Kultūra
Literatūra

Juris Kronbergs: Ciešanas pārdzīvojušie automātiski nekļūst par labākiem cilvēkiem 16

Timura Subhankulova foto

Dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs Juris Kronbergs šomēnes svinēja apaļu jubileju, atvēra divus jaunus dzejas krājumus un strādā pie vēl vienas latviešu grāmatas tulkojuma zviedru valodā.

– Vieni jubilejas svin, citi no tām izvairās. Kāda jums pret tām attieksme?
– Es jau labāk būtu vispār nepieminējis, bet bija jāsvin grāmatas atvēršana, tā sakrita ar jubileju, tad ar mani sazinājās Nacionālā bibliotēka, viņi gatavoja izstādi ar manām grāmatām, tā sanāca vēl viena svinēšana.

– Cik bieži parasti sanāk atbraukt uz Latviju? Reizi gadā?
– Parasti atlidoju četras piecas reizes, šoziem nesanāca – man acī iepludināja gāzi, un kamēr tā nebija izgājusi, nevarēja lidot.

– Atskaņas no “Vilka Vienača”?
– Jā, nu, izrādās, es piederu pie ekskluzīvas cilvēces daļas, kādiem pieciem procentiem, kurai ir tīklenes nobrukums abās acīs. Pirmoreiz, kad tas notika, 1996. gadā, – tieši pirms 20 gadiem – nemaz īsti nesapratu, kas notiek, domāju: nekas nesāp, gan jau pāries, tikai tāds kā tumšs ūdens acī. Kad aizgāju uz slimnīcu, jau biju miljoniem redzes šūniņu zaudējis. Šoreiz rīkojos uzreiz.

– Es tieši iedomājos par “Vilku Vienaci” – slimība kā impulsētājs dzejai. Jūsu dzejai vispār ir diezgan daudzveidīgi impulsi, arī Latvijas vēsās, īsās vasaras, sociālpolitiski notikumi. Kā izšķirojat: tas būs dzejolis, šis nebūs?
– Ir ārējie iedarbinātāji – tādi kā acu operācija, ārsta paziņojums, ka es pilnībā neatgūšu redzi, tas, ka gandrīz piecdesmit gadu mūžā pirmo reizi biju slimnīcā kā pacients – likās, nāve ap mani sāk gramstīties. Šajā grāmatā ir arī dzejolis par Norvēģijas slepkavu Breivīku.

– Trešajā dzejas krājumā bija par Vācijas vēstniecības spridzināšanu, vai ne?
– Jā, “Biszālēs”. Un tad ir pārdomas, jūtas – tie ir tie iekšējie iedarbinātāji. Dažreiz pastaigājoties nāk prātā kāda frāze vai dzejas glezna. Cenšos tūlīt pierakstīt. Dažreiz iznāk dzejolis, citreiz nekas. Teikumam “nevar novilkt robežu starp to kā nav / un to, kas nekad nebūs” pagāja divdesmit gadi atrast “savu dzejoli”. (dzejolis “Nebūtības izplatījumā”, krājumā “Tagadnes” L.K.) Varbūt sanāk daudzpusīgi, jā. Tas jau arī ir viens dzinulis turpināt rakstīt – atklāt kaut ko jaunu sevī un pasaulē.

– Sākāt rakstīt dzeju, dzīvojot Zviedrijā. Parasti jaunieši cenšas iekļauties, neatšķirties. Kas pavedināja uz rakstīšanu tieši latviešu valodā?
– Vispār rakstīt es sāku apmēram piecu gadu vecumā. Mēs tajā Stokholmas daļā bijām diezgan daudzas latviešu ģimenes, pat vienā mājā bija diezgan daudz bērnu, kas runāja latviski. Mēs runājām latviski gan mājās, gan uz ielas, spēlējoties, arī zviedru draugi iemācījās kādus latviešu vārdus. Man vecāki priekšā lasīja latviešu pasakas, tādu Astrīdu Lindgrēnu es nemaz nezināju. Zviedru valodu es pa īstam iemācījos tikai, kad sāku iet skolā. Rakstīju nejēdzīgi garus domrakstus – vienmēr izvēlējos brīvo tematu.

