Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

Juris Žagars: Man vajadzīgi lieli izaicinājumi!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Tiekamies Dailes teātra aktieru kafejnīcā. Šovakar tiek rādīta “Marija Stjuarte”. Otrajā cēlienā viņam uz skatuves jābūt tikai pašā finālā. Tveram mirkļus, lai runātu par to, kāda ir aktiera un uzņēmēja JURA ŽAGARA sniega izjūta un laimes formula. Jo ir taču tā – ja Latvijā beidzot ir īsta ziema, daudziem tā asociējas ar Žagarkalnu. Taču Žagarkalns ir, kaut svarīga, tomēr tikai daļa no Jura dzīves. 


 

– Reiz teici, ka esi kā sporta motocikls – uz maziem apgriezieniem nedarbojies. Cik šobrīd tev to apgriezienu? Teātris, kalns, festivāls…

– Šajā gadā man nācās pieslēgties vēl arī Cēsu koncertzāles projektam, tādēļ teātrī norunājām, ka man būs pavasarī viena liela loma “Antigonē” pie Gruzdova un rudenī viena loma izrādē “Madam Butterfly” pie Lauras Grozas. Kas būs tālāk, nezinu. Zinu vien to, ka pusgadu pirms koncertzāles atklāšanas nevienu jaunu lomu nedrīkstu ņemt, tas pusgads būs jāveltī tikai koncertzālei. Teātrī varēšu spēlēt vecās izrādes. Taču celtniecības grafiki pagaidām vēl ir neskaidri, nodošana paredzēta nākamgad janvārī, kaut gan patlaban grūti tam noticēt.

– Bet tev jau ir vēl arī kalns…

– Tur man ir ļoti spēcīga komanda, tomēr arī kalnā kaut kāds laiks jāpavada, jo tas ir mans uzņēmums. Un tā viss griežas – kolīdz beidzas festivāls, kas ir liels projekts, nogurdinošs, jo tur komanda maza, visi strādājam garas stundas, tūlīt sākas darbs teātrī, un tad jau arī ziemas sezona ir klāt, tātad ik pa brīdim ir jābūt kalnā, un tagad vēl darbs pie koncertzāles… Tādas slodzes kā pēdējā pusgada laikā man nav bijis nekad agrāk.

Bet, kā saka mana dzīvesbiedre, – tā jau ir manis paša izvēle, nav ko žēloties. Taču es nudien neko nevaru atmest: teātri atstāt nevar, jo ir jānospēlē vecās izrādes, tas ir pienākums un goda lieta, turklāt nedrīkstu zaudēt formu, tātad ir jāmēģina arī kaut kas jauns.

Koncertzāli nevar pamest, jo projekts ir iesākts; kad tas būs palaists un uzsācis savu gaitu, varēšu domāt, kas pie tā varētu pieslēgties un palīdzēt, taču patlaban ir atbildīgs periods, man tur ir jābūt. Arī biznesu pamest novārtā nevar, jo pēc pagājušās grūtās ziemas šoziem ir jāstrādā īpaši rūpīgi un uzmanīgi.

Nezinu, cik ilgi tā varēšu vilkt. Varbūt vēl gadu izturēšu, ilgāk ne. Ilgāk vienkārši nedrīkst. Sāku pagurt. Ceru, ka grūtākais laiks ir tagad. Beigsies ziema, tad jau būs vieglāk…

– Un Rīgas projekts?

– Rīgā mums ir sniega parks Mežaparka estrādes skatītāju nogāzē. Mēs vinnējām konkursu, par to esmu patīkami pārsteigts. Viss notika vēlu rudenī, negaidīti ātri un konstruktīvi. Arī pēc tam, jauno sniega parku iestartējot, sadarbība ar “Rīgas mežiem” bija produktīva. Tagad Mežaparkā vismaz četrus gadus būs Žagarkalna filiāle – brīnišķīgs sniega parks bērniem, kur šļūkt ar kamerām piecās trasēs, slidotava, distanču slēpošanas trase un – galvenais – apmācību kalniņš, kur mazajiem māca slēpot un braukt ar dēli. Prieks, ka cilvēki nāk, ka viņiem patīk. Ar sniega lielgabaliem esam uzšāvuši metru biezu sniega kārtu, atkusnis mums netraucēs, strādāsim līdz pat aprīlim. Tagad vienu no brīvdienām esmu Rīgā Mežaparkā, bet otru – Žagarkalnā.

