Jumtus nost! Par drošību – ar smaidu, bet pavisam nopietni 4
Te dažas improvizācijas par to, kā braucam šogad, kā vajadzētu nākamajā. Ne vārda par radariem un formāliem noteikumiem. Meklējam cilvēcīgas attiecības un vērtības. Arī satiksmē.
Savulaik “Auto akadēmijā” viena no drošas braukšanas mācību kursa iedaļām bija par pareizu apdzīšanu. Manevru, bez kura Latvijas šaurajos un ļoti dažādas tehnikas pildītajos ceļos iztikt nevar. Bet, nepareizi izpildīts, tas ir un paliks bīstams. Skaidrojām pareizu starta pozīcijas izvēli, savlaicīgi iegūtas pietiekamas ātrumu starpības un signālu nozīmi. Mācījām skaisti apdzīt, bet nodarbību allaž beidzām ar brīdinājumu – šī prasme morāli nestabilajiem var izrādīties narkotiska. Radīt atkarību. Un piekodinājām – nekad nelien kādam priekšā, ja nevēlies (vai nav iespējams) turpmāk braukt būtiski ātrāk par apdzīto.
Savulaik… Vakar ripoju pa Daugavgrīvas šoseju, esmu mazliet ātrāks par šeit atļautajiem “70”, esmu atstājis prāvu, drošu distanci līdz priekšā braucošajam, kad man blakus parādās – nē, ne jau džeks ar bembi – “Opel” vagons ar jaunu dāmu pie stūres. Glīta, cik paspēju saskatīt, tikai skatiens tāds stīvi saspringts un neskaidrās vēlmēs gremdēts. Ienirst šī manā drošības teritorijā, pēc brīža “nokož” ar aplami strauju vēzienu vēl vienu, tad iestrēgst (protams) aiz autobusa un Dzegužkalna šaurībā ir tik vien kā metrus 100 man priekšā. Šķiet, pierimst, bet rezultātā aiz pirmā trases luksofora noraujas vēl niknāk, paņem gājēju pāreju, pie kuras viens apstājies, ar pilnu klapi, atraujas krietni tālu, bet – pie nākamā sarkanā trejača neveiksmīgi izvēlas trešo joslu, iestrēgst aiz kāda miegainā un paliek man aiz muguras, spoguļos – drīz jau maza maziņa…
Kurp skrien, ko dīdies, meitenīt? Kādi kompleksi tevi moka? Par kādām neveiksmēm revanšu meklē šādā gauži apšaubāmā kaifā? Kur zēns, kas tavu dzīvi sakārtos?
Mājupceļš vakara tumsā. Šoseja pustukša. Sirms kungs (vēlāk Bolderājas benzīntankā apskatīju) aiz manis apdzīt netaisās. Bet nav par rīta dāmu labākā noskaņā. Stumj mani. Distance nepilni 10 metri, kaut aiz viņa tāltālu neviena. Mani spoguļi pat no viņa “tuvajām” spilgtas gaismas pilni, ceļš kontrastā nepārskatāmi melns. A šim pie…
Un tā diendienā, simtiem reižu.
Laikam jau kā protests pret šādām izdarībām man aizvien vairāk patīk uz ielas būt labam. Pie pārejas ne tikai apstāties, bet sameklēt gājēja skatu, uzsmaidīt, aicinoši pamāt (iepriekš spoguļos pārbaudot, vai neapmierinātā lēdija šurp nelido). Pie autobusa pieturas laikus pamanīt, ka tas beidzis šūpoties no izkāpēju soļiem un tūlīt startēs (kaut pagriezienu vēl nav ieslēdzis). Palaižu, viņam grūti, viņš ved desmitus, nevis mani vienu. Un gandarīts saņemu “paldies” mirkšķi.
Ziniet, kur mūsu satiksmes nelaime? Klimats vainīgs. Nē, ne jau lietus, sniegs vai ledus vainīgs. Kabrioletu šeit nav. Nav svaiga gaisa, reālas ātras kustības sajūtas. Ja noņemtu jumtus, nebūtu dzelzs būru, kuros īgnuma, neapmierinātības radītu egoismu un bezkaunību paslēpt, padarīt anonīmu, ja laipnu, saprotošu acu kontakts nebūtu Ziemassvētku brīnums, bet ikdienas norma – Jaunais gads kļūtu daudz labāks.
Un vēl – priekšlikums garu brīvdienu aizpildīšanai, stresa kliedēšanai un stūres iemaņu uzlabošanai. Vairākas Latvijas autotrases beidzot sākušas darbu ziemas režīmā. Tur īstā vieta sarežģītāku manevru eksperimentiem. Informācija atrodama internetā – http://www.iauto.lv/trases.php.
