Dabā
Medības

Kā bebri bučojas jeb septiņi vakari pie bebru dambīša 16

Foto: Linda Dombrovska

Varētu domāt, ka par bebriem zinām visu. Dzīvo ūdenī, grauž kokus, dara postu, ja prot pagatavot, tad ēdami. Gatavojot šo rakstu, nedēļas garumā vaktēju vienu bebru ģimenīti, katru vakaru ar kameru ierodoties nelielā bebrainē, kur tie bija iemitinājušies.

Bebru mājvietas izvēle interesanta – simt metrus no kūdras racēju štābiņa, kur brauc mašīnas, traktori, notiek kustība un liela trokšņošana. Bebru dambītis uztaisīts trīsdesmit metrus no caurtekas, grāvī bebriem vairākas alas, tāpat caurteka tiek izmantota kā pārvietošanās ceļš. Bebri ap savu mājvietu šiverē ne pa jokam – nograuzti koki, uzplūdinājums gan nav liels, bet kūdras racēju brigāde sūdzas, ka bebri viņiem sagādājot galvassāpes. Nedēļas laikā bebru dambītis bija pajaukts divas reizes, bet katru reizi bebri pa nakti to atkal bija saveduši kārtībā. Jau no paša sākuma bija skaidrs – lai arī kā es maskētos, kā slēptos, bebri zināja, ka pie viņu mājvietas atnācis kāds svešais. Tas jau saprotams, tā ir viņu mājvieta, viņi savā apkārtnē pārzina katru koku, katru celmu un katru zāles kušķi. Būtu naivi iedomāties, ka viņi mani nepamanīs, pat ietērptu modernākajā kamuflāžā. Vienīgais, ko nemēģināju, bija 3D maskēšanās tērps, jau tā kūdras racēju brigāde par manu ikvakara gulšņāšanu pie grāvja kārtīgi izsmējās. Toties šī nedēļa ļāva labāk saprast, kā bebri sadarbojas, kā vaktē mani un piedevām vēl – viens otru.

Pirmais vakars – iepazīšanās. Ļoti prātīgi mēģināju pielavīties bebru dambim, nogāju gar maliņu, piestājos pie kokiem, lai saplūstu ar apkārtējo vidi. Pēc brīža sākās kustība, ūdens viļņojās un radās iespaids, ka bebri pārpeld no vienas alas uz otru. Varbūt tā viņi gatavojās vakara pastaigai. Varēja identificēt vismaz divas vietas, kur grāvja krastā zem ūdens paslēpta alas ieeja. Vēl pēc piecām minūtēm pamanīju, ka man gandrīz pie kājām grāvja maliņā klusiņām parādījusies bebra galva. Tas nemanot bija piepeldējis pie manis, lai paskatītos, kas tas par tādu briesmīgu zvēru te atnācis. Dažas sekundes, bebrs ienira un pazuda. Viss… kamēr vēl stāvēju pie grāvja, kustības vairs nebija. Bebrs atpeldēja, mani nopeilēja un nolēma, ka jāpagaida, līdz svešinieks aiziet. Tā jau arī, iespējams, bieži ir medībās, ka bebrs patiesībā ir jau nemanot nopeilējis mednieka klātbūtni, bet mednieks sēž ilgi un dikti, mēģinot sagaidīt bebru.

Otrais vakars. Nākamajā vakarā gar grāvi nogāja mans tēvs, viņam izdevās klusiņām pieiet pie grāvja un nofilmēt, kā bebrs grauž koku. Šis manevrs bija sekmīgs, jo bebrs tika pārsteigts nesagatavots. Tas bija aizrāvies ar savu darbošanos, un cilvēkam nemanot izdevās pienākt pie grāvja. Pēc mirkļa dzīvnieks cilvēka klātbūtni pamanīja un nolēma neuzticēties.

Trešais vakars. Manā klātbūtnē bebri no ūdens ārā nelīda. Es biju apgūlusies grāvmalē, it kā paslēpusies zālē, cerot, ka ļoti adekvāti saplūstu ar apkārtējo vidi. Bebriem gan tā nešķita. Ūdens viļņojās, tie peldēja no vienas alas uz otru, tad izpledēja cauri caurtekai. Viens eksemplārs parādījās turpat man gandrīz pie kājām, bet tā, ka mūs šķīra zāles kušķi un es to nobildēt vai nofilmēt nevarēju nekādi. Tiklīdz mēģināju pieiet tuvāk, tā bebrs ar šļakstu pazuda ūdenī. Šī situācija jau sāka mani kaitināt, jo šķita, ka bebri baidās tikai no manis, bet ne no kūdras racēju brigādes vai nejaušiem garāmgājējiem. Pamanījos safilmēt dažus selfijus un komentārus, bet tas arī viss. Mājās devos ar lielu vilšanos. Izrādās, ka bebri nevēlas kļūt par zvaigznēm.