– No kā to dzenuli, to iekšējo atsperi esi mantojis?

– Mamma saka, pa daļai no tēva dzimtas. Taču arī viņas pašas tēvs, mans vecaistēvs, nebija nekāds mierīgais.

Nesen man bija tāds atklāsmes mirklis. Pēc kārtējās sabiedriskās aktivitātes Cēsīs, kur es pildu arī deputāta pienākumus, pēkšņi dabūju sūdu spaini uz galvas – nepelnīti un riebīgi, jo to darbu es daru praktiski par velti, daru jau astoņus gadus, un reizēm tiešām ir jāpieņem nepopulāri, bet atbildīgi lēmumi – kā jau pēckrīzes periodā.

Un tev kā vīrietim ir jābūt dūšai tādu lēmumu pieņemt un arī atbildēt par sekām, jo tevi taču tur ievēlēja, lai tu pieņemtu lēmumus, nevis – kā tik kas – atturētos. Taču ja tevi par to kāds vēl nolamā un apmelo, tad dūša apskrienas. Atnācu mājās pilnīgi sagrauts un jautāju sievai – kā tas ir, vai viņas tēvs arī ar kaut ko tādu ir nodarbojies. Nē, viņa saka, mans tēvs bija tipisks brits, viņam bija māja, ģimene un darbs no deviņiem līdz sešiem.

Nospriedu, ka laikam esmu idiots. Un tad pēkšņi ieraugu – uz palodzes stāv vecātēva fotogrāfija. Viņš bija zemnieks, lielsaimnieks ar modernāko kūti pagastā, bet spēlēja arī vijoli, dziedāja korī, spēlēja teātrī. Un tad vēl kļuva par pagasta aizsargu priekšnieku, par ko viņu izsūtīja uz Sibīriju.

Viņam taču lauksaimniecība aizņēma tikai kādu pusi no dzīves, pārējais – sabiedriskās aktivitātes. Gāja aizsargos, dabūja no komunistiem pa galvu. Tātad nav ko gausties, ja esmu tāds pats izaudzis.

Acīmredzot, ir aktīvi cilvēki un ir pasīvi. Mēs savā dzimtā esam aktīvi, mums tāds ģenētiskais kods. Tas nenozīmē, ka esam teicamnieki un pareizie, mums tikai apgriezieni ir lielāki. Mamma jau arī dulla bija: vienai pašai divus tādus tēviņus uzaudzināt – tā nav joka lieta.

– Tēvs jūs pameta?

– Jā, viņi izšķīrās uzreiz pēc tam, kad piedzimu. Tēvam dzimtā bija kārtīgi ukraiņu budži, lielsaimnieki. Četras reizes izsūtīti un vienmēr atkal nostājušies uz kājām. Mamma saka – jums ar brāli tāds gēnu maisījums, ka nenāc par tuvu.

– Diviem brāļiem ar nelielu gadu starpību sākumā viss ir jādala. Kurā brīdī sākas reizināšana – tas, ka palīdzat viens otram, divkāršojat spēkus?

– Arī tas mums gēnos. Esam dabūjuši daudz sisties. Mums ģimenē nav pieņemta tāda čubināšanās, sabučošanās. Pat nezinu, vai vispār mammu kādreiz esmu sabučojis. Bet mums ir krama ciets nerakstīts likums – ja kādam vajag palīdzēt, dara un nediskutē.

