Juris Ulmanis: Mans brūtēšanās laiks ar Latgolu 10
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas
pasniedzējs
Ziemassvētku nedēļā man gribējās kā saimniekam senos laikos apstaigāt
saimniecības robežas. Kā zemessargam man gribējās pārbaudīt mūsu mājas
durvis.
Tāpēc izvēlējos apciemot Latgali. Neko daudz nezināju nedz par Latgali,
nedz par Baltkrievijas un Krievijas pierobežas zonu. Šogad man iznāca būt
Aglonā divas reizes un Latgale man likās kā noslēpumā tīta būtne, kuru
jāapciemo un jāiepazīst.
Man liekas, es neesmu vienīgais, kurš uzskatīja, ka Latgale ir kaut kur
ļoti tālu projām, ir ļoti nabadzīga, tur visi dzer, slikti ceļi, daudz
krievu, Daugavpils ir krievu pilsēta utt. Šī attieksme jaušama arī Facebook
komentāros, kur rakstīju ceļojuma piezīmes. Gribējās ieraudzīt vai nojauta
par kaut ko skaistu, bet ne tik viegli pieejamu, ir patiesāka par prāta
radītajiem priekšstatiem.
Es sev jautāju, vai es esmu rasists* domājot par Latgali? Zinu, ka
vēsturiski Latgale ir bijusi tik daudzu un dažādu valstu sastāvā, tomēr,
dibinoties Latvijas Republikai, Latgale izvēlējās Latviju.
Pirms brauciena neapjautu kā izjūtu šo Latvijas daļu. Bija priekšstati un
mīti. Nebija pieredzes. Tagad ir vēl grūtāk, jo piedzīvoto grūti sakārtot
pa plauktiem, Latgale tam neļaujas. Spuraina.
Pirmajā vakarā Latgalē nepratu atšķirt vai runā latgaliski vai krieviski.
Tagad to protu, tagad es pat zinu, ka esmu gandrīz čiulis.
bija sakopti un tīri. Redzēju tikai vienu pamestu ciemu ar 3 neapdzīvotām
mājām.
