Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. decembris, 2012
Drukāt

Kā apturēt Pārkinsona slimības uzvaras gājienu

Foto – Māris Morkāns, no L’ORÉAL arhīvaFoto – Māris Morkāns, no L’ORÉAL arhīva

Izārstēt šo slimību joprojām nevar – medikamenti iedarbojas tikai uz simptomiem, bet tās tālāku attīstību neaptur. Tāpēc jaunu zāļu vielu atklāšana, kas varētu aizkavēt Pārkinsona slimības progresēšanu, ir viens no farmakoloģijas aktuālajiem uzdevumiem. Pie tā strādā arī Latvijas zinātnieki.

 

Šīs smagās neirodeģeneratīvās kaites dēļ smadzeņu vidusdaļā iet bojā šūnas, kas atbild par motorajām kustībām. Cilvēkiem, kas sirgst ar šo slimību, kustības palēninās, kļūst gausas, neveiklas vai ierobežotas, attīstās roku un kāju, arī galvas trīce un muskuļu stīvums.

Slimība attīstās, ja nervu šūnu darbības traucējumu dēļ organisms nepietiekamā daudzumā producē dopamīnu – ķīmisku vielu, kas atbild par normālu nervu impulsu pārvadi smadzenēs, tostarp muskuļu darbību un locekļu kustībām, nosaka domāšanu, emocijas, uzvedību un uztveri.

 

Līdz šim galvenie pētījumi un zāļu terapija ir virzīta uz to, lai palielinātu dopamīna daudzumu smadzenēs. Visbiežāk to panāk, lietojot medikamentu levodopu, stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes farmakoloģijas katedras pētniece, medicīnas doktore farmakoloģijā Jolanta Pupure. Arī citi medikamenti, ko pašlaik lieto Pārkinsona slimības ārstēšanai, smadzenēs palielina dopamīna līmeni vai veicina tā izdalīšanos. Taču šādi iespējams tikai mazināt simptomus – apturēt trīci un novērst muskuļu stīvumu, uz laiku uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti, nevis apturēt nervu šūnu bojāeju smadzenēs. Neirodeģeneratīvajiem procesiem turpinoties, slimniekiem ar laiku pasliktinās atmiņa, attīstās demence jeb plānprātība. Tāpēc tiek meklēta cita pieeja, kā ārstēt šo slimību.

 

Uzmanības centrā – mitohondriji

Pētījumi liecina, ka, attīstoties Pārkinsona slimībai, tiek bojāta arī mitohondriju darbība – pārrauta un bojāta mitohondriju elpošanas ķēde, tāpēc tie vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Mitohondrijus dēvē par šūnu spēkstacijām, jo tie nodrošina šūnas ar enerģiju, kas vitāli nepieciešama bioloģisko procesu norisei, piedalās oksidatīvā stresa reakcijās, izvada skābekli. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes farmakoloģijas katedras zinātnieki mitohondriju izpēti uzskata par aktuālāko šajā jomā.

“Mums radās doma meklēt vielas, kas aizsargātu mitohondrijus. Pasargājot tos no Pārkinsona slimības postošās ietekmes, izdotos saglabāt arī dzīvu šūnu. Tas gan iespējams tikai slimības attīstības sākumposmā. Mūsu mērķis ir atrast vielas, ar kurām Pārkinsona slimības skartās šūnas varētu glābt no bojāejas,” stāsta Jolanta Pupure.

Organiskās sintēzes institūtā tiek radītas dažādas vielas, un pētnieki pārbauda, kā tās iedarbojas uz Pārkinsona slimības skartajiem mitohondrijiem. Zinātnieki vērtēja mildronāta, kā arī vairāku jauna tipa dihidropiridīna atvasinājumu ietekmi. Tos galvenokārt izmanto sirds slimību ārstēšanai, bet Organiskās sintēzes institūtā radīts jauna tipa dihidropiridīna atvasinājums – cerebrokrasts, kas ne tikai pozitīvi ietekmē smadzenes un sirdi, bet pilda arī šūnu aizsargājošas funkcijas.

Par šo savienojumu LU Medicīnas fakultātes farmakoloģijas katedras zinātnieki veica plašus pētījumus, izvirzot mērķi uz cerebrokrasta bāzes radīt vēl citus jaunus atvasinātus savienojumus, kam varētu būt mitohondrijus aizsargājoša iedarbība. Ķīmiķiem izdevās sintezēt veselu virkni cerebrokrastam līdzīgu savienojumu, un pamazām tiek pārbaudīts, kā tie ietekmē šūnas.

“Vēl viens virziens, kurā strādājam, ir tādu zāļu vielu meklējumi, kas palīdzētu apturēt Pārkinsona slimību agrīnā stadijā un pasargātu šūnas no tālākiem bojājumiem. Pirmie slimības simptomi parādās tikai tad, kad liela daļa neironu vidussmadzeņu rajonā jau ir gājusi bojā. Tāpēc zinātnieki ilgāku laiku cenšas atrast molekulāros marķierus, kas palīdzētu šo slimību diagnosticēt agrīnāk. Konstatēts, ka Pārkinsona slimības attīstības sākumposmā tās skartajiem pasliktinās oža un atmiņa. Mēs cenšamies noskaidrot, kā šī kaite ietekmē atmiņu. Pētām arī mākslīgi radītus depresijas modeļus dzīvniekiem, jo zināms, ka neirodeģeneratīvās slimības iet roku rokā ar depresiju. Pēc zāļu vielu ievadīšanas vērojam, kā jaunie savienojumi ietekmē atveseļošanos,” stāsta Jolanta Pupure.

