Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Kā atceraties Baltijas ceļu?


Foto - LETAFoto - LETA

Vera Ragovska, informācijas tehniķe:
 “Stāvējām ar Latvijas karogiem uz Pleskavas šosejas netālu no Juglas. Emocijas bija ļoti labas. Piedalījāmies kopā ar darba kolēģiem, un par šo iniciatīvu arī uzzināju, būdama darbā. Tolaik starp visiem bija cieša vienotība.

Domāju, diez vai šodien kas tāds vispār būtu iespējams –
tik liela atbalsta noteikti nebūtu. Kāpēc? Tāpēc, ka valdība tautu nokaitinājusi, cilvēki palikuši nikni un neticīgi. Toreiz visi dzīvojām ar cerību, ka varētu būt labāk, tāpēc arī šāds spēks un vienotība visos.”

 

Mārtiņš Bandenieks, uzņēmējs:
 “Stāvēju netālu no Bauskas. Bija grandioza notikuma sajūta. Biju kopā ar daļu savas ģimenes, un mums šķita, ka darām kaut ko vēsturiski nozīmīgu. Nebija par to pat jādomā – vai piedalīties vai ne, toreiz tas bija gaisā. Visi to zināja. Neredzu iemeslu, lai kaut ko līdzīgu darītu šajos laikos. Vienotība starp tautiešiem tagad izpaužas citādi, piemēram, Dziesmu svētkos, taču, manuprāt, nav tāda ārējā spēka, pret ko būtu jācīnās tik ļoti kā toreiz. Teikt, ka tolaik, 1989. gadā, visi cīnījās par Latvijas neatkarību, būtu pārspīlēti. Vairāk gribējās Padomju Savienībai parādīt, ka mēs, trīs Baltijas valstis, kopā esam liels spēks.”

 

Anita Kalēja, 
projektu vadītāja:
 “Baltijas ceļā pati piedalījos. Stāvēju Rīgas centrā. Daudz fotografēju. Bija daudz spilgtu emociju un milzīgs prieks, ka visi sanākuši un ka tas viss tik tiešām notiek. Devos turp ar skaidru apziņu, ka vēlos atbalstīt ideju par visu triju Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Bija liels saviļņojums, kopības sajūta, cilvēki bija draudzīgi, neviens nebija piedzēries. Arī iemūžinātie kadri sanāca ļoti labi. Fotogrāfijas rādu bērniem, lai mācās saprast, kas kādreiz bijis. Tas ir dzīvs pierādījums tam, ko pieredzēju savām acīm.”

 

Inita Pelse, 
darbojas mārketingā:
 “Tolaik es dzīvoju laukos Talsu rajonā. Biju kultūras nama vadītāja, un manā pārziņā bija organizēt autobusus, cilvēkus un visu, lai nodrošinātu cilvēku nokļūšanu turp. Pati gan toreiz neaizbraucu, jo man bija mazs bērniņš, kuru nevarēju atstāt mājās vienu. Tomēr bija liels sa-
traukums un sajūta, ka es pat ar organizēšanu kaut ko tajā visā ielieku, jo bija tik nozīmīgi palaist cilvēkus uz Baltijas ceļu. Strādāt bija ļoti viegli, jo tā iniciatīva kā tāds devītais vilnis bija pāršalkusi pār visu mūsu tālaika pasauli. Neviens nebija jāpierunā vai jāpārliecina, jautājums bija tikai, kā tehniski nodrošināt, lai visi tiek. Šķita, ka jebkurš, kam bija tobrīd iespēja izrauties no darba, to darīja. Esmu droša, ka nebija nevienas ģimenes, no kuras kāds neaizbrauktu. Sekoju līdzi notikumiem radio un televīzijā, gaidīju mājās cilvēkus, lai dzirdētu un redzētu viņu emocijas. Tobrīd tas likās tik neaptverami –
kā uzlidot kosmosā. Bija nevis neticība tam, ka to varam izdarīt, bet neticība tam, ka tas tik tiešām notiek.”

 

Ainārs Niedols, 
enerģētiķis:
 “Toreiz bija patīkamas emocijas. Pats gan nepiedalījos, jo bērni tad bija pavisam mazi, taču sekoju visam līdzi televīzijā. Saliedētība bija liela. Turp devās daudz tuvinieku un draugu. Doma toreiz bija viena – jācīnās par brīvu Latviju.”

 

Juris Švarcs, 
darbojas dārzkopības biznesā:
 “Piedalījos Baltijas ceļā, tikai Itālijā, nevis Baltijā! Tolaik Itālijā uz konkursu bijām devušies ar savu kora kolektīvu un kopā ar vēl diviem Latvijas koriem izveidojām savu Baltijas ceļu. Visi sagājām vienā lielā telpā, sadevāmies rokās un solidarizējāmies ar tautiešiem Latvijā un kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā. Tai brīdī ārkārtīgi gribējās būt mājās dzimtenē un piedalīties dzīvajā ķēdē, bet, tā kā to nevarējām, rīkojāmies citādi. Domās bijām kopā ar visiem, un sajūta bija ļoti laba arī svešumā. Domāju, tas bija viens no spilgtākajiem notikumiem neatkarības atgūšanas laikā.”

 

* Četri no 11 aptaujātajiem cilvēkiem neko nebija dzirdējuši par Baltijas ceļu.

 

Uzziņa

1989. gada 23. augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no Baltijas valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai.

Cilvēki, kas pirms 24 gadiem piedalījās triju Baltijas valstu kopīgā Baltijas ceļa akcijā, šogad tiek aicināti dalīties savās atmiņās un piemiņas lietās no tā laika, lai kopīgi, izmantojot sociālos tīklus, internetā veidotu Baltijas ceļa digitālo karti, bet šodien un rīt no plkst. 12 līdz 20 Esplanādē Latvijas iedzīvotāji ar fotogrāfijām un citām liecībām var dalīties atmiņās par Baltijas ceļa norisi.

Avots: LETA

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+