Latvijā
Politika

Egils Līcītis: Jura Pūces uzdrīkstēšanās4


Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce
FOTO: Paula Čurkste/LETA

Cilvēkiem simpatizē, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ar sevišķu uzcītību ķēries pie amata uzlikto pienākumu pildīšanas, raujas 1000 darbos, dara, ko var paveikt savas dzimtenes labā, tā cīnās ar Ušakovu, ka no amata atceltais Rīgas mērs jūtas, kā karstā ūdenī vārīts.

Taču reģionu vēlētājiem nepatīk Pūces kunga ministrijā uzzīmētā teritoriālās reformas karte, kas liecina, ka no Rīgas viss labāk redzams un ka novadi skaitā jāsamazina no 119 līdz apmēram 35. Pret to notiek liela spārdīšanās, un nav gaidāms, ka lauku iedzīvotāji projektētās pārmaiņas uzņems, murrādami kā angoras kaķi.

No VARAM zīmējuma sabozušies sēļi, jo ilūkstiešus ar varu grib ievietot Latgalē, suitu ķoniņu zemēm grib laupīt patstāvību – suiti nepadosies, Alsunga bruņojas! – kamēr nav par vēlu, jāizlaiž rīkojums vietējiem nodot bises. Arī citi mazie tēva novadiņi grib diženi turēties savrupībā, nevis tikt pievienoti tāliem centriem, atjaunojot rajonu sistēmu.

It kā saprotams, ka Latvijā 119 novadi ir pārmēru daudz un jāseko pārkārtojumiem efektīvas pārvaldes ieviešanai. Tas ir pareizi, ja grib skaitīt naudu, dzīvot kā kapitālisti, atlaist liekās struktūras un orgānus.

Te piebildīsim, ka gauži loģiski būtu iejautāties, kad notiks administratīvā sloga samazinājums no valsts puses, par ko bez mitas sūdzējušās pašvaldības, kad paliks tikai sešas ministrijas, kad notiks daudzinātais aparāta ierēdņu skaita sarukums, bet tieši to vērtīgos programmatiskos materiālos solīja pie varas pašreiz nokļuvušās partijas.

Vietvaras pārvaldāmajā teritorijā, lai cik šaurā, bet savā – nozīmē pašiem savas, lai cik sīkas, finanses, resursus, pašrocīgi ievēlēto deputātu lemšanu par to izlietojumu un, kas stipri no svara, paš­apziņu.

Piederības sajūtu, ka esi baltinavietis vai no Ciblas. Taču, ja novada centru pārceļ uz Citurieni, ir jautājums, cik līdzekļu jaunā vara atvēlēs nomales vajadzībām un vai saites ar lielo pašvaldību paliks tikpat ciešas kā ar tēva novadiņu sietās? Vai tālās pilsētas mērs gribēs uztaisīt jaunpievienotās teritorijas kā konfektes? Vietējiem ir aizdomas, ka ne.

Ka tuvīno pasta nodaļu aizvērs, ka atslēga būs priekšā mazajai skoliņai un doktorātam, ka likvidēs pārceltuves un brūžus, atcels gadatirgus, nojauks estrādi, iznīcinās ošu gatves, senču stādītos ozolus un citus dižkokus, ka pēc reformas vairs neuzziedēs vecais jasmīnkrūms pie kādreizējās pagastmājas. Viss zaļos, dzīvos un ziedēs tikai centrā.

Bijušais novads panīks, vairs nedzirdēs skanam latviešu bērnu balstiņas, kļūs tukšāks par tuksnesi, kur kādreiz taču viss bija glīti sakārtots kā Betlēmes silītē.

Dabiski, ka daudzos pārmaiņu skartos apvidos rīko aptaujas, kādu nākotni vietējie ļaudis grib redzēt. Oioioi, un te nu mācīta cilvēka slavu iemantojušais Pūces kungs kļūst savādnieks, draud ar likumu, kārtību un policiju, sauc par buntavniekiem – tā nu gan nevajadzēja komunicēt ar provinces sabiedrību.

Tā tak miermīlīgo Ikšķili, Carnikavu, Ozolniekus pārvērtīs par karstajiem punktiem! Lauku cilvēki nesagaidīs ciemos kolosālo teritoriālās reformas ideju skaidrojošo ministru tik viesmīlīgi, kā raduši, bet ar masveida manifestācijām, tautas sapulcēm un sacelšanos!

Skaidrs, ka režīma pretinieki, ZZS partorgi, kuri dreb par savu krēslu, Pūcem jāvajā kā pelēni, taču nedrīkst ciest civilisti, kuri, kā noskaidrots “aizliegtajā tautas aptaujā”, starp ikšķilniekiem vismaz 98 procenti patriotiski ir par, ka patstāvība jāsaglabā! Un neba visi vecie pagastveči, novadu administratori akurāt ieskaitāmi tautas ienaidniekos un pretvalstiskos elementos. Istabaugšā jāieklausās, ko apakšstāvā domā. No Rīgas nav jāapplaucē iedzīvotāju pašiniciatīva ar VARAM cirkulāru, ka visenerģiskākajā veidā jāvēršas pret dumpīgiem reformas sabotieriem, kas ar postošu darbību apdraud sabiedriskās norises, valstī esošo kārtību un drošību.

Saistītie raksti

Nevajadzētu rīdīt virsū ģenerālprokuroru, ņemt ķīlniekus, nošaut vai pakārt “pretlikumīgo aktu” rīkotājus un vērst citas represijas pret buntavniekiem. Pagaidām Satversmē reglamentēta kārtība, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kur balsstiesības un lemttiesības stratēģiski būtiskās lietās pieder tautai.

Cilvēkiem nav aizliegts ne runāt, ne izvēlēties aptaujās, kādu perspektīvu pilsoņi redz savas valsts, sava novada attīstībai. Līdz galīgam noregulējumam teritoriālās reformas lietā vēl garš ceļš ejams. Varbūt ar pārmaiņām būs, kā tai dziesmā dzied, “viss nāk un aiziet tālumā”.

LA.lv