Ceturtais vakars. Devos uz novērošanas vietu mazliet pēc deviņiem vakarā. Tuvojos lēnām ar jau sagatavotu kameru un – tavu brīnumu! – ieraudzīju, kā bebrs uzrāpjas uz dambja un pazūd krasta zālēs. Dzirdēju, kā tas čabinās, zāles un krūmi līgojās, un jau pavisam drīz bebrs parādījās ar zaru zobos. Daži notverti kadri, un bebrs ar visu zaru pazuda ūdenī. Ne bebra, ne zara. Tātad tur pie dambja ir vēl viena ala. Iepriekšējā dienā dambis bija pajaukts, mazliet nolaists ūdenslīmenis, bet bebri pa nakti visu bija atjaunojuši, un ūdens atkal bija tikpat augstu, cik iepriekš. Es atkal iekārtojos grāvmalē, bet bebri vairs neparādījās, varbūt mazliet ūdens paviļņojās, bet tas arī bija viss. Toties gandarījums bija par to, ka beidzot bija vismaz izdevies notvert kādu bildi.

Piektais vakars.
Laikam bebriem bija labs noskaņojums. Šoreiz nevis apgūlos grāvmalē, bet gan nostājos uz ceļa pie caurtekas, pēc iespējas atkāpjoties, lai es redzētu grāvi, bet bebri minimāli redzētu mani. Kad ierados, bebrs jau darbojās pa grāvi, un es to nofilmēju cauri zālēm pie caurtekas. Un tad bija sajūta, ka šovakar man ir izdevies nodibināt attiecības ar bebriem. Tur bija divi. Vispirms tie izpeldēja pie dambja, kas bija kādus trīsdesmit metrus no manis. Izpeldēja, sapeldēja kopā, laikam saostījās, bet bildēs izskatās, ka tie sabučojas. Tad viens ienira, bet otrs dreifēja pie dambja. Bija skaidrs, ka tie mani redz un mana, bet šovakar kaut kā nebaidās. Saglabā piesardzību, bet neuzskata mani par pārāk bīstamu. Tad viens bebrs iepeldēja alā, kas no manis nebija tālu, pēc mirklīša krastā parādījās galva, tikmēr otrs kaut ko kārtoja pie dambja. Pirmais mani ilgi un nekustīgi vēroja. Laikam vaktēja, vai es neveikšu kādu strauju kustību, tad, iespējams, tas brīdinātu otru. Mazliet vēlāk tie atkal sapeldēja kopā, un, kamēr viens palika ūdenī, otrs izlīda krastā. Tad viens no bebriem klusiņām izpeldēja cauri caurtekai un nokļuva man aizmugurē. Laikam gribēja tuvumā paskatīties, kas es tāds esmu. Ilgi viens otru vērojām nepilnu piecu metru attālumā. Es šo filmēju un bildēju, bet šķita, ka tas no kameras klikšķiem nemaz nebaidās. Kad nu bebra pacietība bija izsīkusi, tas ienira un aizpeldēja. Savstarpējā vērošana turpinājās, līdz sāka krēslot, tad bildes taisīt vairs nevarēju un negribējās arī traucēt bebru ikdienu. Pēc šīs tikšanās sapratu, ka bebri dzīvo kā viena ģimene, kas sargā un uzrauga viens otru. Kamēr viens bebrs bija krastā, otrs cītīgi mani vēroja. Gan jau līdzīgi ir arī medību laikā. Bebrs vai nu ir jāpārsteidz nesagatavots, vai arī ir ļoti labi jānomaskējas, lai to varētu sekmīgi nomedīt.

Sestais vakars. Iepriekšējās dienas iedvesmota, devos uz bebraini, cerot, ka varbūt šovakar mūsu attiecības vēl vairāk uzlabosies. Bet atkal bija jāviļas. Vai nu bebri bija sabiedēti, jo ūdens atkal bija nolaists, vai arī tiem ir tik īsa atmiņa, ka viņi bija aizmirsuši, ka no manis nav jābaidās, bet šoreiz tie bija daudz piesardzīgāki nekā iepriekš. Tie parādījās pie dambja, viens ilgi mani vēroja, nekustīgi izliekoties par akmeni turpat pie savas alas ieejas – drošs paliek drošs. Kad es vairs negribēju stāvēt, bet apsēdos grāvja malā, viens no bebriem piepeldēja pavisam tuvu, paskatījās, pavēroja un tad draudīgi uzsita ar asti. Laikam centās pateikt, ka draugi mēs nebūsim. Draugi mēs nebūsim pēc bebru medību sezonas sākuma, jo būs grūti pārliecināt kūdras racējus par to, ka meliorācijas grāvī jābūt beb-ram. Pagaidām gan uzplūdinājums ir neliels, tāpat arī nograuzti lielākoties krūmi un nelieli koki, tā ka ievērojamu postījumu tikpat kā nav. Rezultātā gan sapratu, cik tomēr manīgs tāds bebrs. Radās iespaids, ka tas redz visu, pat esot ieniris. Bebrs ļoti labi pazīst savu mājvietu, tādēļ jebkas jauns un neredzēts rada aizdomas. Tāpat bebri vaktē viens otru. Viņi diez vai bučojas, bet saostās gan, it kā apliecinot savu piederību viens otram. Viņi dzīvo kā vienots pāris, kas piesedz viens otra muguru.