Tā es tikai vēlos padsmit gados pārgāju uz latviešu valodu. Stokholmā bija ļoti labvēlīga literāra vide – Veronika Strelerte, Rihards Rīdzinieks, Andrejs Irbe, Andrejs Eglītis, Mārtiņš Zīverts. Arī latviešu PEN kluba sēdeklis bija Stokholmā, kolēģi mani mudināja turpināt rakstīt latviešu valodā. Tad sāku sekot, ko raksta kolēģi Latvijā, protams, arī trimdā, jau 1970. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Ziemeļameriku, Toronto notika Dziesmu svētki un seminārs Nākotne 70, iepazinos ar daudziem ASV un Kanāndas latviešu literātiem, kas bija sabraukuši no malu malām. Tad ar Greyhound autobusu – tas bija tāds lēts un ērts veids, kā ceļot, – izbraukāju ASV, ciemojos pie jauniegūtajiem draugiem – piemēram Astrīdi Ivasku, Ivaru Lindbergu, Olafu Stumbru, kurš visai drosmīgi mani aizveda pie maestro Anšlāva Eglīša, vizīte bija ļoti sirsnīga un jauka.

– Bet kāpēc tieši latviešu valoda? Ar tādiem pašiem vai, kas zina, vēl lielākiem panākumiem jūs būtu varējis kļūt par zviedru dzejnieku…
– Sākt rakstīt latviski – tas bija kā uzcelt tiltu atpakaļ uz bērnību, pirmsskolas gadiem, es jutu prieku darboties ar valodu, jutu, kā tā manī ieplūst. Man tas pašam radīja prieku un gandarījumu, un bija klātesošs arī politiskais moments – tolaik daudz runāja par pārkrievošanos, par to, ka latviešu valoda ir apdraudēta. Kad es nedēļas nogalēs un pa naktīm strādāju Stokholmas metro biļešu kasēs, man likās – es rakstu valodā, kura pārredzamā laikā vairs nebūs, ka manu dzeju lasīs ļoti maz cilvēku. Paradoksālā kārtā tas man deva lielu brīvības sajūtu, jo mana rakstīšana nebija saistīta ar maizes darbu, ar karjeru, es domāju: ar to nekad nenopelnīšu naudu, tā bija tikai mana iekšējā vajadzība. Bet zviedriem jau tā ir daudz dzejnieku, rakstīt zviedriski, tas nelikās tik svarīgi.

– Ir daudz cilvēku, kuri no Latvijas šobrīd pārcēlušies uz Zviedriju. Kādi ir sakari starp tālaika aizbraucējiem un tagadējiem – vai ir savstarpēji sakari, vai arī tās ir divas nošķirtas pasaules?
– Ir sakari, notiek dažāda veida sarīkojumi, darbojas Zviedrijas latviešu biedrība, kas rīko dažādus pasākumus, bet, cik saprotu, lielai daļai no tiem, kas tagad aizbrauc, tas īpaši neinteresē. Atceros, kad bija valodas referendums, gāju uz vēstniecību balsot, skatos: milzīgi gara rinda ap kvartālu, it kā būtu kāds rokkoncerts. Gar rindu ejot, secināju, ka nevienu nepazīstu, visas svešas sejas. Ir jau ierasts, ka Stokholmas latvieši viens otru pazīst sejā. Tad jautāju vēstniecei, cik īsti latviešu ir Stokholmā, viņa teica – skaidri nevar zināt, bet varētu būt ap 15 000.

– Tas ir liels skaitlis.
– Tas ir milzīgs skaitlis! Trimdas laikā Stokholmā un priekšpilsētās bijām kāds tūkstotis, igauņi ap 10 000.

– Mani reizēm pārsteidz, ka mēs, kas tik bieži braucam uz Angliju, Zviedriju, Dāniju strādāt, esam tik negatīvi noskaņoti pret bēgļu plūsmu. Kā jūs skatāties no Zviedrijas puses, kur Tuvo Austrumu bēgļi ir diezgan sena parādība?
– Mani arī pārsteidz latviešu negatīvā nostāja. Nevaru nedomāt par saviem vecākiem un Zviedrijas latviešiem vispār, jo lielākā daļa latviešu jau pārbrauca tieši ar bēgļu laivām no Kurzemes uz Gotlandi, un atceros stāstus, cik draudzīgi zviedri viņus uzņēma. Bet savā ziņā mani tas arī nepārsteidz, jo es jau agrāk biju novērojis, ka cilvēki, kas paši vai viņu radi piedzīvojuši ciešanas, automātiski nekļūst par labākiem cilvēkiem. Tas nedod viņiem lielākas spējas iejusties citu ciešanās.