Nupat bija interesanta epizode. Mana vectēva un vecvectēva māja drīz būs pabeigta – puse restaurēta, puse no jauna uzbūvēta, beidzot varējām ievākties arī otrajā stāvā. Un mans jaunākais dēls saka: tēt, nu mums ir pietiekami daudz vietas, lai es varētu visus savus draugus uzaicināt, uztaisīt kārtīgu ballīti, vienīgi – vai jūs ar Trūdi varētu tajā vakarā nebūt mājās. Saku, labi, mēs paliksim Rīgā. Un te mana mamma sāk bažīties: kā tad tā, Jancītis taisīs Žagaros balli, bet tur taču svaigas grīdas un vispār… Es saku: mammu, beidz, esmu tik priecīgs, ka puikam ir tāda iespēja, jo man bērnībā tas bija lielākais apbēdinājums, ka nevarēju uzaicināt draugus pie mums uz mājām. Citi taisa dzimšanas dienas, bet mēs – nekad. Un tad mamma saka: Jurīt, bet vai tu atceries, ka aukstā laikā mēs ar mēteļiem sedzāmies? Kā tad mēs varētu kādu pa nakti atstāt, ja nebija ne kur izguldīt, ne segu, ko iedot.

Man tas nebija ienācis prātā.

Mamma nekad nebija likusi mums justies trūcīgākiem nekā citi. Mums vienmēr bija labas drēbes. Bet viņai pašai, kad atbrauca no Sibīrijas, nebija nekā, viss izpostīts un atņemts – māja, iedzīve, lauki, viss. Kā jau daudziem latviešiem tolaik.

– Par ko sapņoji kļūt, kad biji puika?

– Par ugunsdzēsēju vai šoferi. Bet bija vēl viens sapnis – gribēju būt galdnieks. Man ļoti patīk galdnieka darbi. Atjaunotajās Žagaru mājās esmu uzbūvējis vietu galdnieku darbnīcai. Kad būšu pensijā, es tur pats sev taisīšu skaistas mēbeles.

– Un kā nokļuvi aktieros?

– Aiz pārpratuma. Brālis sāka pirmais, viņš mani pierunāja. Šķita – ja brālis var, kāpēc es ne? Pamazām sajutu, ka sāk izdoties, taču pirmos gadus aktieros es nebiju īpaši čakls uz mācībām. Mums jau ģīmji ir piemēroti gan ķinītim, gan teātrim, augums arī, tas jau ir ļoti svarīgi šajā profesijā, kas būtībā ir nežēlīga. Tāpēc es saviem bērniem šo profesiju neiesaku un nenovēlu, jo tajā ir tik daudz nezināmo, tik daudz no tevis neatkarīgu faktoru. Labāk nesākt. Jo pēc tam pārslēgties uz ko citu ir grūti, gandrīz neiespējami.

– Un tomēr vienā brīdī tu saprati, ka arī ar skatuvi un ekrānu ir par maz. Žurnālā “Liesma” biji uz vāka. Ar govi. Tā negaidīti – jauns, talantīgs aktieris dodas uz laukiem nodarboties ar zemkopību…

– Smuka bilde… (Smejas.)

Man tolaik bija revolucionārs noskaņojums. Jaunatnes teātris tika likvidēts, Šapiro aizbrauca prom, bet es atdabūju vectēva zemi un mājas – pussabrukušas, bet savas. Mums tā nekad nebija bijis, divās istabiņās bijām spiedušies, un te pēkšņi – māja, zeme… Nojuku pilnībā.

Man tolaik bija trīs četras filmas gadā, ar to varēju nopelnīt, tāpēc nolēmu no teātra aiziet un biju prom diezgan ilgi. Labi, ka Auškāps vēlāk atvilka mani atpakaļ. Tā nokļuvu Dailes teātrī, kur es visas savas labākās lomas esmu nospēlējis. Bet pirms tam biju īsts zemnieks, braucu ar traktoru, vienlaikus māju būvēju. Govi gan es slaukt neiemācījos un cūku nokaut nevarēju, pat trusi ne. Toties traktoru saremontēt un tīrumu uzart – to es pratu. Tā arī strādāju. Bet vienā brīdī sapratu, ka kļūstu truls, nevaru tajā zemes būšanā atrast savu lielo kaislību.

– Katram savs aicinājums.

– Tur jau tā lieta.

Zemkopība nebija mana mīlestība, tas bija bizness, ar ko jāpelna nauda. Bet izrādījās, ka naudu nopelnīt ar to ir daudz grūtāk, nekā bija paredzēts. Mēs, tā sauktie Breša zemnieki, zināmā mērā bijām ķīlnieki: mums jau neviens nepaskaidroja, ka Eiropā, ja tev ir 40 ha zemes, tev pienākas subsīdija. Pelnīt tu vari sākt, ja tev ir 100 ha un vairāk.

