Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. marts, 2016
Drukāt

Juris Utāns. Baisā invāzija.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Juris Utāns "Uz jauno krastu". 2015. gads. Audekls, jaukta tehnika. 205 x 320 cm.

Mūkusalas Mākslas salonā līdz 2. aprīlim apskatāma Jura Utāna personālizstāde “Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis”

Gleznotāja Jura Utāna mākslas tēmas vienmēr bijušas saistītas ar sociālo problēmu tēlošanu. 20. gs. 80. gados, kad Utāns beidza Mākslas akadēmiju, kritiski izteikties par sociālisma sistēmu bija bīstami – to varēja darīt tikai ar Ezopa valodas palīdzību. Zināmā mērā tas izveidoja Utāna izteiksmes stilu, kad par kritisko runā aplinkus ar zīmju un norāžu palīdzību. Utāns realizēja sava veida “sociālistisko sirreālismu”, kas pēc formas ir reālistisks, bet “neticams” pēc satura, kuru varēja tulkot par labu sistēmai. Viņa darbus pieņēma oficiālās tematiskajās izstādēs, jo mākslinieks mācēja darbos integrēt kādu padomju sistēmai lojālu simbolu, kas bija gan efektīgs māksliniecisks paņēmiens, gan politiski izdevīgs žests. Turklāt izteiksmes stils bija izteikti reālistisks, kas sociālisma laikā bija vēlams.

Laikam mainoties, mākslinieka interese par sociāli nozīmīgām problēmām nepazuda, un savā 2012. gada personālizstādē “Utāns glezno un uzvar” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” ar pilnu jaudu realizējās mākslinieka groteskas un ironijas meistara talants, kam pati dzīve ar pilnu jaudu piespēlē aktuālas tēmas.

Juri Utānu var dēvēt par sociālās mākslas pārstāvi, kas visos laikos uzrunā skatītāju ar dzīvē sastopamo ikdienas absurdu, kāda ir ne mazums. Sociālās mākslas aizsākumi saistāmi ar 20. gs. 30. gadiem Amerikā un Eiropā, kad daļai sabiedrības imponēja marksistiskās idejas, kas attīstīja kreisuma ideoloģiju – no sociāldemokrātijas līdz komunismam. Taču, vīlušies realitātē, kurā pastāvēja autoritārisms un represijas, ar laiku sekotāji no tās novērsās. Šajā stilistikā strādājoši mākslinieki pievērsās dzīves pabērnu dzīves tēlojumam, un mākslas pasaulē tā nebija tik populāra parādība, par to interesi izrādīja tikai muzeji un kolekcionāri, kad tai pievienojās vēsturiskā vērtība. Minētais mākslas virziens ir attiecināms uz vēsturi un mūsdienu postmodernajā pasaulē netiek uzskatīts par aktuālu, kaut arī pasaulē ir ne mazums tam piederīgu mākslinieku, ko gan nevar teikt par Latvijas mākslas dzīvi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tam trūkst pircēju.

Jura Utāna jaunā izstāde Mūkusalas Mākslas salonā “Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis” pievēršas sāpīgām tēmām, par kurām sabiedrībā grūti diskutēt, jo viedokļi ir polāri un principiāli. Kā reaģēt uz potenciālo bēgļu ierašanos, vai tas ir drauds sabiedrībai? Vai karadarbība, kas norisinās tepat, Eiropā, attiecas arī uz mums? Kādas ir mūsu attiecības ar Saeimas deputātiem, un kurš kuram kalpo?

Utāns savos darbos bieži izmanto izteiksmīgas metaforas un simbolus, kas pieļauj subjektīvu sižeta skaidrojumu, tādā veidā iesaistot skatītāju tēmas traktējumā. Izstāde zināmā mērā ir kā politisko diskusiju platforma – iespējams, tās mūsu sabiedrībai trūkst, jo ne velti ekspozīcija raisījusi lielu interesi. Vizuālam pamatam mākslinieks izmanto apkārt notiekošo, ar kura palīdzību ieskicē mūsdienu urbānās drāmas – traģēdijas, vardarbību, agresiju, politiskās vides melus. Utāna darbi atgādina uzgleznotus plakātus, kuru intonācija ir paziņojoša un informatīva.

Juris Utāns savā mākslā godīgi runā par jautājumiem, kas viņu satrauc, tādēļ saņemot ne vienu vien neizpratnes pilnu jautājumu: “Vai tad tā ir māksla?” Sabiedrībā joprojām ir dzīvs uzskats, ka māksla priecē un sajūsmina, nomierina un iedvesmo. Tas sakņojas padomju pagātnē, kad mākslā gūtais pārdzīvojums kompensēja ikdienas nejēdzības un deformācijas, tā bija joma, kurā varēja aizmirsties no sadzīves absurda. Juris Utāns atļaujas nerēķināties ar vispārpieņemto korektumu daudzos sensitīvos jautājumos, priekšplānā izvirzot savu pilsoņa viedokli. Viņam patīk provocēt cilvēku reakciju un aicināt ­formulēt savu viedokli. Ienesot sociālas lietas izstāžu zālē, mākslinieks piedāvā pievērsties aktualitātēm citā laika ritējumā, kam ikdienā neveltām laiku un ko uzskatām par mazsvarīgu.

Kaut arī gleznām piemīt visai agresīva intonācija, blakus tām izlikti mākslinieka rakstīti teksti, kur ieskanas skaudra intonācija un sāpe par notiekošo: “Kā mākslinieks un pilsonis jūtu pienākumu, pat misiju par to runāt caur mākslu. Esmu LATVIETIS un nevēlos zaudēt savu identitāti mistiskā, ātri uzspiestā veidā, jo pasaulē kaut kur karo. Kaut kur karo un karos mūžīgi. Ir šī “pēkšņā problēma”, un viss tiek jaukts un šķaidīts. Sabiedrībā aktualizējas tādas merkantilas kategorijas kā ēšana, izdzīvošana, minimālā alga, pabalsts, aprūpe, humānā palīdzība, nauda, superkomforts, aifons… Kur palikusi nacionālā kultūra, tradīciju identitāte, literatūra, valoda? Kam vajag Latvijas mākslu, un vai to drīz vispār kādam vajadzēs?”

 

UZZIŅA

JURIS UTĀNS

Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1977) un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1984).

Studējis PSRS Mākslas akadēmijas Eduarda Kalniņa un Borisa Bērziņa meistardarbnīcā (1987 – 1990).

Kopš 1987. gada – Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors, no 2015. gada – asociētais profesors.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+