Septītais vakars.
Līgo svētku vakars, kad nespēju atturēties un tomēr aizstaigāju līdz bebrārijam. Jau ejot klāt, dzirdēju, ka krastā kaut kas skaļi čab, un, jā, piegājusi pieķēru bebru ievelkam ūdenī lielu zaru. Bebrs ērti iekārtojās un sāka zaru skaļi skrubināt. Kādu laiku tupēju uz ceļiem, cīnoties ar knišļiem, ķēru kadrus, uzmontēju arī kameru, lai pafilmētu, bet cik ilgi tā uz ceļiem notupēsi. Lēnām cēlos kājās, un tas bebram šausmīgi nepatika. Bebrs aizpeldēja. Pagāju mazliet tuvāk, turpināju gaidīt, un pavisam drīz bebri atkal parādījās. Šoreiz abi divi. Piepeldēja pie dambja un izkāpa krastā. Vienam tomēr mana klātbūtne nepatika, tas kaut ko noīdēja un ienira. Jā, bebri sarunājas, kā izrādās. Klusiņām saīdas dažādos toņos. Šis laikam nozīmēja – es tinos. Pagāja brītiņš, un otrs bebrs atkal izpeldēja, pietuvojās otram, nikni īdēdams, atņēma vienu zaru, sanāca tur tāda maza nesaprašanās bebru starpā, un iešļūca alā ar visu zaru. Tā kā man pa gabalu vairs negribējās nedz filmēt, nedz bildēt, lēnām gāju tuvāk. Kad bija pārāk tuvu, bebrs ienira. Pēc mirkļa atkal bija ārā. Sēdēja un grauza savu zaru. Tikmēr iznira otrs, bet no ūdens ārā nelīda. Kad bebrs iznirst, parādās galva un tad viss ķermenis. Var patiesībā redzēt, kā tas elpo, jo mainās bebra pludlīnija. Tam vienam es galīgi nepatiku, viņš vēroja, vēroja un tad kā sita ar asti! Momentā pazuda abi bebri. Redz, kā tas strādā. Un es pati reāli pārbijos. Tajā brīdī filmēju bez atbalsta, un noraustījās roka. Pašai smiekli sanāca. Nu viss, es domāju. Šovakar jau nekā vairs nebūs. Nekā, pēc mirkļa iznira abi bebri, gandrīz vienlaikus. Sapeldēja kopā un atkal saostījās. Tā laikam viņi pārliecinās, ka pēc briesmu brīža abi ir sveiki un veseli, joprojām kopā. Protams, tik ilgi abus vērojot, sāc jau dzīvot līdzi bebru romantiskajām attiecībām. Uz beigām vienam bebram es apniku galīgi, tas ielīda alā un tur ilgi kaut ko ņēmās, izklausījās, ka rok. Es tikmēr filmēju, kā otrs bebrs mani vēro divu metru attālumā. Es pat sāku kamerai kaut ko stāstīt, bet bebrs uz mani skatās. Tas ļāva labāk saprast, kāda tad ir bebru slepenā dzīve. Sāku jau mazliet justies kā Daiana Fosija, pētniece, kas dzīvoja kopā ar gorillām. Savu bebru pāri vēl vārdos nenosaucu, jo nezinu tak, kurš ir kurš, bet tuvu tam jau bija.

Daži novērojumi par bebriem
– Tos var pieradināt, vismaz pie cilvēka klātbūtnes bebrainē. Tādēļ arī bebrs nebaidās no cilvēka tur, kur to neaiztiek.
– Bebri sarunājas, īdēdami dažādās intonācijās. Man izdevās saklausīt divas, vienu informatīvu, otru dusmīgu, bet tā ir mana cilvēcīgā interpretācija.
– Bebru pāris regulāri apliecina savu piederību otram – abi ienirst, sapeld kopā ar deguniem, saostās un dodas tālāk.
– Ja viens no bebriem dod briesmu signālu, sizdams ar asti, pazūd abi bebri.
– Šķiet, ka bebrs redz cauri ūdenim, jo uzreiz saprata, ka kāds stāv krastā.
– Kad bebrs ir aizņemts un pārņemts ar kādu nodarbi, tam var pieiet klāt pietiekami tuvu, tas reaģē uz kustību.

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūlija numurā

LA.lv