Saprotu, ka Latvija uzņems tik daudz bēgļu, cik ES nolēmusi, un tas nebūtu slikti, jo daudzi no Sīrijas bēgļiem ir augsti izglītoti cilvēki, tāpat kā tie baltieši, kuri aizbēga uz Zviedriju, bija izglītoti, un viņi varētu mūsu sabiedrībai nest tikai labu.

– Protams, ir arī otra puse, – kad redzam jaunos cilvēkus, kas iet pāri robežām, un, kad viņus nelaiž, apmētā policistus ar akmeņiem, – latvieši tā taču nedarīja. Kāda šobrīd ir situācija ar bēgļiem Zviedrijā? Atceros, jau pirms astoņiem gadiem dažās Stokholmas priekšpilsētās bēgļu bija vairāk nekā zviedru…
– Stokholma ir ļoti segregēta pilsēta, un tas, protams, nav labi. Bet tagad notiek tas pats, kas notika ar latviešiem un igauņiem – ieceļotāji vai bēgļi dzīvo ārpilsētās, jo tuvāk centram, jo vairāk zviedru. Un tas, protams, rada visādas problēmas, ar kurām visu laiku sekmīgāk vai nesekmīgāk cenšas tikt galā.

Zviedrijā ir ļoti sena tradīcija palīdzēt citu valstu iedzīvotājiem, kuri nonākuši grūtībās. Sākās jau ar baltiešiem kara laikā, tad 20. gadsimta 60. gados, kad Zviedrijā bija darbaspēka trūkums, iebrauca grieķi, dienvidslāvi, itāļi, tāpat ungāri, čehi, kad tur ienāca PSRS, 70. gados – čīlieši, kad Pinočets pārņēma varu. Zviedrija dod vienu procentu no nacionālā kopprodukta nabadzīgajām valstīm. Man šķiet, šī tradīcija sakņojas tajā, ka Zviedrija piedzīvojusi mierīgu attīstību kopš 19. gadsimta, kad sākās industriālisms. Toreiz Zviedrija bija nabadzīga valsts, bet, pateicoties tam, ka nebija jāpiedalās divos pasaules karos, un tam, ka gadsimtu mijā vairāk nekā miljons zviedru izceļoja uz ASV, nebija nekādas revolūcijas un badastreiki.

Jau 20. gadsimta 30. gados zviedri ar savu gatavību uz kompromisiem atrada veidu, kā darba devēju un ņēmēju organizācijas varēja salāgot intereses, tādēļ bijis arī relatīvi maz streiku atšķirībā no Francijas, kur streiki ir nacionālais sporta veids. Un tad, protams, straujā augšupeja pēc 2. Pasaules kara, jo liela daļa Eiropas bija drupās, Zviedrija bija neskarta, turklāt tai arī bija dabas bagātības. Taču sabiedrības devīgumam ir arī otra puse: reiz pazīstams grieķis teica – tu 20 gadus dzīvo kaimiņos ar zviedru, un nav bijis gadījuma, kad tevi aicinātu ciemos…

– Ko pats šobrīd lasāt?
– “Eddu” man Uldis (Bērziņš, “Eddas dziesmas” tulkotājs – L.K.) iedeva, tad man ir līdzi divas grāmatas par Visuma noslēpumiem. Patlaban mani interesē populārzinātniskas grāmatas, es domāju – gan tēva ietekmē, jo viņš interesējās par astronomiju, gan arī tādēļ, ka man vidusskolā nebija dabaszinātņu, to vietā valodas. Visuma uzbūvē ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu, un man patīk nodarboties ar neatrisināmām lietām. Mēģinu arī izlasīt dzeju grāmatas – mums Stokholmā ir tāds grāmatveikals, kur var arī iedzert kafiju, tad es parasti paņemu kādas piecas, sešas dzejas grāmatas un izlasu, lai orientētos.

No latviešiem es šobrīd lasu Ingas Ābeles “Klūgu mūku”, jo es to arī patlaban tulkoju.

