Egils Līcītis: Jubilejas gaidās 3
Citugad zelta rudenī sasniegsim valsts mūža ciklā ievērojamu gadskārtu – Latvijai apritēs cienījama vecuma simtgade. Līdz tam brīdim vēsturnieki pagūs izstāstīt teikas par brīvas Latvijas ēru līdz galam, aizkrāsojot beidzamos baltos plankumus. Latvijas Banka izkals jubilejas monētas ar to līderu (teiksim, Šķēles un Godmaņa) profilu, kuri valsti viscītīgāk virzīja pa noteiktu maršrutu. Rīgā gadadienai cels no triumfu arkām nošpikotus Varoņu vārtus, kur 2018. gada varasvīriem iebraukt uz svinībām un goda maltīti. Prezidents, gatavojoties lielajam notikumam, sacīs, ka no sākuma laikam jāierauj, un pat mūsu sīkie, aprobežotie ienaidnieki, kas Latviju turējuši par pamāti, tādā reizē pacels sīvā spicglāzīti. Tauta 64 tūkstošos kvadrātkilometru gavilēs, ka eksperiments ar neatkarīgu valsti turpinājies 100 gadus, un meklēs pēc ērtākas skata vietas, no kuras sviest vadoņiem puķes un saķīķerēt bez teātra binokļa, kas smalkiem kungiem, dāmām mugurā.
Ieradīsies lūgtie Eiropas varenie no Romas, Parīzes, Berlīnes, Briseles (uzmaniet Junkeru pie šmigas). Gaidāms pāvesta nuncijs un augstdzimtība no Vindzoru karaļnama. Noteikti atlidos kāds cilvēks melnā uzvalkā no Vašingtonas. Bišķi ērcīgs par modināšanu pirms Zvejnieku dienas, tomēr saviļņots no Baltijas jūras izkāps senais draugs Neptūns ar scepteri. Nedrīkst aizmirst par bāreņu tautas aizgādņa Pērkontēva aicināšanu, bet Laimas māte – tā atnāks pati. Augstie viesi sacīs slavināšanas vārdus, no mūsu puses izskanēs pateicība tēvutēviem un savu nopelnu reklamēšana.
Kad Amerika svinēja simt gadus Savienotajām Valstīm, Francija parūpējās par patiešām grandiozi krāšņu velti – uzdāvināja Brīvības statujas kolosu. Arī latviešu rīcībkomitejai savlaicīgi jādomā, ko mēs gribētu saņemt no sveicējiem. Anglijā ir pieklājīga, saprāta diktēta tradīcija. Pirms precībām radagabaliem un lūgtajiem viesiem nosūta jaunlaulāto vēlmju listi. Nu ziniet, lai kāzinieki strīpā neierodas ar Štokmaņa trakajās dienās sapirkto – sešiem vienādiem pidžamu komplektiem vai tik daudz porcelāna, ka, “Villeroy & Boch” kravu neizturējis, trauku skapis sagāžas.
Latvijai diplomātiski jādara tāpat. Pietiek, ka mūsu prezidenti no vizītēm pārveduši visādus sūdus, fabrikā darinātus tepiķus un kristāla pelnutraukus. Kaimiņi jau zina, kas mums saimniecībā noderētu. Izrakstītas bobsleja kamanas, metamie rīki mūsu šķēpraižiem, vai poļi lai nopērk dārgu hokeja leģionāru tautas klubam “Dinamo”. Francijai, tēlnieku zemei, jādod mājiens, sak, mēs arī gribētu skulpturālu veidojumu. Zāle Brīvības pieminekli jau uzslējis. Jaunais mets būtu, ka Lāčplēsis ar Spīdolu beidzot uzveikuši Melno bruņinieku. Statujas tēli jāatpazīst pēc kontūrām. Lāčausim ir brillītes un senlatviešu zobens, Spīdalai rūsgani mati, bet pušuplēstā lūzera bareljefā viegli jāsazīmē pazīstama socdemokrāta masīvais siluets. Liedagā smiltīs jāiečukst lūgumiņš Neptūnam, kurš gaidīts krastā ar trejzarim dāvanā uzdurtu Roņu salu. Āfrikas valdnieki paši protas un nepaliek kaunā – piegādās eksotisku zvērudārzu, hipopotamus, elefantus un ērmeniekus afes no Serengeti rezervāta. Japāņi vienmēr nāk ciemos ar sakē muciņu, bet bagātā Šveice kā draudzības apliecinājumu varētu uzdāvināt pāris elektrovilcienu sastāvus. Vēl kāds naudas pūķis dotu artavu un saremontētu Latvijas autoceļus. Varbūt Krievzeme palīdzēs? Ak jā, viens alfa tēviņš ēzeļa ausis solīja – diez vai Kremli vispār ielūgs uz dzimšanas dienu.
