Kultūra
Teātris un kino

Jurija Ņikuļina fenomens: atturīgs klauns un sieviešu mīlulis ar saknēm Latvijā 16

Foto: Anastasija Fedorenko, Wikimedia Commons

Pat visjaunākās paaudzes cilvēki, kuri par PSRS laikiem klausās tikai aizvien lielākiem “makaroniem” apaugošos nostāstus, ne tikai Krievijā, bet arī visā tā dēvētajā postpadomju telpā teju vai nešaubīgi acumirklī atpazīst leģendāro krievu komiķi Juriju Ņikuļinu, kuram joprojām atliek tikai parādīties un jau ar pirmajiem mirkļiem visu sejās atplaukst smaids. Leģendārāko filmu ar viņa piedalīšanos replikas un dialogus daudzi perfekti zina no galvas. Pasaules vēsturē nav nemaz tik daudz aktieru, kuri izpelnījušies tik stabilu un noturīgu popularitāti.

Vecāku gēni
Izcilais krievu aktieris un cirka klauns Jurijs Ņikuļins dzimis 1921. gada 18. decembrī Smoļenskas apgabala Demidovā. Viņa tēvs Vladimirs Ņikuļins vēl pirmsrevolūcijas laikā bija studējis jurisprudenci, taču juku laikos nonāca sarkanajā armijā, kur, izgājis skolotāju sagatavošanas politiskās izglītības kursus, saņēma nosūtījumu uz Smoļenskas apgabalu, lai īstenotu analfabētisma likvidēšanas programmu. Tur viņš iepazinās ar vietējā dramatiskā teātra aktrisi Lidiju Pokrovsku, kuras dzimta esot cēlusies no Latvijas, konkrēti – no Līvānu puses.

Vladimirs arī ātri aizrāvās ar teātri un pēc apprecēšanās kopā ar Lidiju izveidoja savu pārvietojamo teātri “Terevjum” (Театр революционного юмора – revolucionārā humora teātris jeb saīsināti “Terevjums”), apbraukājot ar to visu apgabalu. Bet 1925. gadā viņš saņēma vēstuli no sava Maskavas drauga Holmogorova, kas bija savā ziņā dīvains vēstījums un aicinājums vienlaikus. Proti, viņš Maskavā dzīvoja atsevišķā mājā, kas īsti neatbilda padomju varas priekšstatiem par piedienīgu labklājību, tāpēc vara vēlējās viņu “saīsināt”, liekot mājā uzņemt vēl citus iemītniekus. Lai izvairītos no pilnībā svešu cilvēku iemitināšanas, Holmogorovs aicināja Vladimiru ar ģimeni pārcelties pie viņa. Tādā veidā jaunā ģimene no provinces pārcēlās uz galvaspilsētu, saņemot tur atsevišķu istabiņu, kas gan, tiesa, bija tikai 10 kvadrātmetrus liela. Jurijam tad bija četri gadi.

Neskatoties uz šaurību, visi dzīvoja draudzīgi: vakaros sapulcējās vienkopus lielajā viesistabā – gan lielie, gan mazie, sarunājās, lasīja un klausījās radio, bērni kopīgi rotaļājās. Ik pa laikam abas ģimenes veidoja paši savas izrādes, kurās galvenās lomas parasti spēlēja bērni, tātad arī Jurijs. Scenārijus rakstīja Jurija tēvs Vladimirs.

Maskavā Vladimirs strādāja par korespondentu dažādos laikrakstos, kā arī sāka rakstīt intermēdijas un reprīzes mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, kas viņam izdevās tik labi, ka viņam to piedāvāja darīt arī cirks un estrāde. Protams, šāds darbs negarantēja stabilus ienākumus, tāpēc papildus vēl bija jāpiestrādā par privātskolotāju. Savukārt Jurija māte Lidija, lai arī savulaik visnotaļ cerīga un talantīga provinces teātra aktrise, Maskavā pat nemēģināja izsisties līdz profesionālajai skatuvei, turpmāk pilnībā veltot sevi tikai ģimenei.

Atmiņa tikai uz anekdotēm
Jurijs auga kā absolūti parasts Maskavas pusaudzis – mācījās atbilstošā sava mikrorajona skolā (nr. 346), dauzījās, kavēja stundas skolā, lai aizlavītos uz kino, kāvās ar kaimiņsētas zēniem, bija kaislīgs futbola kluba “Dinamo” līdzjutējs. Tā kā viņa vecāki bija absolūti teatrāļi, arī Jurijs jau kopš agras bērnības bija iesaistīts šajā vidē. Tēvs bieži ņēma Juriju līdzi arī uz cirku, kur viņu neglābjami uz visu atlikušo mūžu iespaidoja tur allaž valdošā prieka un jautrības atmosfēra. Par smago darbu aizkulisēs viņš tobrīd vēl neko nenojauta, taču arēnā redzamais rezultāts viņu suģestēja.

Skolā teju vai bez izņēmuma visi skolotāji par Jurija uzvedību sūdzējās tikai vienā toņkārtā – uzvedas “gluži kā klauns”. Mācībās Jurijs bija stabila viduvējība, turklāt skolotāji vecākiem teikuši, ka viņam esot slikta atmiņa. Tā gan lāgā nav taisnība, jo patiesībā jaunais Jurijs ļoti kvalitatīvi iegaumēja informāciju, taču tikai to, kas viņam šķita interesanta. Piemēram, tās pašas anekdotes, kas būtībā kļuva par viņa mūža kapitālu. To uztvēra arī viņa tēvs, iesakot tās kolekcionēt. Tā Jurijs sāka pierakstīt arī vienkārši smieklīgus atgadījumus, turklāt nevis tos pilnībā aprakstot, bet gan tikai piefiksējot galvenās frāzes un vārdus. Skolas laikā Jurijs pierakstījis vairāk par tūkstoti anekdošu. Tiesa, vēlākos gados viņš atzinis, ka daudzus savus pierakstus vairs pats nespējot atšifrēt.

Zīmīgi, ka 30. gados Maskavas skolā nr. 346 par dramatiskā pulciņa vadītāju strādāja Jurija tēvs, galvenokārt iestudējot paša sarakstītus satīriskus darbus. Protams, viņš parūpējās, lai šajos iestudējumos galvenās lomas bieži tiktu Jurijam, kuram pēc 7. klases bija jāveic pirmā izvēle par iespējamajām turpmākajām dzīves gaitām. Daudzi skolas biedri aizgāja uz dažādām specializētajām un aroda skolām, bet Jurijs sapņoja iestāties karaskolā. Vecākiem nepatika Jurija izvēle. Tiesa, tobrīd neviens pat nespēja nojaust, ka jau drīz un uz ilgiem gadiem Jurijs neko vairāk par militāro dienestu savā dzīvē neredzēs.

Un uzreiz bija karš…
10. klasi Jurijs pabeidza 1939. gadā, bet jau tā paša gada novembrī, kad viņam vēl nebija apritējuši pilni 18 gadi, viņu iesauca dienestā armijā, nosūtot uz artilērijas zenītdivīzijas sakaru nodaļu Ļeņingradas apgabalā. Jurijs pats atzinis, ka armijā viņam sākotnēji klājies ļoti grūti – garš, izstīdzējis, vēl fiziski nenobriedis, domās un rīcībā svārstīgs un līdz ar to viegli ietekmējams, viņš acumirklī kļuva par dienesta biedru izsmiešanas objektu. Tiesa, viņš daudz neapvainojās, saprotot, ka tam vispirms jau nav nekādas jēgas, tāpēc bieži vien piebalsoja, tādējādi it kā pasmejoties pats par sevi un pamazām novirzot visus uzbrukumus.