Kad sapratu, ka ar lauksaimniecību nopelnīt nevar, atvēru autoservisu un sāku nodarboties ar autopārvadājumiem, mašīnas dzinām no Vācijas. Tas bija trakais bandītu laiks, vedām uz Krieviju, bija mums tādas epizodes…

– Nopietnāk nekā Brenča filmās?

– O, jā! Dažas reizes bija tā, ka… Varu priecāties, ka esmu tam izgājis cauri, dzīvs palicis un nesalūzis.

Un tad es to firmu pārdevu un uzbūvēju kalnu, tagad jau 12 gadus Žagarkalns ir mans galvenais bizness.

– Kāds ir tavs dullākais pirkums?

– Pats lielākais trakums – Austrijā nopirku slēpošanas trasi. Tikko ir palaists Žagarkalns, man iedota fon Trapa loma projektā “Mūzikas skaņas”, kopā ar Mariju Naumovu esam Austrijā, kur tiek uzņemts reklāmas klips. Kamēr filmē Marijas epizodi, es pastaigājos. Pēkšņi redzu – tāds kā viesu namiņš, līdzās trasīte un pacēlājs. Ieeju krodziņā, sāku pļāpāt, līdz pajautāju, kas tā par trasīti. Īpašnieks saka: jā, izmisīgi mēģinām pārdot par kādiem 100 tūkstošiem eiro, nevienu muļķi nevaram atrast. Es izeju ārā, vēlreiz visu apskatos, nāku atpakaļ – ziniet, esmu ar mieru pirkt, šobrīd man tādas naudas nav, bet pavasarī būs. Labi, viņš saka, dodiet rokas naudu un noslēgsim līgumu. Man uz kartes kaut kas ir, iemaksāju, ja nemaldos, 5000 eiro, parakstām līgumu. Zvanu savai uzticamajai grāmatvedei, saku: esmu nopircis kalnu Austrijā. Viņa iepauzē un tad tā izjusti jautā: Žagar, tu ko – fon Trapu esi nolēmis arī dzīvē spēlēt?

Pavasarī mēs tā kalna pirkšanas tiesības pārdevām. Un pat nedaudz nopelnījām. Bizness paliek bizness.

– Kā uzņēmējs ko vari teikt – vai krīze ir beigusies?

– Jā, beigusies.

Protams, ir cilvēki, kam krīze nebeigsies nekad. Tas ir diezgan nežēlīgs sociāls paradokss. Taču kā uzņēmējs viennozīmīgi varu teikt – krīze ir beigusies. Tiesa, cilvēki uzmanīgāk tērē naudu, nešķiežas kā trakajos gados, kad varēja pabrīnīties – atbrauc puiši no gatera un katrs atstāj pa 50 līdz 100 latiem pat nenošķaudoties. Tādas muļķības vairs nenotiek.

Taču cilvēki, kam ir stabili ieņēmumi un stabili paradumi, jau atkal tērē naudu sev un atpūtai.

– Kāda ir tava krīzes mācība?

– Līdz krīzei es nebiju emocionāli gatavs tam, ka var nākties atvadīties no sava biznesa. Kā dēli saka – tēti, tas nav tavs bizness, tas ir veids, kā tu īsteno sapni. Bet redzi, krīzes gados es pēkšņi sapratu, ka šo savu sapni varu arī zaudēt. Un tad nākamais sitiens bija pagājušā gada siltā ziema. Tas ir kā tad, ja kāds tuvs cilvēks ir neglābjami slims un tu no viņa atvadies, iekšēji gatavojoties viņu zaudēt, gatavojoties tam emocionālajam triecienam…

Bet šogad 1. decembrī, kad uznāca sals un mēs varējām uzšaut sniegu un atvērt kalnu – kas tā bija par laimes sajūtu! Mēs visi esam uz kalna, visi smaida, un tu pēkšņi saproti – tā slimība ir uzveikta, tavs tuvinieks nemirs, viņš dzīvos.

