Anda Līce: Ne visi Krievijā melo, daudzi griež precīzi kā ķirurgi 13
Es palaikam klausos internetā pieejamās sarunas ar Krievijā dzīvojošajiem rakstniekiem un politikas apskatniekiem. Nav tiesa, ka tur visi tikai melo. Daudzi savā ziņā par disidentiem kļuvušie ir apbrīnojami asredzīgi un griež precīzi kā ķirurgi. Manuprāt, krievu, tāpat kā jebkuras citas valodas zināšana ir kā uz abām pusēm veramas durvis, un ir žēl, ka daudziem iespēju tās atvērt liedz aizspriedumi un nevēlēšanās uzzināt kaut ko par savu patiesību vairāk.
Man ārkārtīgi interesantas šķita krievu rakstnieka Viktora Šenderoviča atbildes uz bērnu jautājumiem. Lūk, daži no tiem, ko viņam uzdeva bērni vecumā no trīs līdz četrpadsmit gadiem! Kas tas ir – sirdsapziņa? Kas ir gods? Kā pateikt neērtu patiesību? Kāpēc mēs dzīvojam un kāpēc mirstam? Kas ir tas, kurš skatās uz tevi no spoguļa? Kas es esmu? Piekritīsiet, šie visi ir arī mūsu ikviena jautājumi. Starp citu, pēdējo savā laikā publiski sev uzdeva mūsu eksprezidents Valdis Zatlers.
Ja labi padomā, nenoskaidrojot atbildes uz dzīves galvenajiem jautājumiem, mēs dzīvojam tāpat kā augi un dzīvnieki, īstenojot vienīgi savu bioloģisko programmu. Un daudzi netiek galā pat ar to. Piemēram, dzīvnieku pasaulē tikai izņēmuma gadījumos vecāki neliekas zinis par saviem pēcnācējiem. Dzīvnieku pasaule nerīkojas tik pašnāvnieciski gan attiecībā uz savu sugu, gan visu planētu, kā to dara homo sapiens.
Ja neiepazīstam sevi, mēs visu mūžu jūtamies nelaimīgi un par tādiem darām arī citus. Nav brīnums, ka par savas valsts amatpersonām tik bieži jājūt kauns un tik reti – lepnums. Mūsdienu pasaulē aicinājums uz patērēšanu pārkliedz aicinājumu uz sevis iepazīšanu. Jo vairāk sabiedrība noslāņojas un ienirst patērēšanā, jo grūtāk ir piedzīvot līdzdalības svētību un prieku. Ar ko atšķiras Dziesmu un deju svētki un, piemēram, festivāls “Baltica” no popmūzikas festivāliem? Ar to, ka pirmajā visi, arī klausītāji, kļūst par līdzdalībniekiem – ikvienā tiek atmodināta viņa ģenētiskā atmiņa, cilvēki tikai gaida, ja tā var teikt, starta šāvienu, mājās viņi atgriežas nevis apdullināti, bet atmodināti un viņiem nav jāmeklē kādi prieka rosinātāji ārpus sevis.
Mums, pieaugušajiem, ļoti svarīgus jautājumus spēj uzdot bērni. Klausos un domāju, kā uz viņu jautājumiem atbildētu es. Salīdzinu savas un krievu rakstnieka atbildes, daudzas sakrīt. Mani iepriecina pārrobežu pleca sajūta.
