Kultūra
Teātris un kino

Daugavpils “Purva bridējs (-i)”: Labāk dzīvē degt nekā pūt vai trūdēt! 1


Daugavpils teātra izrādes plakātā Kristīne (Zanda Mankopa) ir pavērsusies pret Edgaru (Alberts Vecmanis) un Vešeriene (Kristīne Veinšteina) – pret Akmentiņu (Egilu Viļumovu). Šim izkārtojumam ir dziļš pamats.
Daugavpils teātra izrādes plakātā Kristīne (Zanda Mankopa) ir pavērsusies pret Edgaru (Alberts Vecmanis) un Vešeriene (Kristīne Veinšteina) – pret Akmentiņu (Egilu Viļumovu). Šim izkārtojumam ir dziļš pamats.
Publicitātes foto

Sestdien, 4. februārī, Daugavpils teātrī (DT) uz nesen rekonstrukciju piedzīvojušās eksperimentālās skatuves notiks pirmizrāde režisora Jura Joneļa iestudējumam “Purva bridējs (-i)”.

Rūdolfa Blaumaņa 1898. gadā sarakstītā novele – viena no latviešu literatūras pērlēm – ir piedzīvojusi neskaitāmas interpretācijas un variācijas, sākot jau ar paša autora pēc noveles motīviem 1905. gadā sarakstīto lugu “Ugunī”. Kristīnes un Edgara tēli kļuvuši par arhetipiem latviešu kultūrā, ik pa laikam notiek diskusija par Kristīnes tēla ietekmi uz latviešu sievietes psiholoģiju. Kas viņa ir – varone, svētā, glābēja vai upuris, nolemtā, mazohiste, muļķe…? Tas nav sadzīvisks stāsts par to, kuru puisi precēt – staļļa puisi Edgaru vai saimnieku Akmentiņu –, bet par vērtībām.

“Pati jūtos līdzīga Kristīnei”

Daugavpils teātra iestudējumam Rūdolfa Blaumaņa noveli dramatizējusi rakstniece un dramaturģe Agnese Rutkeviča. Viņai šī ir pirmā pieredze cita autora darba dramatizējumā. Iepriekšējais A. Rutkevičas darbs DT bija “Svešie svētki” pēc pašas stāstu dramatizējuma. Par savu pieredzi, iedziļinoties Blaumaņa darbā, dramaturģe saka: “Blaumaņa pasaule man šajā darbā ir vissvarīgākā. Tajā nedrīkst bradāt, jāstaigā uzmanīgi. Valodai, kurā runāja un rakstīja Blaumanis, ir pavisam citāda enerģētika – toreiz cilvēki sarunājās aci pret aci, ne kā tagad – ar mobilajām ierīcēm. Blaumaņa laiks man dod sajūtu, ka cilvēki sarunājās ar rokām. Un vēl zirgi – šis kaislību simbols.” Rak­stot dramatizējumu, Agnese Rutkeviča pilnībā pagājusi malā no “Ugunī” – paša Blaumaņa pēc noveles “Purva bridējs” veidotās lugas – un iegremdējusies pirmavotā. “Man ir sajūta, ka savās novelēs Blaumanis ir atklātāks, skarbāks,” viņa saka.

Vairākas klusas bezvārda ainas ir enerģētiski paplašinātas – piemēram, aina, kur Vešeriene ar Kristīni brauc ciemos pie Akmentiņa. Scenogrāfija un darbība iecelta mūsdienīgā vidē, to var nojaust, jau uzmetot skatienu izrādes plakātam – līdz vidum kailiem puišiem un meitenēm krūšturos. Ir pilnīgi skaidrs, ka izrādes veidotāji mūs neaizvedīs Alaines muižas dārzā, kur Vešeriene pārlaiž acis pār “jaunekles (lasi – Kristīnes) gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu”. “Kas ir Vešeriene?” pārdomās dalās Agnese Rutkeviča. “Sieviete labākajos gados, tā ap četrdesmit pieci… Viņā savijas mātes un sievietes duālisms, un viņa pati ir iemīlējusies Akmentiņā, šajā ciema inteliģentā, kultūras nesējā, kas būtībā ir viņas vecumā. Un tikai vēlāk, kad Edgars tomēr nemainās un lauž doto vārdu laboties un nedzert, Vešerienē arvien vairāk mostas māte, kas vēlas pasargāt savu vienīgo meitu no šī dzērājpuiša… Starp citu, man šis darbs ir ļoti personisks, jo pati brīžiem jūtos ļoti līdzīga Kristīnei…”

