Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

“Jutrzenka”. Piederīga Latvijai


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Matemātikas un fizikas skolotājas, polietes Jadvigas Žukas vecvecvecmāmiņu, tolaik 22 gadus jaunu meiteni, 19. gadsimta 60. gados no Krakovas uz Rēzeknes apkaimi atveda bagāts poļu saimnieks. Kopš tā laika šeit dzīvojusi viņas dzimta, un Jadvigas māte jau latgaliski dziedājusi zīdi, zīdi rudzu vuorpa…


 

Poļu, krievu un latviešu valodas skolotājas, Rēzeknes Poļu biedrības priekšsēdētājas Bernadetas Geikinas-Tolstovas latviešu valoda ir tik skanīga, ka grūti noticēt runātājas piederībai poļu tautai.

Koncertzāles “Gors” darbinieces Māras Stahovskas vectēvs 30. gados aiz cieņas pret Latvijas valsti iemācījās latviešu valodu. Un arī ar mazbērniem, domājot par viņu nākotni, runāja latviski. Tagad aiz cieņas pret vectēvu Māra apgūst poļu valodu. “Kad brīdi nav bijusi iespēja smelties poļu kultūrā un beidzot to atkal vari, poliskais aizķer līdz asarām, pat nesaprotot, kuru stīgu,” viņa saka. “Kad mazākumtautību festivālā varēja uzdziedāt ar visiem ‒ ah un oh! ‒ apjautu, ka vienmēr būšu mazliet atšķirīga no latviešiem un ar šo “citādo” arī lepojos.”

Arī mūziķes, draudzes ērģelnieces Irēnas Ivanovas dzīslās poļu asinis no tēva puses. No bērna kājas gājusi arī uz poļu misēm baznīcā, aizkustinājusi poļu sieviešu dziedāšana un, kad Latvijas Poļu savienības Rēzeknes nodaļas ilggadējs vadītājs Vaclavs Kovaļevskis uzrunājis, piekritusi kļūt par diriģenti poļu sieviešu korim “Jutrzenka”. Tā 2002. gadā pamazām uzausa “Rītausma” jeb “Rīta zvaigzne”.

Dziesmu svētku repertuāra pārbaudē jeb, kā teic dziedātājas, “latviešu dziesmu skatē”, “Jutrzenka” pirmo reizi kora vēsturē, sasniedzot 40 punktu slieksni (no 50 maksimālajiem), ieguva pirmo pakāpi. Līdz šim koris bija stabili turējies otrajā.

Veiksmi “latviešu skatē” korim, iespējams, nesusi komponista, teātra izrāžu “Pūt, vējiņi!” un “Oņegins” mūzikas autora Kārļa Lāča drastiskā “Es bij’ meita”, kur latgaliskais sasaucas ar poļu temperamentu.

Ko latviešu valodā dziedāta latviešu dziesma polim atklāj par latviešu raksturu, mūsu tautas vēsturi un kultūru? “Jutrzenka” dziedātājas par to stāsta cita caur citu. Dziedot Mārtiņa Brauna par saules sēdināto latvi baltas jūras maliņā, domājot, vai tiešām latvietim nepieciešamība pamest dzimteni, šo vulkānu un plūdu neapdraudēto skaisto zemi, tik liela? Vai Anglijā un Īrijā pelnītās mārciņas to atsver? “Dziedu Mežaparka estrādē “Gaismas pili” un apbrīnoju latviešu tautas gadsimtiem izkopto prasmi runāt simbolu valodā,” saka Bernadeta Geikina-Tolstova.

“Polija, kaut izbaudījusi Latvijai svešo lielvalsts statusu, arī trīs reizes zudusi no pasaules kartes, taču dziesmā, tāpat kā raksturā, poļi ir daudz tiešāki.”

“Jutrzenkai” viena no mīļākajām šīs vasaras Dziesmu svētku repertuāra melodijām ir Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma”, kur viņas, kam tēvija Polijā, izjūt izskanām mīlestību pret dzimteni Latviju. Bet Uģa Prauliņa “Līgo nakts mistērija”, sasaucoties ar dziļākajiem latviešu folkloras slāņiem, atklāj no seniem laikiem pūrā nākušo, latviešu zemapziņā dziļi patvērušos mežonīgi dzīvīgo pirmatnīgumu.

“Jutrzenka” koncerttūrēs bijusi Polijā, Vācijā, Itālijā, Horvātijā, Ungārijā, nupat atgriezusies no Kedaiņiem Lietuvā, kur festivālā pulcējušies poļu kori no Lietuvas, Latvijas, Polijas, Baltkrievijas. Turp vesta arī Dricānu puses lielas saimniecības īpašnieka, kultūras darbinieka un zemei ļoti tuvā cilvēka, mūziķa Andra Eriņa dziesma par zemi, kas dod mūžību tautai, kas dzied. Šis muzikāli emocionālais pārliecības stāsts, ka mūs neviens nesalauzīs, nupat “Jutrzenkas” sniegumā skanēja arī festivālā Polijā.

Kad pirmsākumos korim vēl nebija plaša repertuāra, tādas latviešu dziesmas kā Raimonda Paula raudāja māte, raudāja meita un mēness debesīs…, par vālodzīti āra bērzā tika tulkotas poļu valodā, lai tradicionālajā mazākumtautību festivālā Rēzeknē to varētu dziedāt visi kopā dažādās valodās.

Bet Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijas poļu valodas skolotāju tulkotā dziesma “Auga, auga rūžeņa”, ko “Jutrzenka” reiz aizveda uz tēviju, nu kļuvusi populāra arī kora sadraudzības kolektīvos Polijā.

Kad Irēnas Ivanovas dēls, mūzikas vidusskolas un kultūras nama pūtēju orķestra diriģents Romāns Ivanovs sava prieka pēc mēdz aizbraukt uz Vāciju kā ielu muzikants un starp ziņģēm uzspēlē “Hej sokoły!”, viņam klāt nākot poļi un gluži vai asarām acīs izbrīnīti vaicā ‒ kā, tu tik aizrautīgi spēlē šo visā pasaulē zināmo poļu hitu un tiešām neesi īsts polis? “Un, kā man stāstījis dēls, tajā brīdī arī viņam tirpas noskrējušas pār kauliem un viņš sajuties kā senču tautai piederīgs.”

Kad jautāju, kura ir mīļākā latviešu dziesma, visu mūžu latviešu skolās gājušais polis Vaclavs Kovaļev-skis teic: “Baumaņu Kārļa lūgsna “Dievs, svētī Latviju!””

Dziesmu svētkos Mežaparka estrādē, latviešu valodā dziedot latviešu dziesmas, “Jutrzenkas” polietes jūtas piederīgas vienai no skaistākajām tradīcijām un viņu dzimtenei Latvijai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+