Arī es esmu cietis smagus finansiālus zaudējumus “Parex bankas” bankrota dēļ. Lai atgūtu savus noguldījumus, man tagad jātiesājas ar AS “Revertu”. Dzirdēju, ka Rems Kargins esot attiesājis no “Revertas” pat vairākus miljonus latu. Lūdzu, pastāstiet, kā viņam tas izdevās? Domāju, ka šāda informācija varētu noderēt arī citiem noguldītājiem. 
Uģis Rīgā

Prasība

Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63

Lasīt citas ziņas

Rems Kargins (Valērija Kargina dēls) iesniedza prasību tiesā par 2008. gadā noslēgtā “Līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu” un 2008. gadā noslēgtās “Papildus vienošanās pie noslēgtā “Līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu”” izbeigšanu pirms termiņa un saskaņā ar šo līgumu kredītiestādē noguldīto finanšu līdzekļu izmaksu.

Prasības summa bija 15 000 000 eiro jeb 10 542 060 latu. Līguma ar AS “Parex banka” definīciju sadaļā nepārprotami norādīta termiņa depozīta juridiskā būtība, proti: “Termiņa depozīts – klienta iemaksāts noguldījums bankā uz noteiktu laiku un ar noteiktu procentu likmi”. 2008. gadā noslēgtā papildus vienošanās atļāva izmantot termiņa depozītā izvietotos finanšu līdzekļus bankas subordinētajā kapitālā.

Kokteilis

“Citreiz pirms koncerta nepieciešams atgādināt ētiku un pieklājības etiķeti” – Madara Raabe vīlusies par koncertā Siguldā pieredzēto

Sestdiena būs mākoņaina, vietām gaidāms lietus un slapjš sniegs

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Sākot no 2008. gada jūnija, “Parex banka” procentu maksājumus par termiņnoguldījumu pārskaitījusi uz Rema Kargina norādītajiem norēķinu kontiem. Procentu izmaksa saskaņā ar “Līgumu par termiņa depozīta pieņemšanu un apkalpošanu” negrozītā veidā turpinājusies arī pēc bankas pārņemšanas Latvijas valsts īpašumā 2008. gada 5. decembrī.

Reorganizācija

2010. gada 23. martā valdība apstiprināja bankas reorganizācijas plānu pēc tā dēvētā good out jeb labās bankas izdalīšanas modeļa. No publiski pieejamiem informācijas avotiem jau toreiz bija zināms, ka labākos AS “Parex banka” aktīvus nodos jaundibināmajai bankai, bet vecajā paturēs kredītportfeļa slikto daļu, pārņemtās ķīlas, kā arī visus noguldījumus, kas izmantoti subordinētajā bankas kapitālā.

2010. gada 31. jūlijā notika AS “Parex banka” reorganizācija, to sadalot divās bankās. Termiņnoguldījumu, kas bija izvietots bankā saskaņā ar “Līgumu par termiņa depozīta pieņemšanu un apkalpošanu”, atstāja tā dēvētajā sliktajā bankā – AS “Parex banka” (vēlāk – “Reverta”), kamēr citus Rema Kargina kā bankas klienta kontus nodeva jaunajai AS “Citadele banka”.

Tostarp AS “Parex banka” vairs neveica un nespēja veikt reālu kredītiestādes darbību, tai nebija regulāru ienākumu nedz no komisijas naudām par bankas pakalpojumiem, nedz procentu ienākumu no aktīvajiem kredītiem. Tomēr, neraugoties uz kredītiestādes statusa zaudēšanu de facto (praktiski), banka de jure (saskaņā ar likumu) vēl kādu laiku saglabāja gan licenci kredītiestādes darbībai, gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un Latvijas Bankas (LB) uzraudzību, gan līdzdalību noguldījumu garantiju sistēmā un citus bankām obligātos pienākumus.

Tā banka saglabāja arī formālas tiesības turēt pie sevis klientu noguldījumus, kaut gan jaunus līgumus par tādiem vairs neslēdza.

Stingri noteikumi

2011. gada 28. decembrī AS “Parex banka” akcionāru sapulce pieņēma lēmumu atteikties no izsniegtās licences kredītiestādes darbībai, ievērojot “Kredītiestāžu likuma” 126. panta trešās daļas noteikumus, tas ir, saņemot FKTK atļauju kredītiestādes reorganizācijai, pārreģistrēt to par komercsabiedrību, kuras darbība nav saistīta ar kredītiestādes darbību.

Šie noteikumi imperatīvi (kategoriskā formā izteikta norma) nosaka, ka FKTK drīkst dot atļauju kredītiestādes reorganizācijai, pārreģistrējot to par citu, ar kredītiestāžu darbību nesaistītu komercsabiedrību tikai tad, ja kredītiestāde ir izpildījusi visas grāmatvedības reģistros fiksētās saistības pret noguldītājiem. Rems Kargins jau 2012. gada janvārī informēja FKTK par saviem AS “Parex banka” izvietotajiem noguldījumiem.

FKTK padome nolēma apmierināt bankas lūgumu un izdeva administratīvo aktu – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes lēmumu Nr. 74 “Par licences (atļaujas) kredītiestādes darbībai anulēšanu akciju sabiedrībai “Parex banka””, ar kuru anulēja bankai izsniegto licenci kredītiestādes darbībai un atļāva veikt reorganizāciju, pārreģistrējot to par komercsabiedrību, kuras darbība nav saistīta ar kredītiestādes darbību (šobrīd AS “Reverta”). Atļaujas izsniegšanu FKTK pamatoja ar apsvērumiem un apgalvojumiem, ka bankas subordinētajā kapitālā esot izvietoti nevis klientu noguldītie līdzekļi, bet gan bankai aizdotie līdzekļi.

