Kā berkuts lidoju pāri 0

Jaunās kazahietes ir ļoti glītas, simpātiskas un dzīvespriecīgas būtnes, cik var spriest cilvēks, kurš lielākoties viņas redzējis ievīstītas kažokādās. Bet nez vai no daudzajām gulsanām atradīsies jele viena Gerda, kas izglābs “Latvijas Avīzes” speciālkorespondentu, jo nupat Astanas sniega karaliene tīko mani sagrābt kā puisēnu Kaju un pārvērst par ledus skulptūru, kādas daudzviet izkaltas Kazahstānas galvaspilsētas laukumos.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Lai gan esmu šīs valsts Ārlietu ministrijas ielūgts viesis grandiozi nosvinēt Kazahstānas neatkarības 20 gadu jubileju un tātad diezgan oficiāls “šiška”, priecājos un baudu saltumu un sniegu kā dumjš teļš – tūrists. Tas ir ļoti atspirdzinoši cilvēkam no ziemeļvalsts, kuras pašos tālākajos polos, arktiskajos apgabalos Zosēnos un Alūksnē ziema šogad izskatījās pēc miklas, remdenas atvasaras un decembris pēc dīvaina aprīļa ar visiem pilieniem.

Astanā kož sals mīnus 30 ºC, bet kontinentālais klimats dara to ciešamu un panesamu, jo augstu debesī ir saule, un par gaisa masām mans raksturojums – rāms bezvējš. Aukstumtūristam Astana ir ieteicama vieta, jo pēc temperatūras grādiem tā ir otra ledainākā galvaspilsēta pasaulē. Nudien nezinu, kas ir nr. 1 uz pjedestāla, varbūt Tule Grenlandē. Padomju latvietim Vidusāzija iesēdusies atmiņā kā tuksnešaina zeme, kur, saulei laistoties, mīlīgā siltumā draudzīgi ļaudis tibeteikās iekoptajos laukos novāc kokvilnas ražu, taču palūkojieties kartē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Virs Kazahstānas jaunās galvaspilsētas Astanas ir Omska, vaļā atvērta Sibīrija, no kurienes pūš burāns, ilglaicīgs ziemeļaustrenis, un, kad tas nākot brāzeniski un temperatūra krītas zem -40 ºC, tad uz ielas var izturēt baltie lāči, bet ne cilvēki. Visapkārt ir stepe, kur ieskrieties vējam, plesties saltumam, un tikai beidzamajos gados, kad galos pastiepušies mežu masīvi, ar ko tagad apstāda galvaspilsētas apkārtni (droši vien pēc prezidenta norādījuma, jo viss notiek ar prezidenta ziņu), ziemas kļuvušas drusku piemīlīgākas. 


Arī man pēc 20 minūtēm svaigā gaisā iesākumā tik glaudīgo mīnus trīsdesmit grādu piesaulītes pastaiga it kā piekodina – vecīt, pieliec soli, aukstum, palaid mani vaļā! Ja es būtu sniega leopards irbiss vai kalnu āzis džeirāns, atlikušo attālumu labprāt pieveiktu lēkšiem. Bez šaubām, noderētu nevis tibeteika, bet malakai – lapsādas cepure ar asti, vismaz vaļenki. Papriekš stingums ielaižas stilbos, tad sāk sarmot vaigi. Tiem vajadzētu būt sarkaniem, kā piepīpēšanai. Skaidrs, ka sniega karaliene no mana atdzisušā ķermeņa pirmās pievāks abas kājpirkstes.

Es baidos pat domāt, kas notiks, kad aukstums sagrābs aiz sēkliniekiem. Nāve uzreiz, pārstiklošanās, vai pēc tam es vairs būšu puisēns Kajs! Pēdējos pakāpienos līdz pasaulē lielākajai teltij “Khan Shatyr” es tiešām aulekšoju un pirms virpuļdurvīm, kuras ielaidīs siltuma oāzē, pagriežos ar cimdotu dūri saboksēt sniegāju, ko esmu šķērsojis: hei, ziema! Sprēgā vien! Esmu izlasījis visus Džeka Londona Aļaskas stāstus! Tu mani, varonīgo karavīru batiru no Rīgas aula, nepieveiksi!