Taču vispār Jurijam nedeva daudz laika iešūpoties kārtīgai dienesta sadzīvei, jo jau 30. novembrī sākās PSRS–Somijas karš, tāpēc attiecīgajai frontei tuvumā esošos zenītniekus no iespējamiem somu gaisa uzbrukumiem nosūtīja aizsargāt Ļeņingradu. Uzbrukumu nebija, taču nepārtrauktā kaujas gatavība reāla kara apstākļos no jaunā Jurija prasīja krietnu devu fizisko un garīgo spēku.

Turklāt viens no 1939. gada decembrī tieši kareivim Ņikuļinam dotajiem rīkojumiem teju vai beidzās traģiski. Netālu no somiem atkarotā ciemata Kuokala (tagad – Repino) virspavēlniecība pieņēma lēmumu ierīkot novērošanas punktu. 30 grādu ziemas spelgonī vairāki kareivji pār aizsalušo Somu līci devās ierīkot telefona kabeli. Bet tieši Jurijam ierādītā divu kilometru distance izrādījās nepārvarama: slēpes grima dziļajā sniegā, savukārt milzīgās kabeļu spoles bija par smagu – viņš ātri nogura. Zaudējis spēkus, viņš izlēma mazliet atpūsties un turpat sniegā aizmiga. Par laimi, gluži nejauši garām aerokamanās brauca robežsargu vienība, kas paņēma nelaimīgo kareivi līdzi. Jurijs tika sveikā cauri “tikai” ar kāju pamatīgu apsaldēšanu.

1940. gada pavasarī PSRS karš ar Somiju beidzās, un turpmākais dienests Jurijam kādu brīdi esot bijis, kā viņš pats izteicies, salīdzinoši jautrs: bija iespēja daudz lasīt, klausīties patafona atskaņotu mūziku, kā arī bieži doties atvaļinājumā uz Ļeņingradu, kur mitinājās viņa radinieki.

Tiesa, tajā pašā 1940. gadā Jurijs smagi saslima ar pleirītu un nonāca kara hospitālī. Pēc izārstēšanās viņu atstāja sanitāra amatā, kas būtībā nozīmēja to, ka atbilstoši armijas dienesta mērauklām viņš atkal vairākus mēnešus dienestā “laida lažu”. Pusgadu pirms paredzētās demobilizācijas, 1941. gada pavasarī, viņu atzina par derīgu aktīvajam dienestam, un viņš atgriezās savā daļā novērošanas punktā tajā pašā Repinā, tikai tagad jau absolūti klusos un mierīgos apstākļos. Taču tad, kad viņš jau bija sakravājis savu demobilizācijas koferi, sākās karš, ko Krievijā dēvē par Lielo tēvijas karu, un Jurijs acumirklī uzņēma visu maksimālo kara slodzi saistībā ar Ļeņingradas aizsardzību pret vāciešiem – aukstums, bads, nepārtraukta bombardēšana un blokāde.

Pamatīgi saruka arī karavīru ēdienkarte, kas ātri vien nostabilizējās pie diennakts normas: 300 grami maizes un ēdamkarote miltu, ar kuriem jāsajauc balandu virums. 1942. gadā savu uzvaras gājienu sāka arī cinga un tā dēvētais vistas aklums. Vitamīnu trūkuma dēļ lielākā daļa artilēristu, iestājoties mijkrēslim, praktiski neko vairs neredzēja, tāpēc viens no komandieru uzdevumiem bija noteikt “redzīgos” ar tādu aprēķinu, lai katrā vienībā būtu vismaz viens tāds, kurš spēj pārējos “aklos” aizvest līdz lielgabalam un dot norādījumus par šaušanas virzienu. Jāpiebilst, ka “aklais” bija arī Jurijs…

1943. gadā Jurijs atkal nokļuva hospitālī, turklāt divas reizes – vispirms ar plaušu karsoni, vēlāk kā
kontuzētais. Pēc izārstēšanās viņu nosūtīja uz citu zenītdivīziju, kur uzticēja izlūkvienības komandēšanu, kurā viņš vēlāk uzdienēja līdz vecākā seržanta pakāpei un kļuva par vada komandieri.

Karš Jurijam beidzās Latvijā – pie Džūkstes. Vēlāk viņa zenītdivīziju izvietoja Austrumprūsijā, un, lai arī kopumā Jurijs armijā bija nodienējis jau sešus gadus, turklāt izkarojies divos karos un vairākas reizes bijis ievainots, dīvainu iemeslu dēļ viņam nācās dienēt vēl veselu gadu – mājās viņš atgriezās tikai 1946. gada maijā. 25 gadu vecumā viņš bija unikāli pieredzējis kara veterāns, saņēmis vairākus apbalvojumus un medaļas, lai gan, kā pauduši laikabiedri, viņš atturīgi vēstījis par savām kara gaitām, nogalinātajiem biedriem un ienaidniekiem un pat par to, ka vismaz trīs reizes brīnumainā kārtā izglābies no drošas nāves.

Allaž īpaši izcelta Jurija unikālā spēja atcerēties gūzmu anekdošu. Pirmo reizi šajā jomā viņš pārliecinoši izcēlies kara laikā, kad piedalījies improvizētās kareivju derībās, kurās galveno balvu – 10 paciņas papirosu – saņems tas, kurš izstāstīs vairāk tādu anekdošu, kuras citi nezina. Uzvarēja Jurijs, kurš turklāt “finālā” esot divas stundas bez mitas stāstījis anekdotes, kamēr visi klātesošie vienkārši noguruši no nemitīgās smiešanās par iepriekš nekad nedzirdētām anekdotēm.

Pēdējā dienesta gadā Austrumprūsijā Jurija dienests jau bija nesalīdzināmi vaļīgāks, viņam bija daudz laika visa veida vaļaspriekiem. Vispirms viņam uzticēja futbola komandas trenēšanu, taču tur lāgā neveicās, un pēc virknes pazemojošu zaudējumu Jurijs tomēr pievērsās dažādiem mākslinieciskās pašdarbības koncertu iestudējumiem.

Aktierdarbam it kā nederīgs
Skolas laikā Jurijam ļoti patika kāda meitene Rita. Drīz, uzzinājusi, ka viņš nokļuvis frontē, viņa pati viņam uzrakstīja vēstuli, pēc kā iesākās īsteni romantisks jauniešu romāns vēstulēs. Drīz Jurijs jau uzskatīja Ritu par savu līgavu, un praktiski visus kara gadus sapņoja par atgriešanos mājās, lai ar viņu apprecētos. Tā viņš arī atgriezās no kara – ar čemodānu, uz kura uzlīmēta Ritas fotogrāfija. Viņi arī satikās, tradicionāli to laiku randiņu sistēmai dažas reizes aizgāja uz kino. Pirms bildinājuma izteikšanas Jurijs bija sarunājis ar savu radinieku, ka viņš piešķirs istabiņu. Taču… tiklīdz Jurijs beidzot izvilināja no sevis vārdus par precēšanos, Rita vispirms saminstinājās, bet tad atklāja, ka uztverot viņu tikai kā draugu, ka viņai vienkārši bijis patīkami sarakstīties ar īstu “frontes varoni”, ne vairāk. Savukārt līgavainis viņai jau esot, un drīz viņi patiešām apprecēšoties.