Taču juridiski abas puses saistošs līgums par termiņnoguldījumu bija līdz brīdim, kad AS “Parex banka” pārstāja eksistēt un tās vietā iestājās tiesību pārmantotāja AS “Reverta”, kas neveic kredītiestāžu darbību un līdz ar to nedrīkst piesaistīt noguldījumus. Uz to neattiecas arī jēdzieni kapitāla pietiekamība un subordinētais kapitāls, kā arī jebkādi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izdotie normatīvie akti, tostarp “Minimālo kapitāla prasību aprēķināšanas noteikumi”.

Būtiski jēdzieni

“Kredītiestāžu likums” nepārprotami vairākkārt nosaka, ka noguldījumu pieņemšana Latvijā ir vienīgi kredītiestādes prerogatīva. Likuma 9. panta trešā daļa paredz: “Vienīgi Latvijas Republikā reģistrētām kredītiestādēm un ārvalstu kredītiestāžu filiālēm, kā arī citu dalībvalstu kredītiestādēm un to filiālēm, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā uzsākušas finanšu pakalpojumu sniegšanu Latvijas Republikas teritorijā, atļauts izsludināt noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu pieņemšanu un pieņemt tos.”

Likuma 1. panta 20. punktā strikti nodalīta arī kredītiestādes un citu finanšu iestāžu kompetence: “Finanšu iestāde – komercsabiedrība, kas nodibināta, lai sniegtu vienu vai vairākus finanšu pakalpojumus (izņemot noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu piesaistīšanu) vai lai iegūtu līdzdalību citu komercsabiedrību pamatkapitālā.”

Tātad šīs “Kredītiestāžu likuma” normas sniedz loģisku pamatojumu faktam, ka likums kredītiestādes licences anulēšanu un kredītiestādes reorganizāciju, pārreģistrējot to par komercsabiedrību, kuras darbība nav saistīta ar kredītiestādes darbību, neatraujami saista ar prasību, lai pēc licences anulēšanas komercsabiedrībai nebūtu saistību pret noguldītājiem.

Tostarp subordinētais kapitāls ir bijis definēts vienīgi “Kredīt­iestāžu likumā”, pie tam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2007. gada 22. martam, jo pēc tam stājās spēkā vairāki būtiski grozījumi. Proti, 1. pantā bija ierakstīta šāda definīcija: “Subordinētais kapitāls – naudas līdzekļi, kurus kredītiestāde aizņemas uz laiku, kas nav īsāks par septiņiem gadiem, turklāt aizņēmuma līgums paredz, ka aizdevējs var atprasīt aizdevumu pirms termiņa vienīgi kredītiestādes likvidācijas gadījumā un viņa prasība tiek apmierināta pēc visu citu kreditoru prasību, bet pirms akcionāru prasību apmierināšanas”.

Likuma vecās redakcijas 36. pantā dots arī normatīvais regulējums subordinētā kapitāla izmantošanā: “Kredītiestādes pašu kapitāla aprēķinos subordinētā kapitāla daļa nedrīkst pārsniegt 50 procentus no pašu kapitāla elementu kopsummas. Subordinētā kapitāla daļa pakāpeniski samazināma vismaz pēdējos piecus gadus pirms aizdevuma atmaksāšanas termiņa.”

Taču no 2007. gada 22. februāra gan subordinētā kapitāla definīcija, gan 36. pants no “Kredītiestāžu likuma” ir izslēgti. Šobrīd tas ir definēts vienīgi 2007. gada 2. maijā izdotajos FKTK noteikumos Nr. 60 “Minimālo kapitāla prasību aprēķināšanas noteikumi”.

Kāpēc tāds lēmums?

Pēc AS “Parex banka” licences anulēšanas un pārveidošanas par komercsabiedrību, kura neveic kredītiestādes darbību, akciju sabiedrībai “Reverta” nav subordinētā kapitāla Latvijas tiesību sistēmas izpratnē. Taču pēc 2012. gada 10. maija FKTK nav uzraudzības pār AS “Reverta” darbību, jo tad AS “Parex banka” vietā stājies tiesību pēcnieks (AS “Reverta”), kas neveic kredītiestādes darbību.

Tiesības būt par noguldījuma līguma (tostarp līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu) pusi nevar pāriet uz kredītiestādes tiesību pēcnieku, ja tas neatbilst “Kredītiestāžu likumā” noteiktajām prasībām, tas ir, šādas tiesības nevar pāriet uz komercsabiedrību, kura neveic kredītiestādes darbību un kurai nav licences (atļaujas) kredītiestādes darbībai.

Tāpēc tiesa nolēma izbeigt pirms termiņa 2008. gadā noslēgto “Līgumu par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu” un 2008. gadā noslēgto “Papildus vienošanos pie noslēgtā “Līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu”” un saskaņā ar šo līgumu kredītiestādē noguldīto finanšu līdzekļu (vairāk nekā 10 miljonu latu) izmaksu Remam Karginam.

SVARĪGI

Šo pirmās instances tiesas spriedumu vēl iespējams pārsūdzēt augstākas instances tiesā.

Konsultēja juriste Kristīne Krēsliņa