– Iepriekšējā, ko Ābelei tulkojāt, bija “Paisums”, vai ne? “Klūgu mūks” ir ļoti atšķirīga grāmata.
– Jā, un tur arī visādas problēmas jāatrisina, tostarp valodnieciskas, bet tas man patīk, tas ir interesanti. Vēl es tulkoju Knuta Skujenieka grāmatu “Lirika un balsis”, jo tas ir viens no nozīmīgākajiem Skujenieka krājumiem, izlēmu, ka to vajag atdzejot visā pilnībā. Tāpat septembrī vienā grāmatā iznāks divi Liānas Langas krājumi – “Antenu burtnīcas” un “Vilkogas”. Es domāju – tur ir sava vērtība, ka tiek parādīta vesela grāmata, tas dod arī ieskatu laikmetā, kurā krājums tapis.

– “Klūgu mūks” ir arī pietiekami specifisks romāns, gribas jautāt; vai Zviedrijā tam maz būs lasītāji?
– Dažreiz tieši tādēļ var rasties interese, jo daļai zviedru patīk atklāt jaunas teritorijas, ja grāmata labi uzrakstīta, tas divkāršs ieguvums – gan viņiem gan mums. “Paisums” saņēma ļoti labas recenzijas – tas arī ir no svara, ka autora vārds jau zināms. Bet cik lielā mērā lasīs – to nekad nevar zināt. Reizēm izdevēji paši ir pārsteigti, kad kāda grāmata aiziet, bet cita, ar kuru viņi rēķinājušies, neaiziet. Dažreiz pat dzeja var aiziet, tas gan ļoti specifiskos gadījumos, kā tad, kad Tomasam Transtrēmeram piešķīra Nobela prēmiju – tad viņa dzeju nodrukāja 100 000 eksemplāros.

– Ja reiz pieminējāt Nobelu: kā tad īsti bija ar Belševicas virzīšanu Nobela prēmijai?
– Ir tā, ka kandidātus Nobela prēmijai var pieteikt reizi gadā, Zviedru akadēmija izsūta vēstuli visiem PEN klubiem, rakstnieku savienībām, literatūras profesoriem un agrākajiem Nobela prēmijas laureātiem – un tur ir skaidri pateikts, ka neko nedrīkst izpaust, visa nominēšana un apspriešana ir pilnīgi konfidenciāla, arī sarunu protokoli nedrīkst parādīties atklātībā 50 gadus. Mēs no Latvijas PEN kluba virzījām Belševicu, presē sāka figurēt runas par viņu kā kandidāti. Kad strādāju Radiofonā, man žurnāliste jautāja, vai kāds no latviešiem nebūtu pelnījis, un es teicu: “Kā: jūs nezināt? Belševica ir izvirzīta!” Tad sāka iznākt Belševicas grāmatas zviedriski, saņēma labas atsauksmes, viņai par labu draudzeni kļuva zviedru rakstniece Birgita Trotciga, kura bija Zviedru akadēmijas locekle un, es tā domāju, arī viņa virzīja Belševicu. Bet viss pārējais ir baumu līmenī.

Vienu gadu gan es sāku uztraukties, jo tad man zvanīja pat žurnālisti no Vācijas un Francijas, lai jautātu par Belševicu, es pat devu ziņu Jānim Elsbergam (dzejnieces dēls – L.K.), ka mums jāizdomā plāns, kā pasargāt Belševicu no žurnālistiem. Elsbergs toreiz teica: “Redzu, ka šajā jautājumā pat tu esi zaudējis humora izjūtu!” Togad balvu saņēma Dienvidāfrikas rakstnieks Kutzī, un Vizma teica: “Nē, nu zini, cilvēks ar tādu uzvārdu jau kaut kādu balvu ir pelnījis.” Un atminējāmies Bernarda Šova teikto, ka dinamīta izgudrošanu vēl Nobelam varētu piedot, bet to rakstnieku balvu – nekad!

– Vai varētu teikt, ka Belševica ir zināmākā latviešu rakstniece Zviedrijā?
– Jā, nu ir bijušas divas Zviedrijā labi zināmas latviešu autores – Zenta Mauriņa, kas tagad jau pilnīgi aizmirsta, un Vizma Belševica. Viņas dzejoļi vēl joprojām palaikam dzirdami Zviedrijas radio – pulksten 12 katru dienu skan Dagens dikt – dienas dzejolis, tur vēl pavisam nesen bija viens Vizmas dzejolis. Arī “Billes” triloģijas otro daļu “Bille un karš” turpinājumos raidīja radio. Viņai zviedriski iznākušas septiņas grāmatas un es šad tad dzirdu no cilvēkiem, ka viņi lasa Vizmas dzejoļus.