Būtībā jau pirms kara Jurijs zināja, ka savu turpmāko dzīvi vēlēsies saistīt ar aktiermākslu. Atgriezies mājās, viņš jau tūlīt pat centās iestāties Kinematogrāfijas institūtā, tad Valsts teātra mākslas institūtā un Ščepkina teātra skolā. Nevienā viņu neuzņēma. No kino sfēras vispār faktiski izraidīja, tā arī pasakot – “nav ne kino sejas, ne stājas, ne runas”. Frontes nopelni šeit nenoderēja.

1946. gada rudenī viņam izdevās izturēt konkursu un iestāties uzreiz divās vietās – Kamerteātra studijā un Cirka klaunādes studijā. Sekojot tēva padomam, ka cirka māksliniekiem ir lielākas individuālās iespējas, Jurijs pieņēma lēmumu izglītoties klaunādes jomā. Nodarbības notika tieši pašā cirkā dzīvas saiknes apstākļos ar jau profesionālajiem māksliniekiem, un būtībā tur arī pagāja visa studentu dzīve, apgūstot gan teoriju un cirka mākslas vēsturi, gan gluži praktiski žonglēšanas, akrobātikas un aktiermākslas pamatus. Jau pēc pirmā semestra visi klaunu studijas dalībnieki bija iesaistīti īstās programmas reprīzēs, dažkārt arī aizvietojot sasirgušos māksliniekus un pamazām izkarojot sev patstāvīgus priekšnesumus.

Jurijs pietiekami ātri nokļuva tā laika vispopulārākā PSRS klauna Karandaša (īstajā vārdā – Mihails Rumjancevs) redzes lokā, kurš viņu uzaicināja piedalīties vienā no savām leģendārajām reprīzēm. Jurijs izturēja pārbaudi, un 1947. gada vasarā Karandašs piedāvāja viņam kļūt par asistentu viesizrādēs Odesā. Jurijs izrādē piedalījās četrās Karandaša klaunādēs, kas jaunajam talantam nebija viegls uzdevums, taču viņš to godam izturēja. Karandašs bija apmierināts.

Pirmo reizi patstāvīgā numurā cirka arēnā Jurijs izgāja – tiesa gan, vēl kopā ar studiju biedru Borisu Romanovu – 1948. gada oktobrī. Iznāciens nesanāca īsti veiksmīgs, un tas arī palika vienīgais. Taču pēc klaunu skolas diploma saņemšanas Karandašs Jurijam (atkal kopā ar Romanovu) piedāvāja kļūt par pastāvīgu asistentu. Jaunie diplomētie klauni piekrita un tūlīt pat devās viesizrāžu turnejā uz Sibīriju.

Darbs kopā ar Karandašu kļuva būtībā par otru Jurija profesionālo augstskolu. Karandašs bija godkārīgs cilvēks, viņa galvenais dzinulis bija pastāvīgs pieprasījums, pilnas arēnas, sajūsma un atkal pieprasījums. Zināmi gadījumi, ka tad, ja neilgi pirms izrādes kasē vēl bija palikušas dažas neizpirktas biļetes, viņš pats tās izpircis. Vienlaikus Karandašs bija īstens diktators, kurš visiem iesaistītajiem lika viņam pielāgoties. Iebilst nebija iespējams. Viss liecina, ka kādā brīdī viņš tomēr jutās vīlies jaunajos asistentos, jo 1949. gada pavasarī sarīkoja konkursu, acīmredzot meklēdams aizstājējus esošajiem asistentiem. Par uzvarētājiem kļuva Leonīds Kukso un Mihails Šuidins. Taču Karandaša katrā ziņā pieredzējusī profesionālā acs nešaubīgi pamanīja to, cik lieliski arēnā viens otru papildina Jurijs un jaunatklātais Šuidins, tāpēc mainīja savus sākotnējos nosacījumus, atstājot savā tuvumā šos divus asistentus.

Jaunais asistentu pāris kopā ar Karandašu nostrādāja nepilnu gadu. Viņi jau vairs nebija gluži
jaunekļi un katrā ziņā nevaldāmi alka uzsākt patstāvīgu karjeru. Karandaša paspārnē tādai iecerei nebija perspektīvas. Bija nobriedušas vēl arī citas domstarpības, un tā visa rezultātā 1949. gadā Jurijs un Šuidins šķīrās no Karandaša.

Ģimene
Tajā pašā 1949. gadā Jurijs sastapa savu nākamo sievu Tatjanu Pokrovsku, kura tobrīd bija Timirjazeva vārdā nodēvētās “dzīvniekmīlētāju” akadēmijas studente. Viņai allaž bija ļoti patikuši zirgi, tāpēc laikam nebija jābrīnās par to, ka tad, kad slavenais klauns Karandašs palūdza īpaši viņam sagatavot zirgu cirka numuriem, to uzticēja Tatjanai un viņas draudzenei. “Attīstīt sadarbību” uzticēja Jurijam.

Reiz Jurijs uzaicinājis Tatjanu uz cirka izrādi, bet sagadījies tā, ka tieši tajā reizē viņa zirgs nogūlies ļoti neveiksmīgi, turklāt tā, ka Juriju asiņojošu bija jānones aizkulisēs. Tatjana aizbrauca pie viņa uz slimnīcu, ieraugot tur visnotaļ nelāgu paskatu – uz ķermeņa milzīgi zilumi, salauzts atslēgas kauls… Viņa sāka ierasties biežāk, viņi ilgi sarunājušies, līdz kādā mirklī Tatjana esot sapratusi, ka vairs negribas iet prom.

Bet vēl bija jāiztur vecāku un tuvinieku spiediens, jo viņi negribēja akceptēt meitas izvēli par labu cirka klaunam. Taču jau pirmajā reizē, kad Jurijs apciemoja Tatjanas vecākus, jebkāda spriedze un aizdomas izgaisa – viņš bija izglītots un interesants sarunas biedrs, atstājot neapšaubāmi labdabīga cilvēka iespaidu. 1950. gadā viņi apprecējās. Kāzu svinību nebija – tikai absolūti pieticīga ierindas reģistrācija, pēc kuras jaunlaulātie apmetās pie Tatjanas vecākiem. Jurijs ieradās ar mēteli, platmali un vienu spilvenu “pūrā”, vairāk nekā viņam nebija.

Jāpiebilst, Tatjanas vecāki dzīvoja padomju laika apdzīvojamās platības ikonā – komunālajā dzīvoklī, kurā ar vienu kopīgo virtuvi, gaiteni un tualeti citās istabās dzīvoja vairāki Tatjanas vecāku radinieki un vēl viena sveša ģimene. Laikabiedri vēstījuši, ka ārdurvis pie jauno Ņikuļinu ģimenes zvana rotājusi plāksnīte ar uzrakstu “Kolhozs “Gigants”. Zvanīt divas reizes”…

Jurijs bija astoņus gadus vecāks par Tatjanu, taču viņas klātbūtnē it kā atguva to jaunību, ko viņam bija laupījis karš. Drīz arī Tatjana pakāpeniski iesaistījās darbā cirkā, sākot pat piedalīties Jurija numuros un kopā izdomāt reprīzes. Visus turpmākos kopdzīves gadus Tatjana allaž brauca Jurijam līdzi viesizrādēs, arī tad, kad jau vairs nepiedalījās viņa numuros, tostarp arī uz filmēšanām.

