Pasaulē
Eiropa

Juris Lorencs: Eiropas projektam vajadzīgs turpinājums1

Foto: SCANPIX/AFP/LETA

“Neviena pārteikšanās nav nejauša,” – šos vārdus piedēvē psihoanalīzes pamatlicējam Zīgmundam Freidam. Viņš uzskatīja, ka tieši pārteikšanās vislabāk raksturo cilvēka dabu un atklāj tā psihes dziļumus. Freida atziņa nāk prātā, uzzinot par atgadījumu britu raidorganizācijas “Sky News” ziņu studijā marta sākumā, kad tur viesojās Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē Baiba Braže. Tiešajā ēterā sarunas vadītājs Latviju esot nodēvējis par Lietuvu.

Žurnālists noteikti bija gatavojies intervijai. Viņš zināja, ar ko runā, un pirms raidījuma iepazinās ar faktiem un viedokļiem par Latviju. Un tomēr viņam paspruka nelaimīgais vārdiņš – Lietuva. Ne jau tikai tādēļ, ka abas valstis ir mazas vai to nosaukumi skan līdzīgi. Vienkārši saites, kas vieno Latviju un Lielbritāniju, daudzu britu apziņā ir vājas un nenozīmīgas, pat neraugoties uz milzīgo (rēķinot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu) tautiešu pulku, kuri patlaban dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē. Laipni lūgti vienotajā Eiropā!

Vienlaikus ar nelaimīgo pārteikšanos lielākajos Eiropas laikrakstos, tostarp arī “Latvijas Avīzē”, tika publicēta Francijas prezidenta Emanuela Makrona atklātā vēstule “Eiropai nepieciešama jauna renesanse”. Tā sākās ar frāzi: “Eiropas pilsoņi, ļaujiet man vērsties pie jums ne tikai vēstures un to vērtību vārdā, kas mūs vieno.” Neveikls tulkojums latviešu valodā, bet domu var saprast.

Un tālāk: “Nekad Eiropa nav bijusi tādās briesmās. Breksits tam ir simbols. Eiropas krīzes simbols – Eiropas, kas nav spējusi aizsargāt tautas pret mūsdienu pasaules lielajiem satricinājumiem. Arī Eiropas – slazda simbols. Slazds nav piederība Eiropas Savienībai; tie ir meli un bezatbildība, kas var to sagraut. Kurš ir izstāstījis britiem patiesību par viņu nākotni pēc breksita? Kurš viņiem ir stāstījis par iespēju zaudēt pieeju Eiropas tirgum?”

Jau šajos vārdos mēs redzam Makrona problēmu.

Viņš piemin vērtības, vienlaikus uztraucoties par to, ka briti zaudēs pieeju kopējam tirgum, tātad materiālus labumus. Bet ja nu pēc gadiem pieciem izrādīsies, ka breksits patiesībā ir ekonomiskas veiksmes stāsts, – ko tad? Cik ļoti tas atgādina Mihaila Gorbačova brīdinājumus Baltijas republikām – jūsu ekonomika sabruks, ja atdalīsieties no Padomju Savienības, jūs vieni nespēsiet izdzīvot.

Britu balsojums par izstāšanos no ES bija emocionāls. No savas un līdzcilvēku ikdienas dzīves pieredzes zinām, ka emocionālus, uz jūtām balstītus lēmumus grūti iespaidot ar racionāliem argumentiem. Cilvēka dabā ir dažkārt rīkoties it kā neprātīgi – bet tikai no apkārtējās sabiedrības “veselā saprāta” viedokļa raugoties. Tāpat ir ar tautām.

Ja latvieši vienmēr būtu rīkojušies tikai šķietami racionālu argumentu vadīti, Latvijā joprojām valdītu vācu baroni un krievu cari.

To netieši atzīst arī Makrons: “Pilsoņi mums bieži saka: “Kur ir Eiropa? Ko dara Eiropa?” Viņuprāt, tā ir kļuvusi par tirgu bez dvēseles. Taču Eiropa nav tikai tirgus, tā ir projekts.” Bet te gribētos jautāt – projekts kam? Parasti dzirdam atbildi: mieram, labklājībai, demokrātijai, tiesiskumam. Tās visas ir reālas un vienlaikus visai abstraktas lietas. Jau vairākas paaudzes ir aizmirsušas karu. Labklājība pamazām tiek izskalota pat Rietumeiropas valstīs, pret ko patlaban Francijā protestē “dzeltenās vestes”. Demokrātiju, lai cik tas liktos dīvaini, šodien visvairāk apdraud tieši brīva un nekontrolēta informācijas aprite internetā.

Francijas prezidents apgalvo: “Nacionālisti kļūdās, pieļaujot pat domu, ka varētu aizsargāt mūsu identitāti, Eiropu šķirot, jo tā ir eiropeiskā civilizācija, kas mūs apvieno, mūs atbrīvo un mūs aizsargā.” Bet “vidējais eiropietis” mūsu kontinentu redz kā nāciju Eiropu. Mums katram ir diezgan noteikti priekšstati par to, kas ir Latvija. Bet kas ir eiropeiskā civilizācija? Un kur savulaik bija vairāk Eiropas ideālu – mežabrāļos, kuri pēc kara turpināja cīnīties Latvijas mežos, vai “civilizētajā” Zviedrijā, kas merkantila aprēķina vārdā izdeva Staļinam latviešu leģionārus? Man šķiet, ka okupētajā Latvijā.

Ar to, ka Eiropas tautas sekos Makrona aicinājumam un “pareizi” nobalsos Eiropas Parlamenta vēlēšanās šā gada maijā, vien ir par maz.

Eiropas projektam vajadzīgs turpinājums. Ja riteņbraucējs apstājas, viņš krīt.
Saistītie raksti

Šodien pati dzīve ir dāvinājusi šim projektam iespēju turpināt kustību uz priekšu, un tā ir Ukrainas iekļaušana kopējā Eiropas mājā. “Vecajam kontinentam” ļoti noderētu Ukrainas cilvēku aizrautība un enerģija. Un vēl – lai cik stabila un stipra joprojām šķiet vienotās Eiropas konstrukcija, mums vienlaikus jārēķinās ar tās iespējamu sairšanu. Nekas nav mūžīgs, jo īpaši valstu savienības un militārie bloki.

Lielām tautām šāds scenārijs nozīmētu vien īslaicīgas grūtības to gadsimtu, pat gadu tūkstošu ilgajā vēsturē, taču mazām tautām šādi vēstures pavērsieni var izrādīties liktenīgi. Tāpēc jau tagad Latvijā nepieciešams izveidot domnīcu, kas izstrādā rīcības scenārijus “dienai X”. Lai arī dažkārt šķiet, ka šis brīdis jau ir nokavēts, labāk vēlu nekā nekad.

LA.lv