Un tu saproti, cik bezgalīgi mīli šo lietu, cik ļoti personiska tā tev ir. Biznesā, protams, tāda pieķeršanās ir bīstama. Bet es citādi nevaru.

– Turpinot par personiskām lietām: Tatjana, Indra, Trūdija – katra no tavām sievietēm kādā brīdī taču ir kaut ko labu un svarīgu tev devusi, atklājusi, iemācījusi.

– Daudz, ļoti daudz manas sievietes man ir devušas. Katra ir ļāvusi man attīstīties. Ja nebūtu Taņas, nebūtu manas karjeras teātrī un divu mūsu foršo puiku – Matīsa un Jāņa. Ja nebūtu Indras, nebūtu Cēsu mākslas festivāla un abu meiteņu – Ievas un manas pameitas Asnātes.

Nevaru žēloties, man ir paveicies ar cilvēkiem, ar kuriem esmu bijis kopā. Vai viņām ar mani ir paveicies, nezinu. Tas jājautā viņām pašām.

– Ko tavi bērni dara?

– Vecākais dēls ir zinātnieks, biologs. Pabeidza Japānā Kioto universitātē doktorantūru, viņam bija iespēja strādāt pasaulē visdažādākajos institūtos, pelnīt naudu, bet viņš tomēr atgriezās Latvijā, par ko man liels prieks. Tagad viņš ir iesaistījies vairākos projektos, turklāt šoziem pilnībā ir pārņēmis slēpošanas skolu un instruktoru dienestu Žagarkalnā, noņemot man no kakla šo pienākumu. Jaunākais dēls nu jau kuro gadu sekmīgi strādā reklāmas biznesā, pats sevi apgādā, un, protams, sestdienās un svētdienās strādā par instruktoru Žagarkalnā. Jaunākā meita mācās skolā, bet mana pameita, Indras meita Asnāte, ko es arī uzskatu par savu bērnu, jau trešo gadu studē Parīzē Sorbonnā, par ko man liels prieks un lepnums.

– Cik noprotu, tev izdodas lieliski apvienot teātri, kalnu un direktora amatu. Vai arī ar savu bērnu mātēm tikpat veiksmīgi saglabā labas attiecības?

– Neteikšu, ka viss ir tik gludi kā spožo vāku žurnālos, tomēr man ir laimējies arī ar to, ka manas dzīvesbiedres ir inteliģenti cilvēki. Un tad jau visas lietas var tā gudri un taktiski sakārtot.

– Par tavām kulinārijas spējām klīst leģendas. Nu jau tu esot iemācījies pagatavot omleti ar sieru. Vai ir kādi tālāki plāni?

– Dramatisks gadījums. Plānu nav. Taču Ieviņai no rīta desiņas uzcept varu veiksmīgi. Un omleti, protams, arī.

– Ieviņa dzīvo pie tevis?

– Sestdienās un svētdienās ņemu pie sevis uz Cēsīm.

– Trūdei tu brokastis negatavo?

– Britiem ir tādas jocīgas tradīcijas – viņi brokastis neēd, tikai jogurtu. Tāpēc omleti taisu pats sev. Nu jau aizvērtām acīm varu, to Trūde man iemācīja.

– Kur tu iepazinies ar Trūdi?

– Tepat Latvijā. Viņas mātei pieder īpašums netālu no manas mājas. Kad māte saslima un nevarēja pati atbraukt, Trūdei nācās lidot šurp, lai nokārtotu kaut kādas apdrošināšanas lietas. Māte bija iedevusi viņai manu telefona numuru, tā mēs iepazināmies. Pēc tam es Londonā mācījos angļu valodu, diezgan ilgi, tā tās attiecības sāka veidoties. Trūde ir īsta Londonas meitene, kā pati saka – you can take the girl out of the city but you can’t take the city out of the girl. Taču iedzīvojušies esam. Šorīt viņa saka: tik liela un skaista māja Londonā mums nekad nevarētu būt, vai arī tev būtu jābūt miljonāram.

Bet te ir.

– Trūde turpina strādāt kompānijā British Airways?