Kopš 70. gadiem Jurijs sāka arī bieži kopā ar cirku braukt uz ārzemēm. Tatjana par to bija sajūsmā, lai gan Jurijam ne vienmēr bija viegli panākt, ka arī sievai ļauj doties līdzi. Tiesa, tad allaž mājās palika viņu dēls Maksims, kalpojot kā droša garantija pret potenciāli iespējamo mākslinieku “neatgriešanos”.

Klauna triumfs nogludina ceļu uz kino panākumiem
1950. gada rudenī Jurijs un Šuidins iesaistījās cirkā izveidotajā jauno klaunu grupā, kurā gan ar viņiem neviens nopietni nenodarbojās, bet toties arī netraucēja nevienam izpausties, ja vien kāds to patiešām spēja. Jurijs un Šuidins sāka veidot savu pirmo patstāvīgo klaunādi “Mazais Pjērs”, kurā līdz 1956. gadam mazā zēna Pjēra lomu pildīja Jurija sieva Tatjana.

Neprofesionāļiem varbūt nav viegli uzreiz saprast, ka patiešām smieklīgas klaunādes izveidošana ir pat sarežģītāka par efektīva akrobātikas numura sagatavošanu. Tikai dažas minūtes ilgs klaunu priekšnesums dažkārt jāgatavo mēnešiem un pat gadiem ilgi – proti, klaunam ne tikai jāprot tas pats, kas akrobātam, bet vēl jāspēj riskantā izpildījuma laikā arī pārliecinoši “māžoties”. Un iepriekš uzminēt skatītāju reakciju praktiski nav iespējams, jo nereti šķietami “visperspektīvākie” joki nezin kāpēc neaizkustina publiku, savukārt negaidīts tehniskais brāķis vai pārteikšanās izraisa smieklu vētru. Tāpēc klauni savu reprīzi parasti slīpē visu tās arēnas dzīves laiku, allaž kaut ko uzlabojot vai pamainot detaļās. Un arī tad, kad pienāks mirklis, kad šķiet, ka vairs nav nekā uzlabojama, allaž jārēķinās, ka dažādās pilsētās un valstīs viens un tas pats joks “izskanēs” jeb to sadzirdēs atšķirīgi.

Kopš 1951. gada jauno klaunu pāris apceļoja visu PSRS, uzstājoties gan stacionārajos cirkos, gan tā dēvētajos izbraukuma šapito, kā arī periodiski kopā ar leģendāro iluzionistu Emilu Kio un Valentīna Filatova “Lāču cirku”. Viņi uzstājās daudz, taču joprojām izjuta naudas trūkumu. Turklāt saspringtais viesizrāžu grafiks nedeva daudz laika jaunu reprīžu sagatavošanai.

Par izšķirošo Jurija karjerā kļuva 1958. gads. Tajā laikā Karandaša izveidotais Jurija un Šuidina duets bija noformējis pilnvērtīgu savu personīgo repertuāru, kas deva iespēju pāriet profesionālu klaunu kategorijā, solot vismaz atalgojuma paaugstinājumu. Tajā pašā gadā viņi saņēma uzaicinājumu doties 50 dienu viesizrādēs uz Zviedriju, un tas tajā laikā jau bija kaut kas vairāk par algas pielikumu.

Bet tomēr svarīgākais, ka faktiski vienlaikus notika arī Jurija debija kino. Viņam piedāvāja epizodisku lomu filmā “Meitene ar ģitāru”, kurā bija jāatveido pirotehnikas amatieris. Jurijs tik sekmīgi tika galā ar uzticēto uzdevumu, ka filmas veidotāji speciāli viņam izdomāja vēl divas epizodes, no kurām gan tehnisku iemeslu dēļ izdevās nofilmēt tikai vienu, taču tieši šīs epizodes filmā sanāca patiešām vissmieklīgākās. Un, kā mēdz teikt, tas arī viss – pēc šīs filmas Juriju sāka “pazīt uz ielas”.

Jau uzreiz izpaudās Jurija fenomens. Klauni uzstājas lielas auditorijas priekšā tā, lai skatītāji labi izprastu notiekošo, tāpēc parasti stipri pārspīlē savas darbības, viņiem ir nedabiski liela izmēra rekvizīti, kliedzošs grims, pārlieku skaļas balsis un tamlīdzīgi. Savukārt kinokamera, rādot aktieri tuvplānā, nežēlīgi izkropļo jebkuru pārspīlējumu un nedabiskumu. Vēl vairāk – gluži teatrālo paņēmienu pārcelšana uz kino (kas bija raksturīga 30.–50. gadu kinomākslā) ieviesa aktieru darbībā nepievilcīgu uzspēli. Un tieši tāpēc jo pārsteidzošāki šķiet Jurija gūtie panākumi kino. Protams, arī pirms viņa klauni ir filmējušies, taču faktiski tikai viņam izdevās sevi apliecināt arī kā pietiekami izcilu “normālo” jeb dramatisko aktieri.

1958. gadā Jurijs saņēma piedāvājumu no jaunā režisora Eldara Rjazanova filmēties sniega cilvēka lomā komēdijā “Otrpus varavīksnei”. Galu galā kaut kas nogāja greizi un šo filmu vispār neuzņēma, toties šajā procesā Jurijs sadraudzējās ar aktieri Igoru Iļjinski, kurš izteica Jurijam priekšlikumu pāriet darbā uz Mazo teātri. To gribēja arī Rjazanovs, kurš bija šā teātra režisors. Tas Jurijā vēl vairāk par pirmajām kinolomām uzjundīja atmiņas par seno sapni, taču viņš atteicās, piebilstot, ka “tam vajadzēja notikt vismaz pirms desmit gadiem, bet tagad jau ir par vēlu mainīt dzīvi”.

Taču kino loma, kas patiešām kardināli mainīja visu Jurija turpmāko dzīvi un daiļradi, bija 1960. gadā režisora Leonīda Gaidaja īsmetrāžas komēdija “Suns Barboss un neparastais kross”, kurā uzradās ģeniālā trijotne “Ņikuļins – Morgunovs – Vicins”, un Jurijam piekrita Mūlāpa Stulbeņa loma. Visi trīs – Jurijs Ņikuļins, Jevgeņijs Morgunovs un Georgijs Vicins – acumirklī kļuva kolosāli populāri simtiem miljonu lielajai padomju auditorijai. Filma “Suns Barboss un neparastais kross” plūca arī starptautiskos laurus – to nominēja Kannu festivāla “Zelta palmas zaram”. Turklāt tas acumirklī atsaucās arī uz Jurija popularitāti cirkā, jo tagad cilvēki stāvgrūdām tiecās “uz Ņikuļinu”.

Pirmajai Gaidaja īsfilmai sekoja vēl viena – “Kandžas tecinātāji”, bet jau tūlīt pat arī izvērstāka un ar trikiem papildinātā “Operācija “I””, kurā uzradās vēl viens Gaidaja superslavenais tēls Šuriks aktiera Aleksandra Demjaņenko izpildījumā.

Ilggadīgais leģendārās trijotnes kopīgais darbs kino cita starpā radīja mītu par to, ka šie trīs cilvēki arī privātajā dzīvē ir nešķirami. Patiesībā viņi bija ļoti atšķirīgi, tā arī nespējot savstarpēji atrast pievilcīgus saskares punktus sadzīvē. Turklāt skatītājiem ir raksturīgi iecienīto kinovaroņu tēlus saistīt ar viņu atveidotajiem personāžiem, kas šajā gadījumā puslīdz pieņemami šķita tikai Morgunovam, savukārt gan Demjaņenko, gan Vicinam kā smalkiem dramatiskajiem aktieriem tas patiesībā bija gluži kā lāsts (starp citu – tāpat kā Andrejam Mironovam), ko viņi praktiski tā arī nespēja no sevis nokratīt visa mūža garumā. Jurijam vienīgajam no viņiem visiem tas izdevās.

