Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. septembris, 2015
Drukāt

Kā ar spilgtu kabatas lukturīti tumsā

Stahnke_7

Astridas Stahnkes* grāmata veltīta angliski lasošajai publikai – tiem, kuriem ir latviešu saknes un kuri, iespējams, no vecākiem vai vecvecākiem kādreiz ko dzirdējuši par Aspaziju, kā arī tiem, kuriem šādu sakņu nav.

Tas noteikti jāpasaka, tomēr nevajag domāt, ka tādēļ šī ir atvieglināta lasāmviela. Nē, interesantus faktus un idejas Astridas Stahnkes Aspazijai veltītajā grāmatā atradīs ikviens, kuru interesē vai nu Aspazijas daiļrade, vai arī sieviešu emancipācijas jautājums 18. un 19. gadsimta mijā, vai arī gluži vienkārši šā laika vēsture. Turklāt autorei, Aspazijas pētniecei, izdevies ļoti blīvu materiālu ietilpināt salīdzinoši nedaudzās lappusēs: 11 lappuses veltītas ievadam, proti, paskaidrojumam, kas ir Aspazija un kādēļ Stahnke pievērsusies viņas pētniecībai, un vēl 67 lappuses veltītas, ja tā var izteikties, piezīmēm uz Aspazijas autobiogrāfijas malām. Pārējā grāmata – tās lielākā daļa – ir Aspazijas stāstu un dzejprozas tulkojumi.

Vērts piebilst, ka proza ir Aspazijas daiļrades vismazāk pamanītā, vismazāk pētītā un izmantotā daļa. Patiesībā, domāju, lielākā daļa no tiem, kuri zina, kas ir Aspazija, viņu nekādā veidā nesaista ar prozu. Dzeja? Protams, “Sarkanās puķes”! Drāma? “Sidraba šķidrauts” taču! Autobiogrāfija, daļēji autobiogrāfiskais romāns “Rudens lakstīgala”? Garāmejot ar to saskāros Kultūras akadēmijā, skolas programmā netika pat pieminēta. Pārējā proza? Zinu tikai un vienīgi tādēļ, ka manas pētnieciskās intereses saistītas ar 18. un 19. gadsimta mijas sieviešu rakstniecību.

Protams, šāda plašas sabiedrības ignorance vismaz daļēji skaidrojama ar faktu, ka proza ir mākslinieciski visvājākais Aspazijas žanrs (kaut gan, lasot Stahnkes tulkojumus, to var arī nepamanīt, – šķiet, šis bijis gadījums, kad teksts tulkojumā iegūst, nevis zaudē). Neprecīzi citējot Aspaziju, Jaunās strāvas periods bija laiks, kad iespaidi nāca milzīgā mutulī un nebija laika tos mākslinieciski izstrādāt, un proza, ja tā var izteikties, ir žanrs, kas ļaujas neizstrādāties tieši tādēļ, ka mēs dabiski izsakāmies tieši prozā.

Bet, atgriežoties pie konkrētās grāmatas: piezīmes uz Aspazijas autobiogrāfijas malām ir ļoti, ja tā atļauts izteikties, izgaismojošas. Tās vienlaikus nesniedz tipisku biogrāfisku aprakstu un vienlaikus gluži kā ar spilgtu kabatas lukturīti tumsā izceļ brīžus, kam, pēc Stahnkes domām, Aspazijas biogrāfijā ir īpaša nozīme, radot visai pilnīgu kopainu par viņas dzīves un literārās darbības agrīno periodu – līdz apmēram 1905. gadam.

Un vēl, man šķiet, grāmata ir milzīgs ieguvums tādējādi, ka tā ar šādiem uzplaiksnījumiem un izgaismojumiem ārkārtīgi precīzi rada Aspazijas gara momentuzņēmumu – vienlaikus nedrošu un ārkārtīgi apņēmīgu sievieti, kura laužas vīriešu pasaulē.

Kopumā, ja nu vispār šobrīd kādam būtu pa spēkam uzrakstīt Aspazijai veltītu biogrāfisku romānu, kas līdzvērtīgs Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi”, tad šī grāmata vieš pārliecību: Astrida Stahnke to varētu. Simptomātiski, ka, līdzīgi Dobrovenska romānam, arī šim būtu pirmkārt jātop svešvalodā, proti, angļu, kurā autore, pēc pašas vārdiem, jūtas daudz brīvāka nekā latviešu valodā.

* Pēc tulkotājas īpaša lūguma saglabājam viņas uzvārda rakstību saskaņā ar ierakstu pasē.

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+