Daudzās interpretācijās Kristīne traktēta kā gaiša dūjiņa, bet Agnese Rutkeviča viņu redz vīrišķīgu, jo patiesībā viņa ir vienīgā, kura domā par citiem un nevis par sevi. Savukārt Edgars ir tik tipisks mūsdienu latviešu vīrietis – it kā stiprs, ārēji pievilcīgs, bet patiesībā gļēvs… Lasot noveli, dramaturģe atklājusi, ka Blaumanis rakstījis tiem laikiem ļoti drosmīgi. Mūsdienās nav nekas īpašs, ja sieviete pirmā uzrunā vīrieti. Bet Blaumaņa laikā tas varēja tikt uzlūkots kā īpašs solis no sievietes puses. Un vai mirklī, kad Edgars ir lauzis solījumu, Kristīne nav tā, kura patiesībā bildina Akmentiņu?

Savukārt uz jautājumu, kā varētu raksturot Daugavpils teātra “purva bridējus” – uzveduma varoņus, Agnese atbild: “Man šķiet, ka katram teātrim ir savi “purva bridēji”. Bet es neesmu pārliecināta, vai katram teātrim ir Edgars un Kristīne.

Nav jau arī noslēpums, ka Blaumanis noveles būtībā norakstīja no dzīves. Ir vēl kāda svarīga lieta – katrs rakstnieks ieliek sevi vienā no noveles vai lugas tēliem. Ja skatītāji būs uzmanīgi, viņi ieraudzīs tur arī pašu Blaumani.”

Noķert pirmsākumu

Režisors Juris Jonelis saka – izrādē nebūs tas Blaumanis, pie kāda Latvijas tauta ir pieradusi. “Ja mēs katrs paskatītos uz savu dzīvi, tad saprastu, ka brienam visu laiku – kāds mīlestībā, cits atkarībā, ticībā. Dzīvē cilvēkam bieži vien ir nepieciešams iziet caur “purvu”, lai gūtu pieredzi vai mainītu savu attieksmi pret kaut ko.”

Bet kāpēc tika izmantots noveles dramatizējums, nevis Blaumaņa luga “Ugunī”? “Pasaules izjūtas tīrība un smalkums ir daudz labāk izjūtami tieši novelē,” saka režisors. No iepriekšējiem iestudējumiem Agnesi Rutkeviču visvairāk uzrunājusi Liepājas teātrī Lietuvas režisora Rolanda Atkočūna veidotā izrāde, kur Kristīne baznīcā vēršas pie Dieva ar jautājumu: “Dievs, ko man darīt?”

“Dažreiz izkāpšana no purva nozīmē izvēlēties vientulību, un tādēļ mūsu izrādē fināls ir atvērts,” saka Agnese. Kristīne paliek viena. Kāpēc? Varbūt tādēļ, ka nemitīgi tiek raustīta uz visām pusēm? Un viņai jābūt tai stiprajai…

Uzvedumam dots arī tāds kā apakšžanra nosaukums – “lēna degšana”. Jo purvā augstas temperatūras liesmas taču nav iespējamas. Vien gruzdēšana lēmuma pieņemšanas mokās. “Labāk dzīvē degt nekā pūt vai trūdēt!” piebilst Juris Jonelis, “pie lēnas uguns var labāk sildīties!”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kristīnes un Edgara stāsts laiku maiņās

1905. gadā R. Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmuzvedumā Kristīni atveidoja Dace Akmentiņa un Edgaru – Rūdolfs Bērziņš (vēlāk operdziedātājs).

1919. gada 30. novembrī ar R. Blaumaņa “Ugunī” atklāja Latvijas Nacionālo teātri. Izrādi iestudēja Aleksis Mierlauks, Kristīne – Lilija Ērika, Edgars – Jānis Ģērmanis.

1938. gadā “Ugunī” iestudēja Eduards Smiļģis, pats 52 gadu vecumā atveidojot Edgaru, Kristīni tēloja Irma Laiva vai Alma Ābele.

1966. gadā uz ekrāniem iznāca Leonīda Leimaņa filma “Ugunī” ar Viju Artmani un Uldi Pūcīti galvenajās lomās.

Viens no izcilākajiem lugas iestudējumiem ir Māras Ķimeles 1987. gadā Valmieras teātrī veidotais (Kristīne – Dace Eversa, Edgars – Aigars Vilims).

Līdz šim vienīgais “Purva bridēja” variants ir 2012. gada rudenī Nacionālā teātra Jaunajā zālē tapušais režisora Elmāra Seņkova iestudējums (Rasas Bugavičutes noveles dramatizējums), kad Kristīni atveidoja divas aktrises uz skatuves vienlaicīgi – Madara Botmane un Ieva Aniņa – un Edgars bija Kaspars Domburs.

Pateicamies par sadarbību LKA E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājam Jānim Siliņam.

LA.lv