1961. gadā režisors Ļevs Kulidžanovs piedāvāja Jurijam galveno lomu filmā “Kad koki bija lieli”, kas kļuva par viņa kā profesionāla klauna pirmo parādīšanos nopietna dramatiskā aktiera ampluā. Tūlīt pat sekoja “Muhtar, šurp!”, kurā Jurijs jau atveidoja viennozīmīgi pozitīvu dramatisko varoni, kas cita starpā ir teju vai visgrūtākais, kas vien aktiermākslā ir. Proti, tādu nevar nospēlēt, ja tu pats patiešām neesi dvēselē labs cilvēks. Jurijam tas izdevās. Kaut vai tāpēc, ka to atzina arī otrs filmas “Muhtar, šurp!” galvenais varonis – suns, bezgalīgi pieķeroties un uzticoties aktierim. To novērtēja arī suņu dresētāji. Tātad?

Padomju dzīves reālijas
Līdztekus kino karjeras straujajai attīstībai Jurijs turpināja darbu cirkā, joprojām uzstājoties kopā ar Šuidinu. Viņu repertuārs bija nostabilizējies un kļuvis pietiekami daudzveidīgs. Tomēr sadarbībā bija jau iezagusies plaisa. Kopš Jurija kino popularitātes pieauguma publikas uzmanība aizvien vairāk piesaistījās tikai viņam – par viņu kaut kā “vairāk smējās”, sākot uzskatīt Šuidinu tikai par piedevu. Tas nevarēja nenovest pie skumja iznākuma – iepriekšējās radošās saskaņas sekmīgajā klaunu pārī vairs nebija.

Tostarp Jurijam kļuva arī aizvien grūtāk uzturēt sevi labā fiziskajā formā, ko nepielūdzami paģēr darbs cirkā un ilgstoši ikdienas mēģinājumi. Tagad viņam katastrofāli pietrūka laika. Ja pirmās epizodiskās lomas kino izpaudās tikai kā “atraušanās no ražošanas”, tad sekojošās lielās kinolomas jau pieprasīja aizvien ilgstošākus radošos atvaļinājumus. Tas savukārt padarīja neveiklāku partnera Šuidina stāvokli, vienlaikus arī apdraudot cirka vadības plānus.

Turklāt jāatceras arī padomju dzīves reālija: neskatoties uz tam laikam it kā fantastiski lielajiem ieņēmumiem gan cirkā, gan kino, Jurijs pats saņēma apbrīnojami mazu atalgojumu, un viņa ģimene joprojām mitinājās divās komunālā dzīvokļa istabiņās līdzās sievas radiniekiem. Pasaules kontekstā kaut ko tādu pat grūti iedomāties, bet tā nu tas patiešām bija. Tiesa, Jurijs labi zināja, ka līdzīgā šaurībā dzīvo ne tikai lielākā daļa cirka mākslinieku un aktieru, bet vispār visa padomju tauta, tāpēc, visdrīzāk, par to īpaši smagi nepārdzīvoja. Un arī tas, ka 1971. gadā viņam beidzot piešķīra atsevišķu dzīvokli, bija tikai laimīga sagadīšanās, par ko var pateikties kāda augsta ranga kompartijas darbinieka untumam.

Gluži konkrētu materiālo labumu popularitāte pavēra Jurijam personīgu iespēju masveida deficīta apstākļos, jo nebija jāizjūt tādas problēmas ar pārtikas produktiem, kādas bija citiem. Un to gan viņš izmantoja. Bijis pat tā, ka Jurijam tikai vajadzēja ieiet pārtikas veikala vadītāja kabinetā un nosaukt visu, kas vajadzīgs, un jau drīz tajā pašā kabinetā sanesa visu prasīto. Jurijs tad ņēma naudas maku, norēķinājās un gāja prom.

Viņš pats atzinis, ka ik pa laikam tā rīkojies un nemaz nejūtot ne nožēlu, ne kaunu. Lielā mērā arī tāpēc, ka tādā veidā viņš ar produktiem apgādāja itin plašu tuvinieku loku, uzskatot to par savu pienākumu. Tiesa, mājas darbos gan viņš neesot iesaistījies nemaz. Ēdienu viņš pats nekad neesot gatavojis, pat olas un cīsiņus vārījusi sieva.

Jurija sievietes
Jurijs nav bijis svētais, lai gan pilnībā pārliecinošu liecību par viņa it kā daudzajām dēkām arī nav. Tatjana esot zinājusi par viņa sānsoļiem, katrā ziņā daudzus no tiem nojautusi, taču allaž izvēlējusies par labu ģimenes saglabāšanai. Lai gan nav iztikusi bez sašutuma izpausmēm. Reiz viņa pat visnotaļ neiecietīgi burtiski aiz rokas aizrāvusi Juriju prom no pielūdzēju pulciņa, kad viņš smaidot sniedza viņām autogrāfus. Greizsirdīgais žests esot bijis absolūti nepārprotams.

Ne īpaši glaimojošas atmiņas šajā ziņā vēstījusi arī Ņikuļinu ģimenes tuva paziņa, sava laika slavenā cirka “granddāma” Engelina Rogaļska. Viņa teikusi, ka patiesībā Jurijs no savas sievas vairāk baidījies, nekā viņu patiešām mīlējis. Turklāt tieši sieva esot izjaukusi leģendāro trijotni “Ņikuļins – Morgunovs – Vicins”, nomācoši aicinot vīru viņus pamest, sak, kāpēc viņam tie nejēgas jāvelk sev līdzi un tamlīdzīgi. Bet reiz Jurijs nakts vidū esot piezvanījis Engelinai un burtiski raudājis klausulē, sūdzoties, ka mājinieki viņu esot nomocījuši – Tatjana ar dēlu Maksimu nepārtraukti dzerot un ālējoties.

Par Juriju daudz baumoja. Piemēram, pēc filmas “Divdesmit dienas bez kara” iznākšanas visgrūtāk klājās aktrisei Ludmilai Gurčenko, kurai filmā bija viena no galvenajām lomām, un viņai nācās nenogurstoši atvairīt jautājumu par to, vai viņai ir bijis romāns ar Juriju. Viņa allaž visu noliedza, taču tas nemazināja baumas, un tādēļ Gurčenko tā arī neizdevās nodibināt normālas attiecības ar Tatjanu.

Tāpat mēļots, ka cirkā Jurijam bijusi spēcīga kaislība ar čigānieti Gitanu Leontenko. Jaunības gados Gitana spīdēja cirka arēnā kā braša jātniece, vēlāk daudz darbojusies programmās kopā ar Juriju. 1963. gadā Gitana apprecējās ar aktieri Alekseju Batalovu, un viņiem piedzima meita Marija. Taču tas, kā paudusi Engelina, neesot traucējis Jurijam turpināt uzturēt sakarus ar Gitanu, un Batalovs to labi zinājis, savukārt tas nav traucējis viņiem abiem palikt labiem draugiem.

