Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. jūlijs, 2013
Drukāt

Juris Kulakovs: Mūzika nav matemātika


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Komponistam un grupas “Pērkons” līderim Jurim Kulakovam maijā apritēja apaļi 55. Šobrīd, pašā vasaras viducī, viņš kopā ar “Pērkonu” un savu vienaudzi, dziedātāju Ievu Akurateri, gatavojas abu jubilejas turnejai ar nosaukumu “Sapumpurots zars”, kas pilnus apgriezienus uzņems 9. jūlijā Dzintaru koncertzālē, bet noslēgsies ar īstenu uguņošanu “Pērkona” manierē 22. augustā Ogres salā.

 

Saruna ar “Pērkona” tēvu par skaitļiem, kam nav nozīmes, mūziku un jaunradi.

 

Laikam nevar atrast vēl piemērotāku vietu par “Epikūra dārzu” jeb Dailes teātra vasaras kafejnīcu, kurā agrā pēcpusdienā sastapt dzīves mākslinieku un baudītāju Juri Kulakovu šo vārdu vispatiesākajā nozīmē. Cilvēki dzīvi bauda, nevis skaita – jautāts par jubileju, mūziķis atzīst – skaitļiem, gadskārtām un jubilejām nepiešķirot absolūti nekādu nozīmi. 55. dzimšanas dienu, kas, tāpat kā Ievai Akuraterei, iekrīt pavasarī, tā īsti neesot atzīmējis – jau maijā sagriezta lielā torte ar simbolisko gulbi, atklājot “Pērkona” foto un piemiņas lietu izstādi lielveikalā “Spice” –, tā ievadot jubilejas vasaras koncertu sēriju.

“Laika plūdums ir bezgalīgs,” filozofiski pasmīn Juris. “Apaļiem cipariem nav nozīmes. Mani vispār neuzrunā cipari ar nulli galā – labāk patīk grafiskā simetrija un 55, tas man ļoti patīk – labi izskatās!” Arī mūziku, viņaprāt, pretēji apgalvojumiem, nav iespējams izteikt skaitļos vai matemātiskās formulās, sakot – tad jau drīzāk arhitektūra ir sastingusi mūzika.

“Mūzika, īpaši romantiskā mūzika, kas kaut kādā ziņā attiecas uz mani, nevar būt matemātiska. Varbūt tāda tā ir modernajā, akadēmiskajā mūzikā, kur tiek lietoti dažādi algoritmi. Man šie algoritmiskie piegājieni ir nepieņemami. Uzskatu, mūzika tomēr ir emocionāla lieta. Īpaši tas attiecas uz lielas formas darbiem kā dramaturģiskām konstrukcijām.”

Laikā, kad mūsdienu skaņraži arvien biežāk izvēlas datorizētu kompozīcijas tehnoloģiju palīdzību, Jura Kulakova mūzika netop datora algoritmos, bet gan mājās, pie klavierēm – jā, uz nošu papīra. Tā pēdējos gados tapuši vairāki ievērojami lieldarbi – kantāte “Vēstules uz bruģa”, veltīta 1991. gada barikāžu dalībniekiem, arī “Sarkanais vilciens”, rakstīta 1941. gada deportāciju upuriem. Juris teic, drīzumā tiks pabeigta Ziemassvētku oratorija “Ziemassvētki Straumēnos” ar Daces Micānes-Zālītes tekstu – tā top pēc Ņujorkas latviešu kora pasūtījuma.

Vispārzināms ir fakts, ka “Pērkona” repertuārā jau gadiem nav jaunu dziesmu, tomēr jāatzīst, ka tas netraucē uzturēt spēkā dzīvu grupas leģendu un būt visu paaudžu publikas mīluļiem, galu galā – turpināt aktīvu koncertdarbību. Juris pasmīn, ironiski skaidrojot “Pērkona” nerimstošās popularitātes fenomenu – arī Emīlam Dārziņam ir tikai 17 solodziesmas, vairākas kora dziesmas un “Melanholiskais valsis”, bet simfoniskās mūzikas koncertos joprojām spēlē Mocartu un Bēthovenu. Klasika, ko tur liegties. Dažreiz viņš arī koncertos joko – tagad būs klasiskā latviešu rokmūzika.

“Nejaušu dziesmu mums nav,” par aptuveni 70 dziesmu plašo “Pērkona” repertuāru nosaka to autors.