– No 90. gadiem jums ir sanācis būt par oficiālu vai neoficiālu latviešu kultūras vēstnieku Zviedrijā…
– Var teikt, ka neoficiāli tas sākās 1978. gadā, kad iznāca Ziedoņa “Epifānijas”, pirmā manis tulkotā grāmata, un tajā pašā gadā arī žurnāla “Lyrikvännen” latviešu dzejai veltīts dubultnumurs, kurā bija pārstāvēti 50 latviešu dzejnieki. 1980. gadu sākumā un vidū atdzejoju Belševicu, Strēlerti, Ziedoni un lietuvieti Martinaiti. Tad nāca Atmodas laiki, un mani kā tulku angažēja gan Zviedrijas parlaments, gan Ziemeļvalstu Ministru padome. Kā tulks dažiem zviedru parlamentāriešiem, ierados Rīgā 1991. gada 20. janvārī – bija domāts ierasties jau 19., bet piektdienā, kas bija 18. janvāris, padomju vēstniecība paziņoja – kaut kas aizķēries ar vīzām. Tādēļ domāju, ka omoniešu uzbrukums 19. janvārī bija plānots “no centra”, jo tajā laikā jau vīzas deva diezgan brīvi. Ja būtu tās saņēmuši, mēs būtu šeit bijuši tieši apšaudes laikā, bet tā ieradāmies nākamajā rītā, iegājām “Rīdzenē”, un tur viss vēl pilns ar stiklu šķembām. Mūs ieraudzīja Zviedrijas TV žurnāliste Elizabete Hedborga, pieskrēja mums klāt un sāka kliegt, ka mēs nesaprotam, kas te notiek, ka te notiek kontrrevolūcija.

Saistītie raksti

Tajā laikā, sākot jau ar 1987. gada 14, jūnija demonstrāciju, zviedru žurnālisti arvien vairāk interesējās par Latviju, un es kļuvu par tādu neoficiālu sabiedrisko attiecību speciālistu, radās arī interese avīzēs un žurnālos publicēt latviešu dzejoļos, iznāca Knuta Skujenieka lēģera dzejoļi. 1990. gada 11. martā Lietuva pasludināja savu neatkarību, uz ko Rietumu politiķu vairums reaģēja visai negatīvi. Es Stokholmas Kultūras namā sarīkoju dzejas pēcpusdienu “Solidaritāte ar Lietuvu”. Piedalījās 20 no redzamākajiem zviedru dzejniekiem. Šai reizei uzrakstīju dzejoli, Lietuva 1990. g. martā, dažas rindas: “Vai ir pavasaris, tikai tādēļ, ka laiks ir silts? / Vai tā drīzāk nav liberāla ziema? (…) Vai Eiropai, jā visai pasaulei labāka nebūtu / neatkarīgu gadalaiku federācija / kur katram gadalaikam / būtu tiesības noteikt tikpat kā visu / izņemot paša klīmatu?” Tā kā Zviedrijas TV bija klāt, mans dzejolis vakarā parādīja Zviedrijas TV galvenajās ziņās. Ne agrāk, ne vēlāk man nav bijis dzejolis zviedru TV ziņās. Ne agrāk ne vēlāk neesmu redzējis dzeju kāda zviedru TV ziņu programmā.

Jā, kad sāku strādāt vēstniecībā, teicu, ka daru to pašu, ko jau vairākus gadus esmu darījis…

– …tikai saņemat algu.
– Tieši tā.

– Man liekas ārkārtīgi savdabīgi, ka latvieši visā visumā ir konservatīvi un negrib riskēt, bet abas reizes, kad mēs ieguvām neatkarību, tas noticis ar zināmu avantūrisma piedevu un risku.
– Jā, es arī barikāžu dienās to sajutu pie Doma baznīcas. Atceros – nāk Jānis Baltvilks, miermīlīgāku cilvēku par viņu grūti iztēloties. Un viņš saka: “Zini, es te nāku, pa naktīm stāvu sardzē ar domu, ka varbūt vairs neatgriezīšos mājās, un šī doma mani padara ļoti mierīgu.” Tāda bija tā laika noskaņa. Un mieru dod tas, ka citas izejas nav un mēs to darām visi kopā. Tajos brīžos paša “es” nav priekšplānā.

LA.lv