Tostarp daudzi laikabiedri, galvenokārt cirka darbinieki, nav kautrējušies savās atmiņās minēt vēl daudzas Jurija favorītes, kurām piedēvēts viņa mīļāko statuss, – cirka māksliniece Tamāra Simoņenko, gaisa akrobāte Tamāra Musina un citas. Taču laikam jau viskolorītākā Jurijam pietuvinātā sieviete vēl bez sievas Tatjanas bija viņa drauga un asistenta Konstantina Vikļuka sieva Viktorija, kura arī vēlāk publiski vēstījusi daudz nepievilcīga par cirka darbiniekiem un citiem un par kuru pašu cita starpā arī laikabiedri izteikušies galvenokārt negatīvi.

Viktorijas epizodes
Engelina vēstījusi, ka Viktorija bieži veikusi Jurijam “pilnu” masāžu, līdz pat orgasmam, un viņš viņas rokās tad esot bijis laimē gluži izkusis – laimīgs un līdz neprātam iemīlējies. Runā, ka tieši šā romāna dēļ Jurija sieva arī sākusi nodoties dzeršanas postam. Cirka iluzionists Jurijs Pisarenkovs stāstījis, ka reiz negaidot iegājis Jurija kabinetā, kur vienkārši pieķēris Juriju un Viktoriju kārtējos mīlas priekos, kas gan abus karstgalvjus ne nieka neesot samulsinājis. Viktorija pat pavēlnieces tonī esot aizrādījusi, sak, pirms ienākšanas vajag pieklauvēt.

Viktorija Vikļuka paudusi savu šā stāsta versiju, intervijā atzīstot, ka 80. gados viņu kopā ar vīru uz Maskavu uzaicinājusi Karandaša sieva Tamāra. Iepriekš Viktorija un vīrs strādājuši provinces cirkā par ekvilibristiem ar kārtīm bez nodrošinājuma, piebilstot, ka vispār tajā laikā tādus trikus pasaulē vēl neviens nebija taisījis. Jurijam ļoti iepaticies šis duets, viņi sadraudzējušies, un vēlāk Viktorija kļuvusi par viņa privātsekretāri jeb, kā pati atzinusi, diemžēl par tādu kā dižena cilvēka dzimtcilvēku. Pat tik lielā mērā, ka viņai nācies apmesties uz dzīvošanu Jurija kabineta garderobē. Savukārt vīrs uzturējies viesnīcā “Arena”. Lūk, no tā arī radušās visas baumas.

Tostarp Viktorija vairākkārt esot glābusi Juriju no nopietnām sērgām. Kara laikā viņš vēl bez ievainojumiem iedzīvojies arī stenokardijā, tuberkulozē, radikulītā un tostarp arī psoriāzē. Vienubrīd draudīgas čulgas klājušas 80% Jurija ķermeņa. Taču Viktorijai bija augstākā medicīniskā izglītība, pat vairākas, un plus vēl tajā laikā PSRS oficiāli ne īpaši cienītais ekstrasensa statuss. Vēl bez pārdrošas staigāšanas pa virvēm lielā augstumā ar kārtīm rokās, viņa pratusi arī ārstēt un pat kvalitatīvi hipnotizēt. Un visus šo slimību uzliesmojumus Viktorija allaž Jurijam sekmīgi ārstējusi. Drīz viņš vārda vistiešākajā nozīmē vairs nav spējis bez viņas iztikt.

Saistībā ar runām, ka viņa bijusi Jurija mīļākā un reiz pat bijusi spiesta viņa dēļ taisīt nelegālu abortu, Viktorija paudusi, ka pat negrasās lieki taisnoties, taču piebilst, ka patiesībā Jurijs slepus mīlējis sava partnera Karandaša sievu Tamāru, kura viņu neesot noraidījusi. Un Jurija sieva zinājusi par šo sakaru. Viktorija arī apgalvo, ka patiesībā Jurijs itin nemaz nav juties laimīgs savā laulībā. Tatjana esot bijusi nepraktiska saimniece un alkoholu sākusi lietot jau tik pārmērīgi, ka Jurijs daudzas naktis nav gulējis, klausoties, kā viņa plosās pa dzīvokli, un bažījoties par to, vai viņa neatstās neizslēgtu gāzes plīti.

Savdabīgas ir arī Viktorijas atklāsmes par Jurija dēlu Maksimu, kurš tēvam esot allaž sagādājis vairāk galvassāpju nekā prieka. Laikabiedri it kā netieši apstiprina šo faktu, jo Jurijs pats esot sūdzējies, ka dēls “neparko nevēlas strādāt, tikai pēc varas vien alkst”. Viktorija piebilst, ka Jurijs pat esot dēla vietā maksājis alimentus viņa pirmajai sievai, bet vēlāk pateicības vietā dēls ne tikai aizliedzis viņam satikties ar mazmeitu, bet pat esot tēvu periodiski iekaustījis. Maksims arī esot ātri kļuvis atkarīgs no alkohola, vairākkārt nesekmīgi ārstējies no alkoholisma, un viņam tādēļ pat esot nācies izoperēt vienu nieri.

Pieprasīts, bet atturīgs aktieris
Bet vēl atpakaļ pie mākslas. 1966. un 1968. gadā režisors Leonīds Gaidajs uzņēma savas patiešām ģeniālās komēdijas “Kaukāza gūstekne” un “Briljanta roka”, no kurām pēdējā kļuva par absolūtu Jurija benefici. Tas bija viens no pirmajiem gadījumiem padomju kino vēsturē, kad darbaļaudis stundām ilgi stāvēja rindā pēc biļetēm, turklāt daudzi šīs filmas gāja skatīties vairākas reizes.

Šajās filmās, protams, piedalījās absolūti zvaigžņots aktieru sastāvs, lai gan vienīgie, kuri darbojās abās, bija režisora sieva Ņina Grebeškova un Jurijs. Starp citu, “Kaukāza gūsteknes” scenārijs Jurijam sākotnēji neiepatikās, un viņš atteicās piedalīties tās filmēšanā, kamēr Gaidajs ļāva aktieriem pašiem ieviest korekcijas scenārijā. Režisors pat izsludināja balvu – šampanieša pudeli ikvienam, kurš piedāvās oriģinālu ideju. Rezultātā viņam nācās itin dāsni izdāļāt šo dzērienu, un, piemēram, Jurijs viens pats esot “vinnējis” 24 tādas pudeles!

Tostarp ražošanas ritmi un cirka vadības periodiska ietiepība neļāva Jurijam nofilmēties daudzās, viņaprāt, interesantās filmās. Viņu savās filmās vēlējās redzēt tas pats Rjazanovs, kā arī Sergejs Bondarčuks un Emils Braginskis. Pēdējie divi pat apvienojās un speciāli Jurijam uzrakstīja scenāriju filmai “Sargies auto!”, lai gan tomēr nācās Jurija Detočkina lomu atdot Inokentijam Smoktunovskim, kurš, jāatzīst, to nospēlēja absolūti ģeniāli. Un tikai krietni vēlāk, ar trešo piegājienu, Rjazanovs “dabūja” Juriju savā filmā – “Veči laupītāji”, kas bija visnotaļ jauka, taču dīvainā kārtā nekļuva īpaši populāra.

