Foto – Ziedonis Safronovs

Jūtu un jutekliskuma dzelmēs 
 0

Liepājas teātra “Lukrēcija Bordžija” pēc Viktora Igo lugas ir vēl viens režisora Dž. Dž. Džilindžera pētījums jūtu un jutekliskuma dzelmēs ar vienlaikus milzu ilgām pēc to patiesuma. Tas pārliecina ar asu, pat skarbu tvērumu un profesionālu rūdījumu.

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Ar “vēl viens” domāju ne vien “Kaligulas”, “Marijas Stjuartes”, “Pūt, vējiņi!”, “Jevgeņija Oņegina” tēmu sasaukšanos, bet arī atpazīstamas skatuviskās izpausmes. Nevaru šoreiz nosaukt nevienu režijas jaunatklāsmi, toties aktieriski tāda ir vismaz viena.

Izrādes centrā – arī burtiski mizanscēnās celta uz postamenta – ir Lukrēcija, vēsturiskā prototipa atveidojums, leģendārā pāvesta Aleksandra VI meita, itāļu XV/XVI gs. dzimtas ierocis, jo ar viņu saistītas tik daudzas aprēķina laulības un mīklainas nāves. Lai arī vēsturnieki neviennozīmīgi traktē viņas lomu – upuris vai līdzzinātāja – un piedāvā atšķirīgus attēlus, kā viņa izskatījusies, izrādē Lukrēcija ir žilbinoši skaista.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jaunā aktrise Signe Ruicēna savu varoni rāda vispirms jau kā lepnu sievieti, kura neatsakās ne no kaisles, ne cīņas, ne pilna dzīves kausa ar vienalga ko iekšā – spēka dzērienu vai indi. Šī ir soloizrāde, kuras iespaidīgajā apjomā vismaz piecdesmit procenti dramatiskā nerva ir viņas meistarībā un temperamentā. Un viņa uz saviem pleciem izrādi iznes.

Lukrēcijas pirmā uzruna ir tieša. Ar zilu krustu pār krūtīm tērptā dīva norunā bezkompromisu monologu. Viņa mīl, viņa grib, viņa lūdz (pieprasa) saprast. Dvēsele alkst attīrīties, viņa skaidro savu nolūku atteikties no ļauniem darbiem un apžēlot nāvei nolemtos. Viņa vēlas atbrīvoties no sātana dvēselē un tomēr (kas dara uzmanīgu) rokās tur Kalašņikova tipa automātu (falliska spēļmantiņa un laikmetīguma metafora), ar ko vēlāk rīkojas uzticamais miesassargs Gubeta (Egons Dombrovskis).

Vai Lukrēcijai nepieciešams ierocis, brutāli maskulīns spēks? Nevilšus tiek apšaubīta viņas sievišķīgo jūtu pārliecība. Sieviete uzbrucēja nav uzvarētāja dzimumu lomās, labākajā gadījumā prasmīga lietotāja. Pretmīlas nav. Džennaro (Mārtiņš Kalita), izzinot viņas baiso slavu, atsakās no attiecībām. Nemīlētā Lukrēcija kļūst par kaisles dubultupuri. Taču viņa neatsakās no cīņas par jūtām, viņa piemāna pašas vīru Alfonso (manuprāt, spožākais S. Ruicēnas darbs divskatā, nospēlēts ar Kasparu Godu) un pielieto
pretindes līdzekli. Nožēla par ļaunajiem darbiem ir īsa, Lukrēcija nogalina visus, kas aizskar viņas godu un stāv viņai ceļā.

Tomēr romantizētā Lukrēcija izrādē zīmēta kā dumpiniece, kura saceļas ne vien pret, bet arī par. Par mīlestību. Izrāde cenšas viņu attaisnot. Režisors gluži kā titulvarone šim mērķim pakļauj visu. Skaistule ir ne vien apveltīta ar aizkustinošu bērnišķīgumu un filozofisku viedumu, bet arī atrodas pretīgu tipu aplenkumā.

Tie ir vīrs, kalps Rustidžello (Kaspars Kārkliņš), Venēcijas augstdzimušie kareivji un kurtizānes. Klaji sīkumainais, aprobežotais pūlis, aizspriedumainie brutālie tipi un tenkas ap šo liesmojošo sievieti izskatās kā zaņķis, kurā jūtas jau ir varonība.

Reklāma
Reklāma

Lai līdz galam attaisnotu, tomēr pietrūkst titulvarones individualizētas psiholoģijas (diemžēl teksts, kas radīts kā operas librets, bieži liek klausīties stāstu par jūtām, nevis redzēt tās darbībā) un mīļotā Džennaro izvēles starp jūtām un godu. M. Kalita, šķiet, ir savažots tikai ar cietuma ķēdēm, bet ne ar Lukrēcijas skaistumu. Īpaši, kad Džennaro soda Lukrēciju, viņš ne mirkli neļaujas jūtu vai jutekliskuma uzplūdam, kas diemžēl padara galvenās varones tēlu vientuļu. Viņš ir tik necils, tik līdzīgs baisi melnajiem, grimētajiem ieroču biedriem, ka jāpūlas noticēt Lukrēcijas izvēlei un jūtu mērogam. Šajā paralēlē Gubetas tēls iegūst papildu punktus kā pusmūža vīrs un kā izcilās skaistules Bordžijas nelaimīgs mīlētājs. E. Dombrovskis zīmē ļaundara – miesassarga tēlu lakoniskiem, precīziem trāpījumiem (piemēram, paceltais vēdeklis).

