Daugavpils teātra izrādes plakātā Kristīne (Zanda Mankopa) ir pavērsusies pret Edgaru (Alberts Vecmanis) un Vešeriene (Kristīne Veinšteina) – pret Akmentiņu (Egilu Viļumovu). Šim izkārtojumam ir dziļš pamats.
Daugavpils teātra izrādes plakātā Kristīne (Zanda Mankopa) ir pavērsusies pret Edgaru (Alberts Vecmanis) un Vešeriene (Kristīne Veinšteina) – pret Akmentiņu (Egilu Viļumovu). Šim izkārtojumam ir dziļš pamats.
Publicitātes foto

Daugavpils “Purva bridējs (-i)”: Labāk dzīvē degt nekā pūt vai trūdēt! 1

Vairākas klusas bezvārda ainas ir enerģētiski paplašinātas – piemēram, aina, kur Vešeriene ar Kristīni brauc ciemos pie Akmentiņa. Scenogrāfija un darbība iecelta mūsdienīgā vidē, to var nojaust, jau uzmetot skatienu izrādes plakātam – līdz vidum kailiem puišiem un meitenēm krūšturos. Ir pilnīgi skaidrs, ka izrādes veidotāji mūs neaizvedīs Alaines muižas dārzā, kur Vešeriene pārlaiž acis pār “jaunekles (lasi – Kristīnes) gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu”. “Kas ir Vešeriene?” pārdomās dalās Agnese Rutkeviča. “Sieviete labākajos gados, tā ap četrdesmit pieci… Viņā savijas mātes un sievietes duālisms, un viņa pati ir iemīlējusies Akmentiņā, šajā ciema inteliģentā, kultūras nesējā, kas būtībā ir viņas vecumā. Un tikai vēlāk, kad Edgars tomēr nemainās un lauž doto vārdu laboties un nedzert, Vešerienē arvien vairāk mostas māte, kas vēlas pasargāt savu vienīgo meitu no šī dzērājpuiša… Starp citu, man šis darbs ir ļoti personisks, jo pati brīžiem jūtos ļoti līdzīga Kristīnei…”

Sestdien, 4. februārī, Daugavpils teātrī (DT) uz nesen rekonstrukciju piedzīvojušās eksperimentālās skatuves notiks pirmizrāde režisora Jura Joneļa iestudējumam “Purva bridējs (-i)”.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Rūdolfa Blaumaņa 1898. gadā sarakstītā novele – viena no latviešu literatūras pērlēm – ir piedzīvojusi neskaitāmas interpretācijas un variācijas, sākot jau ar paša autora pēc noveles motīviem 1905. gadā sarakstīto lugu “Ugunī”. Kristīnes un Edgara tēli kļuvuši par arhetipiem latviešu kultūrā, ik pa laikam notiek diskusija par Kristīnes tēla ietekmi uz latviešu sievietes psiholoģiju. Kas viņa ir – varone, svētā, glābēja vai upuris, nolemtā, mazohiste, muļķe…? Tas nav sadzīvisks stāsts par to, kuru puisi precēt – staļļa puisi Edgaru vai saimnieku Akmentiņu –, bet par vērtībām.

“Pati jūtos līdzīga Kristīnei”

Daugavpils teātra iestudējumam Rūdolfa Blaumaņa noveli dramatizējusi rakstniece un dramaturģe Agnese Rutkeviča. Viņai šī ir pirmā pieredze cita autora darba dramatizējumā. Iepriekšējais A. Rutkevičas darbs DT bija “Svešie svētki” pēc pašas stāstu dramatizējuma. Par savu pieredzi, iedziļinoties Blaumaņa darbā, dramaturģe saka: “Blaumaņa pasaule man šajā darbā ir vissvarīgākā. Tajā nedrīkst bradāt, jāstaigā uzmanīgi. Valodai, kurā runāja un rakstīja Blaumanis, ir pavisam citāda enerģētika – toreiz cilvēki sarunājās aci pret aci, ne kā tagad – ar mobilajām ierīcēm. Blaumaņa laiks man dod sajūtu, ka cilvēki sarunājās ar rokām. Un vēl zirgi – šis kaislību simbols.” Rak­stot dramatizējumu, Agnese Rutkeviča pilnībā pagājusi malā no “Ugunī” – paša Blaumaņa pēc noveles “Purva bridējs” veidotās lugas – un iegremdējusies pirmavotā. “Man ir sajūta, ka savās novelēs Blaumanis ir atklātāks, skarbāks,” viņa saka.

Vairākas klusas bezvārda ainas ir enerģētiski paplašinātas – piemēram, aina, kur Vešeriene ar Kristīni brauc ciemos pie Akmentiņa. Scenogrāfija un darbība iecelta mūsdienīgā vidē, to var nojaust, jau uzmetot skatienu izrādes plakātam – līdz vidum kailiem puišiem un meitenēm krūšturos. Ir pilnīgi skaidrs, ka izrādes veidotāji mūs neaizvedīs Alaines muižas dārzā, kur Vešeriene pārlaiž acis pār “jaunekles (lasi – Kristīnes) gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu”. “Kas ir Vešeriene?” pārdomās dalās Agnese Rutkeviča. “Sieviete labākajos gados, tā ap četrdesmit pieci… Viņā savijas mātes un sievietes duālisms, un viņa pati ir iemīlējusies Akmentiņā, šajā ciema inteliģentā, kultūras nesējā, kas būtībā ir viņas vecumā. Un tikai vēlāk, kad Edgars tomēr nemainās un lauž doto vārdu laboties un nedzert, Vešerienē arvien vairāk mostas māte, kas vēlas pasargāt savu vienīgo meitu no šī dzērājpuiša… Starp citu, man šis darbs ir ļoti personisks, jo pati brīžiem jūtos ļoti līdzīga Kristīnei…”