1970. gadā Jurijam piešķīra Krievijas Federācijas Valsts prēmiju. 1971. gadā klauns Jurijs atzīmēja savu pirmo lielāko jubileju. 1973. gadā Jurijs saņēma visaugstāko apbalvojumu – PSRS Tautas mākslinieks. Cirka arēnā Jurijs uzstājās līdz 60 gadu vecumam – lielu daļu sarežģīto klaunādes reprīžu vairs neļāva pilnvērtīgi izpildīt streikojošā veselība. Ārsti bija sakomplektējuši viņam veselu buķeti dažādu slimību, lai gan kopumā Jurijs pats esot maz sūdzējies un palīdzību meklējis tikai vissmagākajos gadījumos. Kas, starp citu, kā atzinuši laikabiedri, varbūt arī bija viņa kļūda.

Nolūkā slēpt savu fizisko mazspēju pēdējos uzstāšanās gados Jurijs vairāk pievērsās negaidītām improvizācijām, kas katrā ziņā aizrāva publiku un vienlaikus ļāva neizmantot sarežģītus trikus. 1982. gadā Jurijs beidza savu uzstāšanos cirka arēnā. Saistībā ar to viņš pats teicis: “Uzskatu, ka klaunam jāaiziet agrāk. Tad, kad arēnā muļķi tēlo padzīvojis cilvēks, pret viņu jau izjūt tikai žēlumu. Es aizgāju sešdesmit gados. Bija ļoti skumji. Pēdējās izrādes laikā jutu, ka nenovaldīšos un tūlīt sākšu raudāt. Mākslinieki pacēla mani rokās un nesa apkārt arēnai, un, ziniet, man pēkšņi iešāvās prātā doma: “Tik daudz cilvēku visapkārt – vai visiem pietiks šņabja?” Tas novirzīja manas skumjās domas, un es spēju neraudāt…”

Jau 70. un jo īpaši 80. gados Jurijs tikai retos gadījumos piekrita filmēties, un arī tad izpildot nelielas lomas, proti, tādas, kas neprasīja daudz laika un spēka. Lai gan bija arī izņēmumi. Piemēram, Sergejs Bondarčuks uzaicināja viņu filmēties filmā “Viņi cīnījās par Dzimteni”. Tajā Jurija izpildītā loma nebija no galvenajām, taču tā bija pirmā reize, kad viņš iesaistījās kara tēmā, kas viņam bija vairāk nekā lieliski pazīstama kopš agras jaunības.

Tūlīt pēc šīs filmas Juriju uzrunāja Aleksejs Germans, piedāvājot galveno lomu filmā “Divdesmit dienas bez kara”, kurai Jurijs arī piekrita, lai gan iepriekš nebija paredzējis to, kādiem skarbiem līdzekļiem režisors panāks maksimālas ticamības atmosfēru. Piemēram, filmēšanas laikā viņš lika izņemt stiklus visiem vilciena logiem, lai aktieri vagonos saltu tieši tā, kā viņu atveidotajiem varoņiem nācās salt kara laikā. Daudzi bija sašutuši, lielā mērā arī Jurijs, taču vēlāk, noskatījušies uzfilmēto materiālu, visi pārliecinājās, ka nav velti mocījušies un cietuši.

Veselība nav mūžīga
1982. gadā Jurijs uzņēmās cirka galvenā režisora, bet vēl pēc gada – arī direktora amata pienākumu pildīšanu. Protams, tas bija pagodinoši un no sērijas “es jau sen to biju pelnījis”, taču vienlaikus arī liels risks. Jurijs allaž bijis labs izpildītājs, taču nekad nebija izpaudies kā administrators, un šādā konfliktā gan pirms, gan pēc viņa sadeguši daudzi lieliski mākslinieki. Taču Jurijam arī tas izdevās.

Viņš uzreiz saskārās ar gūzmu problēmu, ar kādām iepriekš nekad nebija nodarbojies, taču apguva visu, kā mēdz teikt, lidojumā. Vispirms bija nobriedusi nepieciešamība veikt pilnu cirka ēkas rekonstrukciju. Lai arī vēl nebija iestājies postošais krīžu kapitālisms, tomēr arī vairs nevienam plaukstošs nešķietošais sociālisms bija piedzīvojis pamatīgu krīzi, tāpēc izredžu saņemt visus vajadzīgos līdzekļus nebija daudz. Tomēr Jurijam izrādījās pietiekami liela autoritāte, tāpēc mūžīgi vienādajam ierēdniecības monstram neizdevās aizkavēt un pārvērst tā dēvētajā dolgostrojā (ieilgusi būvniecība) arī Jurija vadītā cirka rekonstrukciju.

1985. gada augustā pēc pēdējās izrādes uzsāka vecās ēkas nojaukšanu, 1987. gadā atklāja jauno būvniecību, bet 1989. gada rudenī Maskavas Cvetnoja bulvārī durvis vēra Jurija vadītā jaunā cirka ēka. Attiecīgajos juku laikos tas pat šķiet kaut kas gluži neiedomājams, jo faktiski 90% no aptuveni tajā laikā uzsākto būvniecības vai rekonstrukcijas objektu visā PSRS tā arī palika nepabeigti, turklāt lielākā daļa no tiem aizmirsti un pamesti ir arī mūsdienās – tiesa, vairāk gan ideoloģisku aizspriedumu dēļ, sak, kā “tumšās padomju pagātnes pieminekļi”.

Taču Jurijs bija tieši tas cilvēks, kurš bija vajadzīgajā mirklī nokļuvis vajadzīgajā vietā. Viņu nešaubīgi pazina pilnībā visi pilnībā visās varas aprindās pilnībā visos to līmeņos – no visaugstākā līdz pašam zemākajam, un, visdrīzāk, viņiem vienkārši bija kauns skatīties acīs lādzīgajam un hiperslavenajam aktierim un melot savas parastās atrunu pasaciņas. Turklāt laikabiedri vēsta, ka tajā laikā Jurijs tieši tādā pašā veidā absolūti nesavtīgi palīdzējis pazīstamiem, mazpazīstamiem un pat vispār nepazīstamiem cilvēkiem, palīdzot nodrošināt viņus ar mitekļiem, medikamentiem un citām svarīgām lietām. Pašās mūža beigās Jurijam tas nereti paņēmis pat ļoti daudz laika un tostarp arī spēka.

No 1993. līdz 1997. gadam telekanālā ORT Jurijs vadīja pārraidi jeb teleklubu “Baltais papagailis”, bet 1996. gadā nodibināja labdarības fondu “Cirks un žēlsirdība”, kura galvenais mērķis bija palīdzības sarūpēšana cirka jaunajiem, kā arī šai jomai visu savu dzīvi veltījušajiem vecajiem māksliniekiem.

Lai arī sākotnēji ar iekšēji lielu piespiešanos, tomēr Jurijs savu dēlu Maksimu pieņēma darbā par savu vietnieku, bet pēc Jurija nāves Maksims kļuva arī par direktoru. Turklāt tas notika 90. gados, kad mīklainos apstākļos traģiski gāja bojā (daudzi uzskata, ka tā bijusi slepkavība) Jurija ilggadējais vietnieks Sedovs. Kad Jurijam jautāja, vai viņam nav bail šajā vietā tagad ielikt savu dēlu, viņš atbildējis: vai tad būs drošāk, ja es ielikšu kāda cita dēlu? Tostarp tagad arī divi Maksima bērni strādā cirkā, tiesa – administrācijā. Pasaulē nācis arī mazmazdēls Staņislavs. Savukārt Jurija mīļotā mazmeita Marija tagad dzīvo Vācijā, kur laidusi pasaulē meitu Viktoriju.

