Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Nicas slaktiņš – kas mūs gaida tālāk?23

Foto – EPA.Scanpix/LETA

“Mēs nebūsim brīvi, līdz pēdējais karalis nebūs nožņaugts ar pēdējā priestera zarnām”. Kā jūs domājat, kurš teicis šos vārdus? Ļeņins, Trockis, Staļins? Nē, tie pieder filozofam Denī Didro (1713- 1784), vienam no galvenajiem Apgaismības laikmeta domātājiem un Lielās Franču revolūcijas iedvesmotājiem.

Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, upuru skaits pēc Nicas terora akta jau pieaudzis līdz 84. Ar šo uzbrukumu 14. jūlija vakarā terorists acīmredzot vēlējās īpaši atzīmēt modernās Francijas nacionālos svētkus – Bastīlijas dienu.
Tieši 1789. gada 14. jūlijā pūlis ieņēma karaļa varas simbolu – Bastīlijas cietumu. Sekoja asiņains terors, kurā saskaņā ar dažiem novērtējumiem gāja bojā līdz pat pusmiljonam cilvēku. Francijas pilsētu laukumos giljotīnas (arī revolūcijas izgudrojums) tolaik strādāja bez mitas. Man vienmēr licies dīvaini, ka demokrātiska Eiropas valsts par saviem nacionālajiem svētkiem izraudzījusies šādu dienu. Pat Putina Krievija taču vairs nesvin Oktobra revolūcijas gadadienu.

Apsēstie franču revolucionāri centās eksportēt savas idejas uz atpalikušo, tolaik pa pusei vēl feodālo Eiropu.

Krievijas boļševiki vēlāk bieži uzsvēra, ka iedvesmu esot smēlušies tieši Franču revolūcijā. Tās lozungs – “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība”, sākotnēji esot skanējis mazliet citādāk – “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība vai Nāve”.

Šodien tikai retais vairs noliedz acīmredzamo faktu, ka viens no bēgļu krīzes un terorisma cēloņiem modernajā pasaulē ir neuzmanīgie eksperimenti ar Rietumu veida demokrātijas eksportu uz Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfriku. Pārfrāzējot Franču revolūcijas lozungu, Rietumu rīcību Irākā un Lībijā vadīja moto: “vai nu jūs kļūsiet brīvi, vai mirsiet”.

Īpaša izmeklēšanas komisija Lielbritānijā nesen atzina bijušā premjera Tonija Blēra līdzatbildību Irākas kara (ANO nesankcionētā!) izraisīšanā 2003. gadā. Rietumu alianses iebrukuma, sekojošā pilsoņu kara un Islāma valsts terora dēļ šajā valstī jau gājis bojā ap 600 000 cilvēku, to starpā arī 3 Latvijas karavīri. Diemžēl Latvija (un tātad tā laika amatpersonas) bija starp dedzīgākajām šīs avantūras atbalstītājām.

Aizvien vairāk cilvēku Eiropā un arī ASV (Trampa fenomens!) uzdod jautājumu – vai ir vērts eksportēt uz pārējo pasauli savu izpratni par lietu kārtību, ja par to jāmaksā ar nevainīgu cilvēku asinīm un nedrošību pašu mājas? Varbūt diktatora Bašara Asada autoritārā valdīšana tomēr ir labāka nekā sabrukusi, pilsoņu kara plosīta Sīrija, bēgļu ordas Eiropā un teroristi Vidusjūras kūrortos? Varbūt pienācis laiks beigt lāpīt pasauli un beidzot pievērsties pašiem savām problēmām?

Saistītie raksti

Manuprāt, Nicas slaktiņa politiskais, saimnieciskais un psiholoģiskais iespaids būs krietni lielāks nekā Parīzes un Briseles terora aktiem. Sāpīga vēsts tūrisma nozarei ne tikai Francijā, patiesībā visā pasaulē. Politisks trieciens Olandam un Merkelai, atbalsts eiroskeptiķiem un izolacionistiem visās kontinenta malās. Vēl viens papildus arguments tiem, kuri nobalsoja par Lielbritānijas aiziešanu no ES.

Starp citu – tunisietis, kurš sarīkoja asinspirti Nicā, nebija nonācis specdienestu uzmanības lokā kā islāmists un potenciālais terorists. Motīvs, kas visdrīzāk vadīja šo cilvēku, bija primitīvs, akls, dvēseles dziļumos izperināts naids, kura priekšā ir bezspēcīgi pat vislabākie specdienesti. Savu viņš panāca, iesējot cilvēkos nu jau pavisam iracionālas bailes, nedrošības un nenoteiktības sajūtu. Tā mūs turpmāk pavadīs ikdienā, ar to būsim spiesti sadzīvot kā ar ļaunas slimības diagnozi. Un daudzi jau uzdod jautājumu – kas mūs gaida tālāk?

LA.lv