Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. jūnijs, 2012
Drukāt

Jūnija kopsakarības, ko «atlika malā»

Foto - LETAFoto - LETA

Kurš bija lielāks noziedznieks – Hitlers vai Staļins? Aptuveni pirms gada “Der Spiegel” uzdeva tādu jautājumu intervijā ar Jēlas universitātes profesoru Timotiju Snaideru. Pagājušajā mēnesī šis vēsturnieks, kā “LA” jau rakstīja (23. maija numurā), bija ieradies Rīgā ar priekšlasījumiem par viņa grāmatā “Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu” apskatītajām tēmām.

 

Bet uz minēto vācu žurnāla jautājumu Snaiders atteica, ka svārstās ar atbildi, jo vaicājums atgādina spēli, tomēr galu galā rezumēja – Staļins sāka masveidā nogalināt agrāk un efektīvāk nekā Hitlers, kurš savukārt apzināti raidīja nāvē krietni vairāk cilvēku un šajā ziņā būtu uzskatāms par lielāko noziedznieku. Tomēr Snaidera fundamentālajā un nu jau visā pasaulē slavenajā pētījumā galvenais nav upuru skaita aplēses, bet atsegtās kopsakarības starp abu totalitāro režīmu noziegumiem, kuri, ieskaitot nacistu īstenoto holokaustu, galvenokārt tika pastrādāti noteiktā Eiropas daļā.

Tikmēr politiski Hitlera un Staļina nodarījumu, ja tā drīkst sacīt, mērīšana turpinās. Bet kopsakarības un mijiedarbība bieži tiek ignorētas. Arī Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā un 1941. gada 14. jūnija deportācijas bija šīs mijiedarbības un toreiz vēl komunistu un nacistu režīmu sadarbības vai, kā attiecīgajā līgumā fiksēts, “draudzības” sekas. Vismaz tolaik Staļins pēc noslaktēto civiliedzīvotāju daudzuma vēl atradās tālu priekšā. Turklāt 30. gados bagātu pieredzi guvušie padomju “orgāni”, vēlreiz citēsim Snaidera interviju, “bija ārkārtīgi efektīvi, kas attiecas uz slepkavošanu un deportēšanu”.

 

Pēc Latvijas vēsturnieku datiem, deportācijas gaitā vai tās rezultātā gāja bojā aptuveni 40% izvešanai pakļauto pilsoņu, bet kopumā pirmajā padomju varas gadā tika nogalināti vai izsūtīti pāri par 20 tūkstošiem cilvēku. Īpaši jāatzīmē, ka daudzi no viņiem bija piederīgi nācijas elitei.

 

Skaitliskā izteiksmē Latvijā togad piedzīvoto var salīdzināt ar Katiņas traģēdiju.

Atšķirība ir tā, ka mūsdienās Polija izvirzīja Katiņas lietu gandrīz vai par vienu no savas ārpolitikas pamatuzdevumiem. Tas katrā ziņā bija un joprojām ir pilnīgi neapejams jautājums Varšavas attiecību veidošanā ar Maskavu, tāpēc daudz kas ir arī sasniegts. Upuru piederīgie saņēma gan Polijas valsts, gan sabiedrisko organizāciju atbalstu lietas iesniegšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Nav dzirdēts, ka pie mums uz ko līdzīgu rosinātu, piemēram, Latvijas Cilvēktiesību centrs. (Pieļauju, ja arī kādam deportētajam vai, teiksim, Litenes traģēdijas upuru radiniekiem ienāktu prātā vērsties Strasbūrā, par mūsu sabiedrību rūpi turošie eksperti un pētnieces drīzāk ņemtos pārliecināt par šāda soļa, tā teikt, pārsteidzību.) Diez vai valsts līmenī neizdarīto var aizstāt Latvijas eiroparlamentāriešu pašaizliedzība Eiropas kopējās vēstures saliedēšanā. Nesen Briselē rīkotajā konferencē “Komunistu noziegumu tiesiskais novērtējums” izskanēja, ka tiesiskums arvien nav sasniegts. Jā, bet pārmetums pirmām kārtām ir adresējams oficiālajām aprindām konkrētās valstīs, tajā skaitā Latvijā, kur pamazām virsroku guva attieksme, ka, pārfrāzējot zināmo kalambūru, noziegumi bija, bet noziedznieku nebija. Atskaitot dažus pie tiesas sauktus izņēmumus.

Ja atceramies, tautas kustībā par neatkarības atgūšanu viens no lūzuma punktiem bija 1987. gada 14. jūnija demonstrācija. Pēc gada Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā Mavriks Vulfsons jau no respektablas tribīnes paziņoja, ka Baltijas valstis ir tikušas okupētas, pamatojoties uz Molotova–Ribentropa paktā noteikto ietekmes sfēru dalījumu. Vēlāk okupācijas fakta konstatējums tika iekļauts 1990. gada 4. maija deklarācijā, kas bija svarīgi valstiskās pēctecības nodrošināšanai.

 

Taču pēc neatkarības atgūšanas pamazām iesākās process, ko varētu saukt par vēsturisko jūnija datumu politisku neitralizēšanu. Daudziem bija izdevīgāk savērpt diskusijas ap 16. martu un 9. maiju. Uz Austrumiem orientētā biznesa cilvēki silti ieteica 1940. gadu “atlikt malā”.

 

Izrādās, tomēr ne gluži malā, jo paralēli tika finansēti sacerējumi, kas Baltijas valstu iznīcināšanu interpretē kā “labprātīgu piekrišanu aneksijai” (J. Paiders avīzei “Čas”). “Nākotnes melnrakstu” izplatītāji Latvijā ir stabili noenkurojušies – nesen Rīgas pils apsveica kārtējo “Baltijas foruma” saietu. Bet bez jebkādiem pagodinājumiem no Rīgas puses (pat ne Zatlera vizītes laikā Maskavā) joprojām ir palicis Krievijas “Memoriāls”, kas paveicis milzu darbu, apzinot noslepkavotos un no gulaga nepārnākušos latviešus, un kuram Eiropas Parlaments pirms dažiem gadiem piešķīra Saharova balvu. Bet viens no “Memoriāla” vadītājiem, bijušais politieslodzītais Sergejs Kovaļovs nesen saņēma pirmo Lietuvas Brīvības prēmiju. Mēs tādējādi redzam, ka kopsakarības pastāv ne tikai starp vēstures datumiem, bet arī starp attieksmi pret pagātni un šodienas politiku, kuru var veidot dažādi. Proti, balstoties uz nacionālo pašapziņu kā poļi vai lietuvieši vai to atmetot un nosaucot šādu politiku par “konstruktīvu”. Rezultāti neizbēgami ir atšķirīgi…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+