Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. septembris, 2013
Drukāt

Juris Lazdiņš saimniekošanas aprēķinus uz subsīdijām nebalsta


Ivara Bušmaņa fotoilustrācijaIvara Bušmaņa fotoilustrācija

Zemnieks Juris Lazdiņš sagaida mani savas saimniecības birojā – atsevišķā ēkā pie jaunajām kaltēm un tehnikas laukuma Krimūnās. Netipiski: saimniecības vadības centrs un arī adrese nav ģimenes mājas “Paugurīši”, bet “kantoris”, uz kuru var atbraukt kaut zeķēs.

 

Jo pagalma bruģis krāsaini raibs kā Ventspils ielas – ražotāja pārpalikumi no Jelgavas promenādes un Rīgas spīķeriem, tāpēc lētāk iepirkti, ar smaidu paskaidro saimnieks. Kaltes tapušas pērn plikā laukā, neviens nav ticējis, ka tās izsliesies tikpat ātri kā vasarāji – maijā vēl tukšs lauks, bet jūlijā ievestas pirmās kravas.

Juris ir ierastajā vietā pie rakstāmgalda un, pirms izbraucam apgaitā pa saimniecību, saruna rit, viņam virpinot zīmuli rokās. Kad kārtējo reizi Juris nosaka: “Paņemam zīmuli un parēķinām,” saprotu, ka viņa galvenais darbarīks nav arkls, sējmašīna vai kombains, bet gan zīmulis. Pateicoties tam, saimniecība attīstījusies pārdomāti, pakāpeniski un kļuvusi par vienu no lielākajām ģimenes saimniecībām valstī.

 

Vienam saimniekam – 
līdz 1200 ha

Deviņdesmito gadu sākumā, kad par graudu tonnu maksāja 40 latus, Juris, ziemas vakaros veicot matemātiskus aprēķinus, nonāca pie secinājuma: ja gribi kaut ko nopelnīt lauksaimniecībā, vajag gana daudz platības un lielāku traktoru, kamdēļ sākuši ar T-40.

“Toreiz paņēmu zīmuli: ja viens hektārs dod tik un tik peļņas un ja gribēju nopelnīt 200 latu algu, tad vienkārši jāizrēķina, cik hektāru tam vajag. Visa matemātika! Ne jau gribēju vairāk zemes un saukties par lielsaimnieku. Labprātāk strādātu uz 20 hektāriem, bet rezultāts būtu sliktāks nekā simtlatniekiem šodien.

Ja ienākumi no hektāra ir 500 – 600 latu, izdevumi apmēram 80%, tad pāri paliks 2000, kas tie paši 200 lati mēnesī vien ir,” viņš dalās ar aprēķiniem.

Tomēr par tālāku paplašināšanos saimnieks tagad vairs nedomā. Kāpēc? “Ne tikai tas, ka nav iespējas būtiski paplašināties. Starp šeit esošajiem uzņēmumiem nomas zemes kādi pārdesmit hektāri staigā. Tie, kas nu jau prasa 150 latus par hektāra nomu, vairs nav adekvāti. Tad ir jāpiemaksā par šāda lauka apstrādi,” zemes trūkumu raksturo Juris.

“Faktiski mana saimniecība sasniegusi optimālo apjomu. 900 līdz 1200 ha zemes platības ir optimāls vienas ģimenes saimniecības apmērs, kurai nav jāpiesaista papildu menedžments. Tālāk paplašinoties, jāpiesaista cilvēki un tad rentabilitāte kritīsies. Gan nepārskatāmas platības, gan cilvēciskā faktora dēļ. Gan tehnikas vairāk vajadzīgs, gan darbinieku. Man patīk, ka tagad 10 minūtēs varu nonākt jebkurā saimniecības laukā.

Manuprāt, šai reģionā, lai varētu sevi uzturēt un izskolot bērnus, vienai ģimenes saimniecībai jāspēj apsaimniekot vismaz 300 hektāri,” uzskata Juris.

 

Katram laukam 
savu pieeju

Braucot līdzi Volvo džipā kārtējā ziemāju sējas apgaitā, saprotu, ka to, ko audzēt, neizvēlas zemnieks pats, pat ne tirgus izdevīgums, bet gan augsne un laikapstākļi. Augsni Juris pamatīgi iztausta, bet gaidāmo laiku vismaz nedēļu uz priekšu pēta internetā pēc piecu dažādu sinoptiķu prognozēm.

“Augsnes šeit ir auglīgas, bet smagas. Ir pavasari, kuros ilgais sausuma periods nedod iespēju izdīgt vasarājiem, tāpēc vienīgā iespējamā izvēle: ziemas rapsis un kvieši. Bankas maksājumu dēļ pat nevaru ļauties zemei atpūsties. Tik vien kā ik pēc trim gadiem kviešu vietā iesējot rapsi,” skaidro “Lazdiņu” īpašnieks.

Biržas ziņas esot jāskatās retāk, jo zemniekam galvenais izaudzēt. Kā labāk pārdot – tas jau ir kooperatīva jautājums.

