Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. maijs, 2012
Drukāt

Jūrā sācies reņģu laiks

renge2_aj_11

Priecīgi ir piekrastes zvejnieki, to stāvvadi ar katru dienu vairāk un vairāk pildās ar ikrainām strimalām. Laimīgi ir makšķernieki, ka reņģe beidzot ir klāt un no moliem viegli aizsniedzamā tuvumā.
 Jūrā blīvos baros dzīvojošās sudrabainās zivtiņas katru pavasari dodas uz savām nārsta vietām seklākos ūdeņos, kur siltāks un vairāk zāļu, pie kurām piestiprinās to iznērsto ikru miljardi.

 

Vairāk veicies tiem copmaņiem, kuri dzīvo molu tuvumā. No tiem plēsīgās siļķu dzimtas pārstāves ir viegli gūstams loms un alkatīgi uzbrūk plikiem (bez ēsmas) spožiem zelta vai sudraba krāsas āķiem, kurus makšķernieki sien pie īsām pavadiņām vai tieši pie pamatauklas. Vajadzīgs viegls, izturīgs, četrus vai piecus metrus garš, ar jutīgu spici aprīkots kāts, lai manītu zivtiņas kampienu. Tas parasti ir ass un redzams, ja rokās neturat slotaskātu. Grimulis vajadzīgs iemešanas brīdī, tā smagums un forma ir katra reņģotāja brīva izvēle. Daži lieto auklas galā piekabināmas svina olīvītes, citi garenus un cilindriskus svariņus. Jo tas svarīgāks, jo tālāk var aizmest un pariktes tīšana uz krastu ir ilgāka, līdz ar to lielākas iespējas, ka spožos āķus ieraudzīs un uz tiem piekabināsies vairākas reņģes. Bet lieliem sviniem ir savi mīnusi, molu tuvumā uz grunts allaž daudz dažādu zemūdens ķērāju, kuros nākas zaudēt savas āķu sistēmas.

 

Makšķerēšanas noteikumi atļauj jūrā izmantot copes rīkus, kuriem ir ne vairāk par četriem āķiem, taču vienmēr atrodas tādi badakāši, kuriem likumi pie vienas vietas un vajag daudz un vēl vairāk. Tie reņģu ķeršanai gadu no gada savām pariktēm sien arī sešus āķus un ir pikti, kad godīgie kolēģi aizrāda.

 

Diemžēl mums vides inspektoru ir tik, cik valsts var atļauties uzturēt, un tas ir krietni par maz, lai šādus negaušus sauktu pie atbildības.

Kad strimalas ir klāt, tad pilnīgi pietiek ar likumā atļauto āķu skaitu. Spaineļi un maisiņi pildās ātri vien. Parasti pirmie reņģu invāziju izjūt dižjūras makšķernieki, tās no Liepājas moliem sāk ķerties kādu nedēļu agrāk nekā līcī. Jau aprīļa beigās uz Karostas hidrobūves esošie makšķernieki vilka pavasara Baltijas siļķītes. Maija sākumā tās ne tik biezos baros parādījās arī pie Daugavas abiem moliem. Sastaptie copmaņi stāstīja, ka Bolderājā un Mangaļos pati labākā reņģu vilkšana ir maija otrajā dekādē, un nu šis ilgi gaidītais brīdis ir pienācis. Taču tas neturpinās mēnešiem, tikai kādas desmit dienas. Kad zivītes iznārstojušas, tās atkal pamazām attālinās un aiziet makšķerniekiem neaizsniedzamos dziļumos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+