Pasaulē
Citur

Juris Lorencs: Šķietamā stabilitāte Krievijā ir mānīga 3


Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Foto – LETA/ITAR-TASS

Negaidīta, bet patiesībā likumsakarīga notikumu attīstība Krievijā – nesen notikušajās gubernatoru vēlēšanās četros Krievijas reģionos – Vladimiras apgabalā, Hakasijā, Habarovskas un Piejūras novados – valdošās partijas “Vienotā Krievija” kandidāti piedzīvoja kaunpilnu sakāvi, toties uzvarēja komunisti un Vladimira Žirinovska vadītā Liberāli demokrātiskā partija. Kā rakstīja kāds krievu komentētājs, vēlētājiem bijis “vienalga, par ko balsot, kaut vai par pliku velnu, tikai ne par varas partiju”.

Taisnības labad gan jāsaka, ka ne komunisti, ne liberāldemokrāti nav nekādi īstie opozicionāri. Lai gan abas partijas asi kritizē valdību un premjeru Dmitriju Medvedevu, vienlaikus tās bez ierunām atbalsta prezidenta Vladimira Putina kursu. Patiesībā īstu opozicionāru Krievijas parlamentā šodien nemaz nav. Slikti demokrātijai, slikti valstij un patiesībā slikti arī pašam Putinam.

Vēlēšanas reģionos uzskatāmi parādīja, ka šķietamā stabilitāte Krievijā ir mānīga. Iemeslu neapmierinātībai ir daudz – nepopulārā pensiju reforma, augošās cenas, “jostu savilkšanas” politika, starptautiskās sankcijas, karš Sīrijā. Sabiedrību sašķēlusi pat Ukrainas problemātika – daļa uzskata, ka Krievijai nevajadzēja iesaistīties Donbasa avantūrā, citi pieprasa “iet tālāk”, atzīt pašproklamētās republikas un ievest tajās Krievijas karaspēku, līdzīgi kā tas jau noticis ar Abhāziju un Dienvidosetiju.

Bet visam pamatā ir sistēmas stagnācija. Ir jau daļēji taisnība arī tiem, kuri apgalvo, ka teritoriāli milzīgajā un daudznacionālajā Krievijā “taisīt politikā asus pagriezienus ir bīstami”.

Bet ir bīstami arī stāvēt uz vietas un darbināt motoru tukšgaitā.

Kā atbildes uz pašreizējiem izaicinājumiem Krievijā tiek realizēta “valstiskuma politika”, ar to saprotot valstij piederošas kompānijas ekonomikā, Kremlim uzticīgus oligarhus, valsts kontrolētas informācijas ruporus, stipru “varas vertikāli”, paša prezidenta realizētu tiešu “rokas vadību”, skaļas amatpersonu atstādināšanas. Es nebrīnītos, ka šādos apstākļos dienas ir skaitītas pat premjeram Medvedevam.

Bet vai tas var labot situāciju? Globalizācijas, brīvās tirdzniecības, interneta, sociālo tīklu un aizvien lielākas visa un visu caurspīdības laikmetā vecās vadības metodes vairs neder. Kad vadzis pilns, tas lūst. Ja tauta redzēs, ka ar vēlēšanu procesu vien nav iespējams panākt reālu politikas izmaiņu, tā var ķerties pie radikālākām metodēm.

Krieviem ir tāds teiciens – “pēc kara visi gudri”. Tagad mēs zinām, ka cara impērija un PSRS sabruka ne tik daudz ārēju apstākļu, cik iekšēja vājuma dēļ. Ka patiesībā abas valstis bija kolosi uz māla kājām, satrunējuši un nestabili. Šodien situācija ir līdzīga. Krievijā iespējamas spēcīgas politiskas turbulences.

Kāda interesanta paralēle – tikai dažus gadus pirms galīgā sabrukuma gan Nikolaja II Krievija, gan cara impērijas mantiniece PSRS apkārtējai pasaulei šķita stabilitātes iemiesojumi. Pastaigājiet pa Rīgas centru, pavērojiet fasādes – tik daudzus namus rotā skaitļi 1912, 1913, pat 1914. Bet ne jau tikai Baltija, visa Krievija baudīja saimnieciskā uzplaukuma augļus.

Tāpat 1986. gadā tikai retais spēja paredzēt, ka līdz PSRS sairumam būs jāgaida vien pieci gadi. Pasaule, elpu aizturējusi, raudzījās uz Gorbačovu un gaidīja kaut ko līdzīgu “sociālismam ar cilvēcīgu seju”, par kādu 1968. gadā sapņoja čehi un slovāki. Gan Nikolajs II, gan jaunais kompartijas šefs Gorbačovs šķita valdnieki ja ne uz mūžiem, tad ilgiem laikiem gan.

Divas reizes XX gadsimta vēsturē latviešu tauta no politiskās nestabilitātes Krievijā ir ieguvusi.
Saistītie raksti

Pirmā reize – 1917. gads, Februāra revolūcija un vēlākais boļševiku apvērsums, kas sagrāva Krievijas impēriju un pavēra ceļu Latvijas neatkarībai. Otrā reize – 1991. gads, kad Padomju Savienība pēc vairāku gadu agonijas un haosa beidzot izzuda no pasaules kartes. Bet Latvija šodien būtu gatava uzņemt, teiksim, 100 tūkstošus politisko bēgļu no Krievijas?

Var atkal pienākt brīdis, kad Latvija daudziem šķitīs tuvākā demokrātijas un miera oāze, kurā piedevām saprot krieviski. 17. gadsimta beigās mūsu zeme jau deva patvērumu krievu vecticībniekiem, pēc Oktobra revolūcijas – balt­emigrantiem, kuri bēga no boļševiku terora. Tie ir jautājumi, uz kuriem jau šodien ja ne jāmeklē pareizās atbildes, tad vismaz par tiem jādomā. Domāt vispār nav par skādi.

LA.lv
LE
LETA
Pasaulē
Krievijai esot piekļuve Lielbritānijas vīzu apstrādei 1
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Francijas ministrs brīdina par jaunu auksto karu ASV-Ķīnas spriedzes dēļ
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
AfD līdere noraida pārmetumus par apšaubāmiem ziedojumiem
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Ar plašu studentu gājienu un saullēkta sagaidīšanu sākas Latvijas Republikas proklamēšanas 100.gadadiena
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Arhibīskaps Vanags Latvijas iedzīvotājiem simtgadē vēl vairāk uzņemties atbildību un novērtēt sasniegto
23 minūtes
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
1938. gada 18. novembrī. Grandiozas valsts 20. gadskārtas svinības
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Diena būs vējaina, daudzviet uzpilinās lietus
2 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
Latvijas valsts simtgades svinīgajos pasākumos piedalīsies Igaunijas, Islandes, Lietuvas un Somijas prezidenti
2 stundas