Reklāma
Reklāma

 

Kazahi uz Boratu nepiktojas

Jau no senseniem laikiem stepes skarbais klimats darījis klejotāju kazahu dzīvi grūtu. Dodoties ceļā šai tuksnešainībā, nevarēja cerēt sasniegt galamērķi vienatnē un glābt kailo dzīvību, paļaujoties tikai uz paša spēkiem.

Tas lika dibināt attiecības, kooperēties, un viesis kazahu jurtā ir visgodājamākais cilvēks, kurš jācienā ar taukākajiem zirggaļas gabaliem un ar īpašo gardumu – vārītu aitas galvu. Ceļinieka uzņemšanai ir speciāli viesmīlības rituāli, kas netiek pārkāpti vēl šobaltdien, un uz atvadām skan vēlējums – žol ajakh! – lai atgrieztos mājās drošībā! Kas gadu simteņiem ilgi bija nomadu valstiskums? Jurta, zirgs, stepes ērglis, zilais debess jums un dzeltenā saule. Zils un dzeltens ir neatkarīgās Kazahstānas karogā ieaustās krāsas, un ļoti jūtams, cik kazahi ir lepni par savu divdesmit gadu suverēno valstiskumu, kad te pāri gājuši, jājuši un nākuši neskaitāmi iekarotāji, pēc garas, drūmas apspiestības perioda. Skiti, kuri aizviņlaikos apdzīvoja šīs stepes, ticēja, ka zirgi ir cilvēku spārni, un kopš 1991. gada kazahi šķiet apseglojuši pašus naigākos rikšotājus – visur ir izaugsme, attīstība, celšanās spārnos, lidojums augšup.

 

Galvaspilsēta Astana ir kā jaunās valsts simbols, kā uzplaucis tulpes zieds stepes vidū. Prezidents Nazarbajevs uzcēlis megapoli, algodams pasaulslavenus arhitektus, taču pats apstiprinādams projektus pēdējā punktā, un uz svētkiem sacerējis dzejoli kā dziesmu – savai pērlei Astanai.

 

Kazahiem ir panākumi, kurus gribas parādīt arī citiem. Jūs taču atceraties, kurš Kazahstānu ielika pasaules kartē? Pseidokazahs Borats Sagdijevs, uzstādamies kā šīs slavenās nācijas dēls pazīstamā kinokomēdijā. Piktošanās uz komediantu par viltus tēla radīšanu neievilkās. Kazahi atskārta, ka Borata dēļ interese par viņu zemi cēlusies visur uz zemeslodes, kur vien skatās kino. Kazahstāna kā maršruts parādījās tūrisma ceļvežos, cilvēki iegūglējās, lai uzzinātu, vai tiešām tur pa pilsētu ielām klīst agresīvi, izsalkuši lāči, kas plēš sievas, kā gadījās Borata filmas galvenajam varonim. Arī ceļotājiem latviešiem Centrālāzijas valstis bija kļuvušas kā terra incognita, tikai paretam kāds mūsu Marko Polo devās tai virzienā biznesa darīšanās, kāpt kalpos, rakt savvaļas tulpju sīpolus vai nomaldīties tuksnesī. Kazahstāna apmeklējuma ziņā bija pelnrušķe, salīdzinot ar polāro loku, aiz kura pabijuši tūkstoši, ar Āfrikas zaļajiem pakalniem, pa kuriem kāpelējuši miljoni latviešu. Bet nekas. Austrumos dzīvo pacietīgi cilvēki. Austrumnieki nekur nesteidzas. Gan jau ieradīsies ekskursantu pulki senatnes pieminekļus lūkoties, tīksmināties par dabas daudzveidību, baudīt mīkstu kā paklājs viesmīlību pasaules 9. lielākajā valstī Kazahstānā.

