Latvijā
Sabiedrība

Kā atgūt valsti un nepazaudēt sevi. Saruna ar Hariju Tumanu 70


Harijs Tumans
Harijs Tumans
Foto – Anda Krauze

Harijs Tumans. Vēsturnieks. Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?
Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolēnu uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas, jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.
Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc Senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati: memento mori! – atceries, ka tu mirsi! Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas Republikas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.
Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Dievs – Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts Senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs.
Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un kas ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana: aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam viņa paša labad, un cilvēkam nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru, cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?
Eiropa spēj karot arī tagad, jo tai ir tehnoloģijas. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatjē 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. ga-dā vai Maltu, kas 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt par patiesību. Tagad eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, par ko būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par baudām un to, kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb ideja ar lielo burtu rada civilizāciju, bet, kad tā zūd, arī civilizācija iet bojā.

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?
Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses, tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara – ir atbildīgs un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, pēc liberālās ideoloģijas, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips “katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem, ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo “taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un “par citiem tie neliekas ne zinis”. Bet tā taču ir ideāla liberāļu pasaule!

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.
(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Arī šī atgriešanās ciklopu stāvoklī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ redzam, kā Rīgā šur un tur lēni brūk arhitektūras pieminekļi, jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kas šādu postu pieļauj. Un mēs esam ciklopi ik reizi, kad ignorējam citus, – vai tas būtu darbā, pie stūres vai terorizējot apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskā vietā. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielus skaļruņus un visu vasaru terorizē cilvēkus ar dārdošu “popsu”. Kafejnīcas saimnieks nespēj saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz… Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no šīs valsts. Mums valsts ir jāatdod tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Galerijas nosaukums

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?
Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kas apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t. i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāznis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nav bijis savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nav bijis arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no dzimušiem zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu, un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaguva iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu ieņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums ir vajadzīga patiesa elite.

Radošais mazākums.
Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūru veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir “veiksminieki”, kas turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, ko atspoguļo sakāmvārds: latvietis latvietim – mīļākais ēdiens. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās saskatīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājām katrs savā kaktā, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.
Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs.

Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā vai savā labā. Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimt –, galvenais ir tas, kāda ir šīs varas attieksme pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Bet nespēj nekā nopietna veikt valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie ar savu lobiju to nobloķēs.

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā?
Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo? Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

Kas notiek ar mākslu un kultūru?
Tagad par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pēc tam pārdoti, nemaina lietas būtību, visu nosaka tas, kāds mērķis ir bijis māksliniekam.

Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās Senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēdz uzskatīt par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti.

Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas mākslas misija. Bet tagad par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērzdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.
Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet, ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no Senās Grieķijas – Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zem-apziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē notikums ar dramaturga Frīniha traģēdiju “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p. m. ē., tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494. g. p. m. ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, finālā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un neviesa skatītājos cerību.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Neizgāz savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?
Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kas nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristietībai pārmeta un joprojām pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tai ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības.

Taču īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t. i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz likt pretī antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: grieķiem un romiešiem – pretēji kristiešiem – nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņu tolerance beidzās, kad kāds nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Viņi represēja domātājus (atcerēsimies kaut vai Sokratu!) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kas nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienīgās patiesības nav un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, tagad ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai! tam, kas neatzīst politkorektuma dogmas, – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs.

Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas aizstāj jēdzienus. Un tas ir aplam! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

Vai jums ir brīvais laiks?
Ja ar to ir domāts no darba pienākumiem brīvs laiks, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rak-stīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta Rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

Ko darāt kopā ar ģimeni?
Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzalemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap ko grozās civilizācijas vēsture.

 

LA.lv