lai arī pats ikdienā, mājās tās regulāri neklausos. Jā, varbūt vienaudžiem ir mazliet nievājoša attieksme pret šlāgeri, bet tas mani neuztrauc.

– Autoritātes mūzikā?

– Varbūt agrāk, pusaudža gados, bija kāda autoritāte – slavenās krievu, angļu estrādes zvaigznes, bet tagad gribu būt es pats, tādēļ autoritātēm nesekoju un nevēlos nevienam līdzināties. Uzskatu, ka cilvēkam jābūt pašam. Tāpat arī viedoklim katram jābūt savam. Protams, visos laikos man bija, ir un būs tuva čigānu tradicionālā mūzika. Tādēļ solokoncertā neiztikšu bez čigānu dziesmām.

– Veiksmīgas dziesmas formula?

– To nekad nevar zināt. Vienīgais veids, kā to pārbaudīt, ieskaņot un nodot klausītājiem vērtēšanai. Man pašam nav nekāda panākumu noslēpuma vai burvestības – vienkārši visu, ko dziedu, dziedu no sirds un daru to netēlojot. Acīmredzot cilvēkiem tas patīk. Iespējams, “Rozes kaislību” koncertos cilvēki juta, ka starp mums – Roberto Meloni, Vitu Baļčunaiti, mani un Andri Daņiļenko – valda laba saprašanās, šajā sastāvā jūtos lieliski, esam sadraudzējušies. Pēc dziesmas “Rudens roze” uzvaras kopā ar koncertapvienību “Rozes kaislības” esam iecerējuši sniegt papildkoncertus vietās, kur izteica vēlmi noklausīties mūsu programmu. Koncerti notiks 13. februārī Gulbenes kultūras centrā, 24. februārī Aizkraukles kultūras namā un 26. februārī Bauskas kultūras centrā.

– Kas jauns radošajā sfērā?

– Jaunumi top jau tagad – šis man būs ļoti čigānisks gads. Iepriekš strādāju kopā ar Kasparu Antesu, bet tagad mums pievienojušies vēl divi čigānpuikas – brāļi Riči. Jau martā kopā dosimies jaunā koncerttūrē. Jau kopš pirmajiem mēģinājumiem ir skaidrs, ka mums kopā skan ļoti labi. Pašlaik aktīvi gatavojamies, vairākas dziesmas ieskaņosim arī studijā, un tās būs dzirdamas arī radio. Pārsvarā koncertos dziedāsim čigānu dziesmas, tomēr būs arī latviešu un citu tautu mūzika. Pats gan pie mūzikas rakstīšanas vēl neesmu ķēries – nav pienācis īstais laiks, un tas labāk padodas manam kolēģim Kasparam Antesam.