 

Robežvietas vēriens

Galvaspilsētu Astanu lielā zīda ceļa karavānu laikos pazina kā mazītiņu apmetni, kamieļu piestātni Bozoku. Vēlāk Sibīrijas kazaki, virzīdamies lejup pa Išimas upi, atrada še ērtu tirdzniecības braslu esam. Krastos izauga pilsētele Akmoļinska, kas caru laikos kā dzelzceļa mezgls savienoja tālus punktus stepes mazapdzīvotās vietās. Bargie laika apstākļi, nošķirtība, nabadzīgā stepes veģetācija biedra Staļina pakalpiņiem šķita piemērotākais komforts, lai iekārtotu nometni dzimtenes nodevēju sievām. Padomju ērā Akmoļinsku pārvērta par neskarto zemju teritorijas galvaspilsētu Ceļinogradu, kur daudzu tautību sugasbrāļi uzara stepes atmatu, nodrošinot graudaugu ražu, labības rezerves PSRS klētij. Iegūstot valstiskumu, pilsētu vēlreiz pārsauca – par Akmolu, un, sākot ar 1994. gadu, uz šejieni no Alma-Atas sāk pārcelt galvaspilsētu. 1998. gadā beidzot top Astana, kas kazahu valodā tā arī nozīmējot – galvaspilsēta, bet persu valodā – robežvieta. Eksistē dažādi skaidrojumi, kamdēļ Kazahstānai bija jāpārceļ metropole no dienvidiem uz ziemeļiem, tomēr, manuprāt, vispirms tā bija prezidenta griba. Tāpat kā Austrumu vīrietim jānosit čūska, jāizaudzina dēls un jāiestāda koks, tā Austrumu valdniekam – jāuzceļ pilsēta. Ja saprotat, ko ar to gribu teikt, šeitan ir darīšana ar vēlmi atstāt kaut ko aiz sevis. Nursultans Nazarbajevs, vietējais aksakals nr. 1 ir visai aizņemts vīrs. Par godu valsts svētkiem viņam jāatklāj Triumfa arka, pēc tam jauna mošeja, bet ap opernamu vēl ir stalažas, taču pavisam drīz arī uz tās scēnas iedziedāsies kazahu lakstīgalas.

Vecā Ceļinograda ir Išimas (tagad Esilas) vienā krastā, un tur jau ir gan mošejas, gan opera, gan valdības iestāžu ēkas, gan bijusī prezidenta rezidence, kas pārkārtota par Nazarbajeva muzeju. Otrā krasta milzu plašumā paceļas neparastas formas arhitektu šedevri, pa daļai kā Honkongas debesskrāpji, pa daļai, ja kaut ko saprotat no pilsētbūvniecības, arhitektūras manierē “no Eiropas tradīcijas līdz Austrumu ekspresijai”. Ja tā ir prezidenta pils, tad gabarītos varena. Ja koncertzāle, tad, mazākais, 30 000 vietām. Ja valsts gāzes uzņēmuma ēka, tad tie ir dvīņu torņi, ja kāda svarīga ministrija, tad švītīgs debesskrāpis.

Es atstāju lasītājus, patvēries no aukstuma aiz pasaulē lielākās telts “Khan Shatyr” virpuļdurvīm. Kas tā par telti? It kā parasts “Spicei” pēc funkcijas līdzīgs universālveikals, taču astaniešiem lepnums un tīri vai muzejiska vērtība, ūnikums, uz kuru ved ciemiņus kaut tikai paskatīties. Saprotams, tas ir kārtējais arhitekta Normana Forstera meistardarbs kazahu stilizācijā. Pirmajā stāvā palmas zaļo vienmēr, no grīdas – žvikt! – amerikāņu kalniņi uzrauj līdz jumtam un gādīgi nones aizrautīgos vizināmos lejup. Ar parasto liftu vai slīdošām kāpnēm nokļūsiet līdz preču tirdzniecības zālēm vai ceturtajā stāvā – līdz sabiedriskās ēdināšanas kompleksiem.

Pašā augšstāvā zem kupola ir… jūrmala. Peldu vieta, akvaparks ar smiltiņām – es jums teikšu, ka “Khan Shatyr” Latvijā momentā ierakstītu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tibeteiku nost kazahu vēriena priekšā!