Atklātībā nonākušās ziņas par Jurija smago slimību 1997. gadā izraisīja pastiprinātu interesi gan pašmāju, gan pasaules sabiedrībā. Plašsaziņas līdzekļi regulāri publicēja medicīniskos biļetenus par viņa veselības stāvokli, lai gan viņš nebija valsts vadītājs, bet gan tikai vecs mākslinieks. Jurijs nepārcieta ar sirds operāciju saistītos sarežģījumus un 21. augustā nomira. Par viņa nāvi gluži neviltoti skuma ļoti daudzi. Un skumst vēl joprojām. Par to liecina fakts, ka uz Jurija kapavietas Maskavas Vagaņkovas Novodevičjes kapsētā joprojām nekad netrūkst svaigu ziedu.

Gadījumi un likumsakarības
Filmas “Lietišķie ļaudis” uzņemšanas laikā Juriju reiz no kinostudijas mašīnā veda uz Maskavas centru, kur vajadzēja notikt kādas epizodes filmēšanai. Brauciena laikā Jurijs sāka mēģināt savu lomu epizodē – viņa rokās bija liels butaforisks kolts, ko viņš lika pie pakauša šoferim un skaļi izrīkoja: “Uz priekšu! Pa kreisi! Nerunāt!” Tas viss notika pievakarē, kad ielās jau iedegts apgaismojums, un pēkšņi vienā mirklī mašīnai ceļu aizšķērsoja divas melnas automašīnas, no kurām izlēca bruņoti trieciengrupas vīri. Izrādās, kāds satiksmes regulētājs bija novērojis no malas ainu mašīnā, pa rāciju sazinājies ar priekšniecību, kas savukārt izsauca specvienību. Par laimi, Juriju visi jau lieliski pazina, tāpēc incidents tūlīt pat arī bija atrisināts. Bet – laikam jau teicami nospēlēta epizode, vai ne?

Lai kā tas arī izskatītos no malas, tomēr Jurija attieksme pret padomju varu nebija gluži viennozīmīga. No vienas puses, viņš, protams, bija kompartijas biedrs un baudīja priekšniecības uzticību, no otras – kā smalks aktieris viņš visu labi zināja un saprata. Tomēr galvenokārt turēja mēli aiz zobiem. Acīmredzot tāda bija skarbās realitātes mācība. Jau pašā cirka karjeras sākumā Jurijs bija ielāgojis, ka katrs aktiera pateiktais vārds acumirklī kļūst zināms priekšniecībai, un tas bieži vien nesolīja neko patīkamu. Jurijs praktiski nekad nekonfliktēja ar vadību un, iespējams, tieši tāpēc kopā ar Šuidinu bija to mākslas kalpu kategorijā, kuri drīkstēja braukt uz ārzemēm.

Padomju valdība šādus mākslinieku izbraucienus uz ārzemēm centās izmantot izteikti politiskos nolūkos, uzskatot, ka mākslinieki tad kalpo kā “miera vēstneši”. Piemēram, jau 1960. gadā Jurijs kopā ar Šuidinu Karandaša programmā bija viesizrādēs Brazīlijā, kas vainagojās ar PSRS un Brazīlijas diplomātisko attiecību nodibināšanu. Līdzīgas sekas bija arī 1961. gada viesizrādēm Anglijā, vēlāk arī Japānā. Grūti spriest, cik liels tur bija tieši Jurija nopelns, taču fakts paliek – viņš tur piedalījās.

Viens no jautājumiem, kas vēl joprojām nenorimst krievu sabiedrībā, ir visnotaļ kutelīgs: vai Jurijs Ņikuļins bija ebrejs? Kādam pilnībā nebūtisks, bet daudziem tomēr pietiekami svarīgs jautājums. Piemēram, Vladimirs Cukermans uzrakstījis grāmatu “Trīs aktieru muzejs”, kas veltīta trijotnei “Ņikuļins – Morgunovs – Vicins”, un arī tajā šis jautājums ir itin plaši aplūkots. Veidojot puslīdz patiesu mākslinieka portretu, laikam jau būtu mazākais gļēvi un liekulīgi izvairīties no šīs manipulējamās “bīstamās” tēmas, tāpēc jāatļaujas vismaz ieskicēt atsevišķus momentus.

Kad 70. gados PSRS populārā dueta raidījuma “Radioaukle” viens no dalībniekiem Lifšics pārcēlās uz ASV, tēvzemē palikušo pārinieku Lēvenbuku apzīmogoja ar tabu zīmi. Pat draugi baidījās ar viņu atklāti sasveicināties, par darba iespējām vispār bija grūti runāt. Reiz kādā publiskā pasākumā, ieraudzījis nomaļus vientuļi stāvošo Lēvenbuku, Jurijs, visiem klātesošajiem labi dzirdot, uzsaucis: “Aļik, kad zvanīsi Lifšicam uz Ameriku, pasveicini no manis. Tieši tā arī saki – sveiciens no Ņikuļina.” Neviens nav sapratis, kā tagad izturēties – smieties vai izlikties, ka neko nav manījuši. Izvēlējās galvenokārt otro variantu.

1995. gadā plašsaziņas līdzekļos izplatījās “pīle” par to, ka Jurijs pastāvīgai dzīvošanai pārcēlies uz Izraēlu. Sak, beidzot nodeva sevi! Tas iedarbojās – izcēlās pamatīgs tracis, kurā iesaistījās gan Jurija draugi, gan lielā viņa pielūdzēju armija. Viņu apvainoja visos iespējamos grēkos, tostarp arī dzimtenes nodevībā. Atrisinājumu piedāvāja pats “vainīgais”, kurš pēc nedēļas atgriezās un paskaidroja, ka kopā ar vēl dažiem aktieriem braucis uz Izraēlu nolūkā nofilmēt kārtējo telekluba “Baltais papagailis” sēriju. Un visi atviegloti uzelpoja.

Pirmajā sezonā tālrādes kluba “Baltais papagailis” redakciju pārplūdināja Jurijam adresētas vēstules, kas visas pauda galvenokārt vienu: “Jurij, kāpēc tu pārdevies ebrejiem?” No tā it kā vajadzētu secināt, ka klubā visi dalībnieki bija ebreji. Un atkal: gan patiesība, gan ne tik ļoti. Proti, liela daļa tomēr jau nu bija gan. Taču viņi visi atrada savā ziņā ģeniālu izeju, proti, “izpatīkot darbaļaudīm”, sāka stāstīt anekdotes par savējiem – ebreji par ebrejiem, ukraiņi par ukraiņiem, krievi par krieviem. Mēļo, ka to izdomājis Jurijs.

Saistītie raksti

Jurijs allaž nešaubīgi aizstāvējis savu viedokli, praktiski nekad neizejot uz kompromisu. Piemēram, viņa grāmatu “Gandrīz nopietni” pirmo reizi publicēja žurnālā “Molodaja gvardija” (jaunā gvarde), par ko autors redakcijai bija bezgala pateicīgs. Taču, kad laiki mainījās, un vēl perestroikas laikā žurnāls sāka atklāti publicēt tā dēvētos neērtos materiālus, kas skāra arī ebreju tematiku, Jurijs nesaudzīgi kritizēja to par bieži vien it kā antisemītisko ievirzi.

Viena no iecienītākajām Jurija anekdotēm bijuši šāda. Pie rabīna atnāk jauneklis un jautā – vai viņam precēties vai arī ne. Rabīns atbild – dari, kā gribi, vēlāk vienalga nožēlosi…

LA.lv