Kaut gan pats tagad ziemāju iesējas dziļumu nosaka pēc zemes taustīšanas un laika prognozes, tomēr agronoma bezmaksas pakalpojumus reizi divās nedēļās saņem no kooperatīva kā biedrs. “Labu agronomu trūkst,” novērojis Juris. “Agronomi ir izmirstoša specialitāte. Latvijā, pēc mana ieskata, ir palikuši piecpadsmit labi agronomi. Es būtu pateicīgs, ja augustā vai septembrī kāds LLU students būtu praksē, bet universitāte agronomus praksē sūta februārī. “Latrapā” kopš 2000. gada bijusi tikai viena LLU studentu grupa. Rodas jautājums: kur vēl var vest studentu, kur var redzēt pilnu ražošanas ciklu Latvijā lielākajā kooperatīvā? Tikai 25 km no Jelgavas… Ko te runāt par praktisko apmācību!” Juris pamet ar roku Jelgavas virzienā.

“Te jābūt gan pieredzei, gan zināšanai, ka, piemēram, pirmā jāsēj kviešu šķirne ‘Maxi’, kam ilgāks nogaidīšanas periods pirms dīgšanas. Šādā lielā saimniecībā to varu atļauties sākt sēt augusta beigās, lai tā izdīgst uz 5. vai 6. septembri un nepāraug līdz ziemai.

Ne tikai saimniecībai, mēs varam un mums jāatrod katram laukam piemērotākā labības šķirne. Augkopība nav tikai mehāniska cikla – art, sēt, miglot, novākt – ikgadēja atkārtošana.”

 

Jāspēj pastāvēt bez 
platību maksājumiem

Mēs nerunājam par tiešmaksājumiem un dažādu veidu atbalstiem. “Man ražošana ir orientēta uz biznesu, nevis uz atbalsta maksājumu saņemšanu. Citādi tā ir uz atbalsta adatas uzsēdināta uzņēmējdarbība. Saimniecībai jāspēj pastāvēt bez platību maksājumiem. Manējā to, kaut grūtāk, bet spētu. Nodokļos valstij tagad samaksāju tikpat, cik saņem platību maksājumos.” Iznāk, ka Eiropas naudu caur lauku saimniecībām pārpumpē Latvijas budžetā. Jurim Lazdiņam ir pamats justies kā barotājam, nevis ēdājam.

 

Vizītkarte

Juris Lazdiņš

* Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs jau trešo divgadu termiņu.

* Dobeles novada Krimūnu pagasta zemnieku saimniecības “Lazdiņi” īpašnieks.

* 42 gadi, agronoma izglītība.

* Apsaimnieko 930 ha – īpašumā ap 500 ha, pārējo nomā.

* Šogad ar ziemājiem (rapsi un kviešiem) apsēti 898 ha.

* Kviešu raža 6,8 t/ha (pērn 7,85).

* Saimniecībā strādā pieci darbinieki.

* Sieva Jolanta, strādā saimniecībā par lietvedi. Divi dēli: Elvis studē uzņēmējdarbības vadību RISEBA, Toms mācās Dobeles ģimnāzijā, šogad abi palīdzēja ražas novākšanā.

* Z/s “Lazdiņi” apgrozījums 2012. gadā – Ls 916 tūkst., peļņa – Ls 287 tūkst.

Veiksmes formula

STARTS

* Dobelnieks. Autoservisa darbinieks. 1990. gadā ieprecējies “Paugurīšos” un sievastēva Breša saimniecībā sācis ar 12 ha zemes.

* Lai nopelnītu ģimenei, strādāja gan servisā, gan mežā, gan ziemā – noliktavā par krāvēju.

* Saimniecībā nopelnītā nauda ieguldīta attīstībā. Ar katru gadu platības palielinātas par 20 līdz 60 hektāriem.

* Pirmais aizdevums z/s “Lazdiņi” ar 26% likmi ņemts 1997. gadā “John Deere” traktoram, “Amazone” sējmašīnai.

ATTĪSTĪBA

* Lielu iespaidu uz saimniekošanas veidu un metodēm atstāja kaimiņos saimniekojošā kanādiešu “Dobele Agra”.

* 2000. gadā bija starp kooperatīvās sabiedrības “Latraps” dibinātājiem, kas paņēma uz sevi gan izejvielu sagādi, gan produkcijas realizāciju saimniecībām.

* Īstenoti septiņi ES projekti – tehnikai un kaltes būvei.

* 2012. gadā par 1,2 miljoni eiro uzbūvēta kalte ar ražību 24,5 tonnas graudu stundā. Tā spēj uzņemt pusi ražas – 2500 t

NĀKOTNE

* Zemes kā ilgtermiņa resursa saglabāšanai – par saviem līdzekļiem tiek veikta meliorācija 90 ha platībā. Paredzēts turpināt, katru gadu pa 15 km grāvju.

* Ainavas kopšana – Auces upes krastu attīrīšana.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+