Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. marts, 2015
Drukāt

Jurģis Skulme. Vētras sējējs (13.11.1928. – 25.02.2015.)

Skulme1_2

Varenajai Skulmju dzimtai, bez kuras vērtīgā pienesuma šodien un nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi atskatīties un mēģināt tulkot Latvijas glezniecības, tēlniecības, scenogrāfijas, lietišķās grafikas, mākslas zinātnes un politiski sabiedriskās vides veidošanas vēsturi, atšķelts stiprs un kupls zars.

Ja vēlos īsi raksturot Jurģa Skulmes gājumu, tad citu apzīmējumu nemeklēju – vētras sējējs. Kā lai Raiņa jubilejas gadskārtā neatsaucas uz poētismu, kas sniedz, manuprāt, precīzu un emocionālu īstenības atspoguļojumu. Cilvēciskā un profesionālā lūkojumā. Daudzkrāsaini un blīvi. No bagātās un pretrunīgās Jurģa Skulmes personības šķautnēm šajā reizē minēšu tikai trīs, kuras nav pietiekami apzinātas un izceltas, runājot par viņa vietu un nozīmi mūsu kultūrā.

Domāju, ka no Jurģa Skulmes teju nepārskatāmā veikuma Latvijas mākslas zinātnē – grāmatas, raksti, saziņas līdzekļu pārraides, precizējumi, konsultācijas, jaunatklājumi, vākumi, mudinājumi – īpaši nozīmīgs ir padarītais divos aspektos – uzrunājošais vārds un izteiksmes spēks rakstos par mākslu iepriekšējā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē, kad Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas absolvents (1954) svaigi, tam laikam neatbilstošā stilistikā un izteiksmes formā stāstīja par savas paaudzes jaunajiem māksliniekiem un viņu centieniem, par vecmeistaru pieredzi. Trāpīgie vērojumi, skaidrā valoda un individualitātes garša bija tās kvalitātes, kas pilnībā atšķīra Jurģa Skulmes publikācijas no vairākuma māk­slas aprakstītāju paģērošajām norādēm un idejisko lozungu skandētājiem. Turklāt plašās kultūras norišu atsauces un amata zināšanas neļāva maldīties tajos pieņēmumos, kurus diktēja dēmoniskā mākslas izpratne un vide. Tādējādi Jurģis atjaunoja un sasēja pārrāvumu veidā, kā runāt par mākslu, kuru tik krāšņi bija iedibinājis viņa tēvs Uga Skulme ar savām publikācijām pirmās brīvvalsts laika izdevumos. Še nevar arī neminēt, ka Jurģis pirmais veidoja pārraides, kas jaundibinātajā Latvijas Televīzijā stāstīja par tēlotāju un lietišķo mākslu. Kopā ar Rūtu Muižnieci (toreiz vēl Ošiņu) viņi lika stingrus pamatus tai intonācijai un vizualizēšanas tradīcijai, kura savā dīgtspējā ir izdzīvojusi un reizēm vēl atplaukst mūsdienu labākajos simtsgramīgajos īstenojumos.

Mākslinieks Jurģis Skulme ir atvase no mūsu krāšņās ainavu glezniecības birzs. Ar savu pazīstamo rokrakstu, uzticību nemierīgam, ekspresīvam triepienam, kur krāsu dinamika izsakās otas un paletes naža skrējienā pāri audeklam. Ar kultūrvēsturnieka atbildību viņš dokumentējis aizejošo laiku – iepriekšējo paaudžu mākslinieku dzimtās mājvietas, baznīcu torņus, riju pussabrukušo godību. Skaistuma un dabas izpratni kārtojis ziedu portretējumos. Viņam nebija skaļi jāafišē nacionālā pārliecība, tā ir un paliks ielogota simtos redzējumu un varējumu uz kartona, audekla.

Un trešais būtiskais nospiedums Latvijas kultūrā saistīts ar darbu Latvijas Mākslas akadēmijā (1961 – 1977). Tuvāk iepazināmies, kad pie viņa studiju gados apguvu glezniecības tehnoloģiju un zīmēšanas, gleznošanas pamatus. Rokojāmies gan kādus gadus agrāk, jo, strādājot jaunatnes laikraksta kultūras nodaļā, aicināju viņu savu autoru pulkā. Kā pedagogs viņš bija aizrautīgs stāstītājs un neaprobētu pasākumu organizētājs. Visam, ko Jurģis darīja un rosināja, piemita tāds tautskolotāja gars, ja ar šo jēdzienu saprotam Jāņa Cimzes ideālus un viņa semināra audzēkņu veikumu Latvijas plauksmei. Akadēmijas darba lielākā un paliekošākā daļa tomēr saistās ar mākslas vēstures materiālu krātuves izveidi (tagad – LMA Informācijas centrs), kur viņš sazobē ar manu Skolotāju dzīvē un mākslā Genovevu Tidomani ielika drošus pamatus saimniecībai, kas turpina pastāvēt, attīstīties, kuras nozīmība Latvijas mākslas vēstures apguvē tikai vairojas. Liktenim labpatika, ka, septiņdesmito gadu prorektora Induļa Zariņa aicināta, kļuvu par savu audzinātāju darba turpinātāju. Tādējādi vai ik dienu neklātienē sastopos ar abiem saviem pedagogiem. Un turpinu mācīties viņu pieredzes un atziņu gaismā.

Jurģis Skulme bija sarežģīta, pretrunīga, daudzslāņaina personība. Reizēm ar savu principiālo taisnīguma izjūtu, vētraino ašumu un emocionālo spriegumu viņš varēja nodarīt pāri saviem tuvākajiem un domubiedriem. Kā mēs katrs. Tikai arī šīs reizes vērtās spilgtākas un neaizmirstamākas, kā daudz no tā, ko viņš apaugļoja ar savu domu un izjūtu intensitāti. Vienlaikus viņš varēja kļūt bezgala maigs, sapņains un romantiski uzmanīgs, ja bija vēlēšanās un prasme pabužināt viņa viļņojošās cirtas un mākslinieka egocentrismu. Pēdējo reizi redzējāmies pirms pāris gadiem uz Skolas ielas netālu no savulaik populāra advokāta biroja. Jurģis kā allaž, bija runīgs, tik senākā kvēle rimtāka. Atļāvos drusku apsmaidīt tās nepatiesību un neprecizitāšu devas, kas atrodamas trijās viņam veltītajās grāmatās – Pētera Dzilnas, Kārļa Klāva (pseidonīmi) “Bankrots”, Skaidrītes Cielavas “Pretvējā”, Andra Grūtupa “Observators”. Pats aprakstītais daļēji spurojās, daļēji piekrita izteikumiem, tik vienojāmies kādreiz, labākos pavaļas laikos, sarunu turpināt par interpretācijas nozīmi faktu atklāsmē. Tagad vien atliek vētru sējējam un vētru pluinītajam vēlēt un lūgt mūžīgu Mieru.

Cieņā un pateicībā – 
INGRĪDA BURĀNE

Atvadīšanās no mākslinieka notiks šodien, 3. martā, plkst. 12.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+