Pētījumi vēl turpinās, bet līdzšinējie rezultāti ir diezgan interesanti. Vieni savienojumi uzlabo modelētās Pārkinsona slimības skarto mitohondriju funkcijas, citi – pasliktina. Pozitīvi mitohondrijus ietekmē, piemēram, daži adamantila grupu un propargilgrupu saturošie savienojumi. Labi rezultāti bijuši arī eksperimentos ar mildronātu, taču šā preparāta efektivitāte pagaidām nav pilnībā pierādīta – vēl jāveic klīniskie pētījumi.

 

Vai palīdzēs vakcīna un cilmes šūnas

Pēdējos gados daudzās zinātniskajās laboratorijās ir mainījusies taktika Pārkinsona slimības izpētē. Agrāk zinātnieki lielākoties meklēja veidu, kā uzlabot klasisko terapiju, tas ir – cīnījās ar slimības sekām, pūloties smadzenēs palielināt dopamīna daudzumu. Tagad lielākā daļa zinātnieku meklē jaunas iespējas, kā apkarot Pārkinsona slimību.

Zinātnieku grupa Austrijā veido vakcīnu, kas pasargātu no Pārkinsona slimības. Tās gadījumā attīstās proteīna alfa sinukleīna mutācijas, kā rezultātā šis proteīns uzkrājas šūnā, izraisot tās bojāeju. Vakcīnas iedarbība virzīta uz to, lai imūnsistēma iznīcinātu mutācijas skarto alfa sinukleīnu, tādējādi izlabojot nevēlamās izmaiņas šūnā un atjaunojot tās normālu funkcionēšanu. Vakcīnas izstrāde gan vēl ir agrīnā stadijā.

ASV, Japānas, Austrālijas, Apvienotās karalistes, Zviedrijas, Vācijas un vēl citu valstu zinātniskajās laboratorijās pētnieki meklē, kā Pārkinsona slimības ārstēšanā izmantot cilmes šūnas. Līdz šim terapija ar tām izrādījusies neefektīva, jo lielākā daļa bojātajos smadzeņu rajonos pārstādīto šūnu iet bojā – smadzeņu audi jaunās šūnas nepieņem.

Tāpat izmēģināta ķirurģiska iejaukšanās, tā dēvētā smadzeņu dziļā stimulācija, kad ar elektrisko impulsu palīdzību aktivē noteiktus rajonus vidussmadzenēs. Taču arī ar šo metodi simptomus izdevies apturēt tikai uz laiku, bet pārtraukt slimības tālāku attīstību – ne.

 

Nikotīns un dzelzs helatori

Pētījumi apliecinājuši, ka atmiņu spēj uzlabot nikotīns. Novērots arī, ka cilvēki, kuri smēķē un bieži dzer kafiju, ar Pārkinsona slimību slimo retāk. Tas varētu būt jauns izpētes virziens. Taču pagaidām nav izdevies atklāt labu nikotīna zāļu formu. Turklāt jāpatur prātā, ka cigaretēs nikotīna ir maz, toties daudz dažādu ķīmisku piejaukumu un toksisku vielu. Arī uz ādas līmējamajiem nikotīna plāksteriem un košļājamajām gumijām ir pārāk daudz blakusefektu.

Zinātnieki Apvienotajā karalistē, Beļģijā, ASV un dažās citās valstīs strādā ar dzelzs helatoriem – vielām, kas saista un no organisma izvada dzelzi. Ir pamats domāt, ka, attīstoties Pārkinsona slimībai, mutētais alfa sinukleīns piesaista dzelzi un tādējādi kaitē šūnai, izraisot tās bojāeju. Dzelzs helatori varētu novērst mutācijas šūnā un uzlabot tās darbību, bet arī šie pētījumi vēl nav devuši cerētos rezultātus.

Iespējas, kā aizsargāt vienus no galvenajiem šūnas elementiem – mitohondrijus, pēta arī citur pasaulē. Tā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes zinātniekiem izveidojusies laba sadarbība ar Tartu, Birmingemas un Kalifornijas universitātes pētniekiem. Jācer, ka šie pūliņi vainagosies panākumiem un zāļu vielas, kas ļaus apturēt Pārkinsona slimību, izdosies atrast.

 

Jolanta Pupure pētījumu par jaunu vielu meklējumiem, kas spētu aizsargāt Pārkinsona slimības skartās smadzeņu šūnas no bojāejas, apkopojusi savā disertācijā. Tās izstrādei viņa 2008. gadā saņēma L’ORÉAL Latvijas stipendiju Sievietēm zinātnē ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Pētījumu turpināšanu atbalstīja Latvijas Zinātnes padome.

“Pašlaik LU Medicīnas fakultātes farmakoloģijas katedras pētnieki jau trīs gadus strādā Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projektā Neiroimūnās regulācijas iespējas neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanā ar jauna tipa privileģētām struktūrām. Tā ietvaros tiek modelēts iekaisums smadzenēs un meklēti savienojumi, kas palīdzētu šūnā nodrošināt nervu un imūnsistēmas līdzsvaru. Tās abas ir cieši saistītas. Neiroiekaisums ir daudzu centrālās nervu sistēmas, tostarp hronisku neirodeģeneratīvu saslimšanu un arī Pārkinsona slimības ierosinātājs.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+