– Viņa tagad strādā dažādās aviokompānijās, vienu nedēļu strādā, intensīvi, un tad vienu nedēļu ir brīva. Protams, daudz iznāk pa pasauli braukāt, jo ne jau tikai Londonā viņai ir darbs, regulāri jālido uz Franciju, Itāliju, Malaiziju. Taču man prieks, ka viņai patīk Latvijā. Trūde nu jau gluži labi runā latviski, man vairs nav bail viņu kaut kur vienu palaist, pat Latvijas pasi prata nomainīt.

– Vai viņa arī slēpo?

– Jā, turklāt labi, es lepojos. Ja nu es kaut ko esmu savām sievietēm iemācījis, tad tas ir slēpot. Tiesa, Trūdei neklājās viegli, pirms tam viņa nebija slēpojusi itin nemaz.

– Tu strādā daudz un intensīvi. Kur gūsti spēku?

– Zini, kaut kas ir pamainījies ar gadiem, tagad es spēku vairāk smeļu mājās, ģimenē. Agrāk tā to neizjutu. Brīvdienās, kad bērni mājās un Trūde nav Anglijā, mēs visi vakariņojam lielajā Žagaru viesistabā un es saņemu milzīgu spēka pieplūdumu. Tas gan reti sanāk, bet sanāk.

Kādreiz ir tā, ka nevari aizmigt un tad jāpadomā kaut kas labs un patīkams. Domas, ko izvēlies, norāda uz šā brīža dvēseles stāvokli. Agrāk pietika iedomāties, ka slēpoju, un es jau biju laimīgs. Vai iedomāties, ka es lidoju pāri savām bērnības vietām, katru taciņu, katru kociņu apčubinu, un bija jau labi. Bet tagad ir tā, ka, reizēm pat iedomājoties, ka slēpoju, uzreiz sāku analizēt, ko tehniski daru nepareizi, ko vēl varētu uzlabot… Bet, kad padomāju par māju un bērniem, ap sirdi kļūst silti un labi.

Spēku dod arī adrenalīns. Bez šīs vielas es vienkārši nevaru dzīvot, tas ir kā narkotika…

– Bet adrenalīnu dod gan kalns, gan skatuve!

– Jā, skatuve dod milzīgu adrenalīna devu. Pēc labi nospēlētas izrādes, kā, piemēram, vakar, kad ar Lauri Dzelzīti spēlējām “Trilleri”, vienu no grūtākajām izrādēm, divarpus stundas uz skatuves tikai divi aktieri visekstrēmākajās emociju izpausmēs, un kad finālā publika aplaudē, kad jūti, ka ir paticis, kad redzi tās sejas un acis – tas ir milzīgs adrenalīns. Tas jau ir tas, ar ko skatuve pievelk un nelaiž vaļā.

– Un kā festivāls? Arī dod adrenalīnu?

– Festivāls ir iegājis savā ritmā, tur vienīgais adrenalīns – līs lietus vai nelīs. Projekti ir paredzami, kļūdas vairs nepieļaujam. Bet jaunā koncertzāle – tā gan dod adrenalīnu. Tur es spēlēju lielo puišu spēles, esmu uzņēmies atbildību, apsolījis, ka mana ideja un vīzija ir īstā. Līdz šim biznesa apspriedēs es jutos kā puika, nudien, bet tagad ir iestājies cits posms. Tas ir kā hokejā – pāris reižu piespiež pie borta un tu saproti, stop, te nav nekāda daiļslidošana… Lielo puišu spēlēs ir citi noteikumi. Tur visiem nekad nepatiksi, ir jāpieņem lēmumi, kas nākotnē kādam, iespējams, kaut ko noņems vai neļaus darīt tā, kā viņš to ir izdomājis. Ar šo projektu es kļūstu pieaudzis, norūdos.

Būt aktierim un vadīt Žagarkalnu – tā nav problēma, gan viens, gan otrs ir mana kaislība un mīlestība. Būt aktierim un politiķim – tas nav savienojami, jo politiķim ir jābūt aukstasinīgam, analītiskam, nežēlīgam, principiālam, gudram, viltīgam, jāprot, manipulēt; tās ir tādas prasmes un mākas, kas līdz šim man nebija nepieciešamas.