Lukrēcijas jūtas iegūst abstraktu, traģisku līmeni. Lai arī izrādes intonācija ir skarba un, šķiet, Lukrēcijas kaislību mežģīnēm izkalts metāla režģis, tomēr magnetizē skumjas viņas sejā – nesaprastā, nezināmā, noslēpumainā madonna. Tās ir skumjas par gejisko vīru, par plebejiski primitīvo apkārtni un par neiespējamo tīru jūtu harmoniju.

Melanholiju pastiprina violetos toņos ieturētā gaismas partitūra (gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa smalkā sānu gaisma papildina scenogrāfa Kristiana Brektes itāļu pils konstrukcijas). Būtiski iztrūkst mūzikas atbalsta, jo pavadījums cieš no aptuvenības (izņemot “Dziesmiņas par Alisi” absolūto trāpījumu desmitniekā). Iztrūkst vilkārsiskā metaforiskā ietilpīguma, jo Kristiāna Brektes izpildījums zīmē karkasu, telpa ir sausi stilizēta un padevīgi funkcionāla.

Izrādes režijas kvalitātes vieno atpazīstami, iepriekšējos iestudējumos atrasti risinājumi. Uzdzīves ainās ieskanas spēles spēlē intonācijas no izrādes “Trīs māsas. Ne Čehovs”, Bordžiju nežēlīgajos jociņos parādās “Kaligulas” groteskā klaunāde, Lukrēcijas monologos – kaislību vienkāršība no “Marijas Stjuartes”, pusmūža vīra pirmās mīlestības tēma no “Pūt, vējiņi!”, jutekliskuma mākonis, kas pārvērš kaisles stihijā vienādas visas sejas, “slīd pāri” čigānu taboram “Jevgeņijā Oņeginā” un “Lukrēcijas Bordžijas” mafijas dzīrēm. Režisora mākslinieciskā portreta izteiksmīgākie vaibsti ir pārliecinoši, tomēr portrets ir fragmentārs, jo traucē atsevišķu paņēmienu savstarpējā nesaistītība. Tā, piemēram, dona Alfonso delartiskais duets ar Rustidžello pelnīti saņem aplausus kā atsevišķs koncertpriekšnesums. Hrestomātiskums allaž liecina par kāda posma noslēgumu, kas mākslinieka estētikā liecina par gatavību jaunam pakāpienam.

 

Liepājas teātra iestudējums “Lukrēcija Bordžija” tapis pēc Viktora Igo melodrāmas (1833).

Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs – Kristians Brekte, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, horeogrāfe – Inga Krasovska.

Lomās: Signe Ruicēna (donna Lukrēcija Bordžija), Kaspars Gods (dons Alfonso d’Este), Mārtiņš Kalita (Džennaro), Egons Dombrovskis (Gubeta) u. c. 
Tuvākās izrādes: 14., 29. maijā.

 

Viedokļi

Sanita Spriesle, skolotāja: “Ļoti aizraujoša izrāde. Galvenajiem varoņiem spilgtas un spēcīgas ainas. Tā kā saprotu krievu valodu, izskanējušo mūziku uztvēru pozitīvi. Mūsdienās teātrī dekorāciju ir maz, citās izrādēs tas varbūt nedaudz pat traucē, bet šeit ne. Vizuāli ļoti patika.”

Normunds Sprieslis, ugunsdzēsējs, pedagogs: “No augšas varējām redzēt, ka cilvēki sēž kā sastinguši, vienā elpas vilcienā noskatījās no sākuma līdz beigām. Ja cilvēkus aizrauj, divas stundas – tas nav daudz.”

Aija Draveniece, strādā fabrikā Anglijā, atbraukusi atvaļinājumā: “Galvenās varones atveidotājas Signes 
Ruicēnas balss ir burvīga – tāda spēcīga, izteiksmīga. Arī – tēlojums. Kā viņa izspēlēja sievietes sajūtas! Radās līdzpārdzīvojums. Muzikālā puse pārdomāta, dziesmas dažādās valodās, galvenais – viss tāds moderns. Enerģija tiešām plūst.”

Jānis Vilkaste, vidusskolnieks: “Patika, bija interesanti. Piesaistīja muzikālie priekšnesumi. Visi aktieri spēlēja labi. Izrādē bija pa drusciņai no abiem – gan no traģēdijas, gan komēdijas.”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.