“Mums ir no kā izvēlēties, lai arī “superhiti” ir tikai daži. Ir iespējas variēt, izcelt kaut ko sen nespēlētu. Piemēram, pagājušajā vasarā “Fonofestā” mums gāja vareni. Pirms koncerta pienāca jaunskungs, sakot – mani vecāki klausījās “Pērkonu”, es klausos “Pērkonu”. Tad nu novēlēju – lai arī viņa bērni klausītos “Pērkonu”.”

Juris smejas – varētu jau “cept” dziesmas kā daža pašmāju dīva – pa vienai dienā. Tomēr rakstīt rakstīšanas dēļ – tam neesot jēgas. “Jaunas dziesmas radīsies tad, kad mums būs ko piebilst pie tā, kas jau ir radīts. Dzejas materiāls šobrīd būtu, taču jaunai mūzikai būtu būtiski jāpapildina iepriekšējais kā dzejā, tā mūzikā. Kādreiz “Gulbja” (“Balāde par gulbi”) fani mums ārkārtīgi pārmeta, ka izdarījām muzikālu pagriezienu, bet cik var rakstīt vienu un to pašu. Tas ir svarīgi, pirmkārt, mums pašiem. Ja kāds mūs lamās, tas mani neuztrauc. Ja ir tāda iespēja, iesaistu “Pērkonu” lielas formas skaņdarbos, kādās kantātēs.”

Mūziķis teic, ja netiek spēlētas jaunas dziesmas, tas nenozīmē, ka viņš atrastos uz skatuves, sentimenta vai nostalģijas vadīts. “Viss ir pavisam vienkārši – mums tas patīk. Mēs gūstam baudu,” pasmaida Juris. “Ja līdzīgi ir klausītājiem, tad brīnišķīgi. Mēs joprojām redzam jēgu vārdos, ko dziedam.”

Tomēr gluži klusuma periods “mazās formas” žanrā nav iestājies. Pirms vairākiem gadiem klajā nāca Jura Kulakova dziesmu cikls ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem “Ētera odējs” (2008), savukārt pēdējos gados tapušas vairākas jaunas dziesmas ar Jāņa Akuratera tekstiem. Tie, kas maijā Muzeju naktī apmeklēja Jāņa Akuratera muzeju, varēja baudīt jaunās kompozīcijas kopā ar Akuratera stāsta “Aglaija” lasījumu Liepājas teātra aktiera Edgara Pujāta, kā arī dziedoņu Līnas Birzakas un Lingitas Bopulū, un, protams, paša mūzikas autora sniegumā. Juris teic, ieraksts tuvākajā nākotnē gan neesot plānots. “Šim notikumam uzrakstīju kādas astoņas dziesmiņas ar muzeja dāmu izmeklētiem dzejoļiem. Šo programmu atskaņojām arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas izlaidumā ar akustiskām klavierēm bez mikrofoniem jauno absolventu ielokā. Sajūta bija lieliska!”

Mūziķis atzīst, mūsdienu latviešu mūzika viņu aizraujot maz. “Tā kā man ir tuvas attiecības ar “Instrumentiem”, viņus vērtēju ļoti augstu – izcili! Ļoti simpātisks ir “The Sound Poets” dziesma “Pāri kalniem”, arī “El Mars” daiļrade, kurā ar savu vijoļspēli piedalījusies arī mana meita Justīne.”

Starp citu, vijolniece Justīne tieši mūsu intervijas laikā ieguvusi maģistra grādu Lozannas Mūzikas augstskolā. Juris teic, iespējams Justīne pievienosies “Pērkonam” kādā no Jura Kulakova jubilejas turnejas koncertiem. “Viņai lieliski padodas improvizācija, tas Rietumos, kur pašlaik studē daudz aziātu, kas varbūt ir tehniski perfekti, ir retums,” teic lepnais tēvs.

Mūziķis atzīst, jubilejas koncertu repertuārs pagaidām ir radoša procesā – ļoti ticams, ka programma būs līdzīga tai, kas skanēja “Pērkona” 30. jubilejas koncertos koncertzālē “Palladium” pērn. “Muzikāli centīsimies izcelt kaut ko, kas nav spēlēts kādus padsmit gadus, piemēram, “Lampas un zvaigznes” ar Klāva Elsberga tekstu, noteikti aicināsim Nauri Puntuli. Visbeidzot “Mēs pārtiekam viens no otra” atkal izklausās pietiekami amizanti. Vienīgi pirotehnikas Dzintaru koncertzālē nebūs – koka konstrukcijas ir jutīgas. Toties tā būs turnejas noslēgumā Ogres salā.”

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+