Es pat kā deputāts atļāvos cirst dūri galdā un tā emocionāli spert vaļā – veči, tur nauda tiek izšķērdēta, tā iestāde ir jāpārveido un personāls jāsamazina. Bet koncertzāles projektā tā nevar. Tur nepieciešama diplomātija un spēja pieņemt ne tikai gudrus, bet arī juridiski pareizus lēmumus. Iedomājies, mēs nedrīkstam pirkt jaunākās paaudzes prožektoru, kas viens spēj dot četras krāsas, jo projektā sākotnēji ir paredzēti četri prožektori, katrs savai krāsai. Tādi ir mūsu pašreizējie likumi. Mierinu sevi ar domu, ka šis projekts nav uz mūžu. Tagad svarīgi ir to palaist, uzlikt uz sliedēm, bet, kad koncertzāle sāks darboties, nostabilizēsies, gan jau atnāks kāds cits cilvēks, kas varēs sekmīgi turpināt mūsu iesākto un ikdienā vadīt šo koncertzāli.

– Un tad tu atkal būsi laimīgs?

– Būt laimīgam, tā ir eksistences jēga. Pilnīgi noteikti zinu, ka laime ir sasniedzams lielums. Bet padarīt mani laimīgu nav viegli, neesmu budista tips – čivina putni, pūš vējiņš, esmu laimīgs, jo manas prasības ir mazas. Man ir lielas prasības. Man ir vajadzīgs liels ātrums, daudz adrenalīna, lieli izaicinājumi, lielas uzvaras. Es nespēju iedomāties, ko es iesāktu, ja pēkšņi atnāktu mājās septiņos vakarā. Es nezinātu, ko darīt. Ja Trūde ir mājās, tad ir citādi. Īstenībā viņa mani piespiež vismaz reizēm strādāt īsākas stundas. Viņa tā arī pateica: ja dienā, kad tev nav izrādes, septiņos nebūsi mājās, es jau astoņos iekāpšu lidmašīnā. Tāpēc mamma nesen nopriecājās: tev jau tā Trūde tāda Dieva laime, citādi tu patiešām pazustu, to vien darītu, kā tikai strādātu un strādātu.

Bet, kad Trūde nav Latvijā, strādāju līdz desmitiem vakarā. Tāds ir mans ritms.

Protams, reti ir tā, ka vari teikt: klau, esmu laimīgs! Lielākoties tu saki: klau, tajā mirklī es biju laimīgs, nudien! Viens tāds spilgts laimes brīdis – Ziemsvētkus svinējām jaunajās mājās, visi bija sabraukuši. Un es nodomāju – nu gan mans vecaistēvs būtu priecīgs, nu viņš būtu laimīgs.

 

Juris Žagars

Aktieris un uzņēmējs.

Piedzimis 1961. gada 26. janvārī Cēsīs.

Mācījies Cēsu 1. vidusskolā fizikas un matemātikas klasē.

1986. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti.

No 1985. līdz 1992. gadam bijis Jaunatnes teātra aktieris; Dailes teātrī no 1993. gada.

Kopš 2001. gada SIA “Žagarkalns” valdes priekšsēdis.

Kopš 2007. gada Cēsu mākslas festivāla direktors.

Laulībā ar Tatjanu Žagari piedzimuši dēli Matīss un Jānis, laulībā ar Indru Lūkinu piedzimusi meita Ieva. 2012. gada augustā gredzenus mijis ar Trūdiju Kītu.

 

Aktuālās lomas Dailes teātrī:

Aristarhs Domiņikovičs Grands–Skubiks (N. Erdmana “Finita la comedia!”), Henrijs (T. Stoparda “Tas īstais, tā īstā”), Endrū Vaiks (E. Šefera “Trilleris”), Stacijas priekšnieks (M. Sebastiana “Noslēpumainā zvaigzne”), Henrijs Lodžs (R. Kūnija, Dž. Čepmena “Ar vīru nav viegli”), Amijs Polets (F. Šillera “Marija Stjuarte”).

 

Apbalvojumi:

Nacionālā kinobalva “Lielais Kristaps” (1986, 2007), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada labākais aktieris” (1997).

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+