Juris Lorencs

Juris Lorencs: sports no politikas upura beidzot pārvērties par spēku 2

Pie tā, ka sports cieši saistīts ar lielo politiku, jau ir pierasts. Gadu desmitiem tas kalpojis kā ārpolitikas ierocis, ar panākumiem sportā valstis, Latviju ieskaitot, centušās spodrināt savu tēlu. Aukstā kara gados pieredzējām divus vērienīgus olimpisko spēļu boikotus (Monreāla 1976. gadā, Maskava 1980. gadā un Losandželosa 1984. gadā), kuros lielākie cietēji bija sportisti un skatītāji. Kad 1972. gadā Čehoslovākijas hokeja izlase savās mājās uzvarēja PSRS un izcīnīja pasaules čempiona titulu, daudzi tajā saskatīja atriebšanos par 1968. gada “Prāgas pavasara” brutālo apspiešanu. Šodien dzirdami uzskati, ka sports esot “kara turpinājums miermīlīgiem līdzekļiem”, ka futbola popularitāti pasaulē un jo īpaši Eiropā varot izskaidrot ar faktu, ka vecajā kontinentā “aizdomīgi ilgi nav bijis kara”. Ka futbola fanu ārdīšanās “noņemot spriedzi”, kas citādi izpaustos kaujas laukā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Bez politikas neiztiek arī pašreiz Krievijā notiekošais pasaules čempionāts futbolā. Gadiem ilgi risinājās runas par to, ka Maskava šo čempionātu esot “nopirkusi”, bet pēc notikumiem Krimā pat atskanēja aicinājumi to boikotēt. Tagad, kad sacensības jau notiek pilnā sparā, futbola cienītāji bauda patiesi skaistu spēli, sportisti – nevainojamu čempionāta organizāciju. Bet tas vēl nav viss. Izskatās, ka sports no politikas upura beidzot pārvērties par spēku, kas pats spēj ietekmēt politiku. Iespējams, šis futbola čempionāts ir pirmās sporta sacensības moderno laiku vēsturē, kas spēj mainīt dažu valstu iekšpolitisko dienaskārtību. Politika kļuvusi par futbola turpinājumu.

Viss iesākās pašā Krievijā. Izmantojot tautas sajūsmu par čempionāta atklāšanu un pirmajiem Krievijas izlases panākumiem, valdība darīja zināmus nepopulārās pensiju reformas plānus, kas paredz būtisku pensionēšanās vecuma palielināšanu. Krievijas sociālajos tīklos ironizē, ka valdība esot speciāli gaidījusi šo brīdi un pielietojusi “futbola anestēziju”. Neraugoties uz šo māņu kustību, prezidenta Putina un jo sevišķi premjerministra Medvedeva reitingi ir pamatīgi kritušies. Krievi internetā joko, ka “mūsu izlase ir tik spēcīga, ka pat Medvedeva klātbūtne tribīnēs netraucēja uzvarēt Spāniju”. Savukārt britu laikraksts “The Independent” šo Krievijas panākumu raksturo kā “lielāko triumfu kopš 1945. gada”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr visplašākās iekšpolitiskās debates futbols izraisīja Vācijā. Valsts izlases izgāšanos šajā čempionātā daudzi uzskata par zīmi, ka ar Vāciju kaut kas nav kārtībā. Žurnāls “Der Spiegel” iznāk ar uzrakstu uz pirmā vāka – “Es war einmal ein starkes Land”. Latviski tas skanētu – “Reiz bija stipra valsts”. Fonā – irstošs Vācijas karogs, izplūdušās melni sarkani zeltainās krāsās. Kā par nelaimi, kanclerei Angelai Merkelei futbola nedienas sakrīt ar valsts iekšpolitisko krīzi un nesaskaņām divu labējo koalīcijas partiju – CDU un CSU – starpā. Strīda iemesls – bēgļu krīze un imigrācija, kas pamazām maina Rietumeiropas kultūras ainavu. Medijos ironizē, ka Merkeles mīļākie “selfiju” sižeti esot bijuši ar bēgļiem un valsts izlases futbolistiem. Kancleres oponenti nebeidz skandināt, ka tās bēgļu politika esot izgāzusies, ar katru mēnesi pamazām aug pret imigrantiem noskaņotās partijas “Alternatīva Vācijai” popularitāte. Bet realitāte ir tāda, ka vienīgā Vācijas izlases zvaigzne, kas daudzmaz attaisnoja uz viņu liktās cerības, bija turku izcelsmes futbolists Mesuts Ezils. Futbols uzskatāmi rāda, ka vismaz šajā jomā Eiropa bez imigrantiem nemaz vairs nespēj iztikt. Argentīnas – Francijas spēles varonis un divu vārtu guvējs Kilians Mbape dzimis Parīzē kamerūniešu ģimenē. Francijas izlase vispār izceļas ar to, ka vismaz pusei tās spēlētāju ir Āfrikas saknes.

Runā, ka modernā cilvēka katedrāles esot lielveikali un stadioni. Te nāk prātā līdzība ar Seno Romu. Tās norieta periodā pilsētnieki bija iecienījuši publiskās pirtis un amfiteātrus, kuros rīkoja gladiatoru cīņas. Un gluži kā Eiropa šodien, arī Senā Roma labākos cīkstoņus meklēja Āfrikā.