 

Visa Mendeļejeva tabula. Un kaviārs

Kur kazahi ņem tenges, lai maksātu par šo poēziju stiklā, betonā un modernajos materiālos? No ogļūdeņražiem – no naftas un gāzes pārdošanas. Kazahstānas zemes dzīlēs atrodams visu dabas elementu krājums – no dzelzs un urāna līdz ziliem karbunkuliem.

 

Cilvēkiem ar dzīves garšu pastāstīšu, ka Kaspijas piejūras valstīs ražo 90% no pasaules īstā kaviāra, un Kazahstāna pieder zivju vērtīgo ikru “deržavām”. Vēl nesen delikatese jūrmalciemos dažviet bijusi pagalam vienkāršs, karotēm smeļams ēdiens.

 

Taču pēc storu, belugu un sevrjugu maluzvejniecības un izķeršanas cenas vairs neesot šokējoši zemas. Pie Kaspijas 200 – 300 eiro kilogramā, bet Londonā uz sniegbaltiem galdautiem tā jau ir cena par dažiem graudiņiem uz maizītes. Īstais kaviārs, protams, ir melns vai svina pelēks, nevis sarkans laša.

Ja arī Allāhs gādājis par derīgiem izrakteņiem un dārgiem akmeņiem kādā zemē vai jūrā, zināmas samērā daudzas valstis, kurās Dieva dāvanas veiklu ierēdņu un varasvīru orda izšķērdēs uz nebēdu. Kā izskatās, Kazahstānā katru tengi izlieto, gribētos pat sacīt – valsts labā. Viss notiek gudrā saimnieciskā prezidenta vadībā – dinamiski, bet plānveidīgi. Kazahi izvirza uzdevumus, teiksim, 10 prioritāšu programmu, un tos īsteno – dara visu, par ko mūsējie tikai muld. Kazahstāna meklē un rada tirdzniecības “zīda ceļus”, transportē kravas, pārdod urānu Ķīnas atomstacijām – jaunais plāns ir, piemēram, kļūt par globāliem spēlētājiem pasaules pārtikas tirgū, par tādu pašu līderi kā Austrālija, Argentīna vai Kanāda. To jau nepanāks ar kaviāru, bet ar to, kas stepē dabiski aug un vairojas – ar labību, aitām vai liellopiem. Tā ir vēl viena nozare, kuras produkcijas pieprasījums augs un augs, 
lauksaimniecība ļaus ieripot valsts kasē skanošiem dolāriem, eiro un tengēm. Bet jūs domājat – klejotāju tautiņa, kas čaihanās cienā ar tēju…

 

Noganīt raibo avju pulku


Kazahstānā ir pārstāvētas, mazākais, četrdesmit dažādas reliģijas. Bijušās Vidusāzijas republikās 90. gados bīstami uzplaiksnīja musulmaņu fundamentālistu kustības. Arī prezidents Nazarbajevs apsveica ticības tradīciju atdzimšanu. Šais stepēs musulmanismu izplatīja kādus 100 gadus vēlāk pēc pravieša Muhameda darbošanās zemes virsū. Ceru, svabado citātu Nursultans piedos, bet viņš pateica apmēram tā – Allāha kalpotāji lai brīvi darbojas, valsts cels mošejas un veicinās ticības lietas, taču lai jums paliek garīgums – valsts un mošeja ir cieti šķirtas. Sak, politiku netaisiet! Un viss bija okei.

Kazahstānā ir tāds kā ziedošais islāms, kad ir izvēle valkāt hidžabu vai iebaudīt kokteili bārā un nēsāt mini-svārkus. Vismaz Astanā krietnas meičas pārsvarā neizvēlas pirmo variantu. Bet vēl Kazahstānā dzīvo pareizticīgie, jūdaisti, katoļi (viesojies pāvests Jānis Pāvils II), krāšņa ticību buķete, piedevām 130 tautības un etniskās grupas. Tautu draudzība ir Kazahstānas mūsdienu aktualitāte, un vajadzīga šopana (gana) izveicība, lai šo raibo avju pulku noganītu mierā un saticībā. Valsts grožus stingri pārņēmuši kazahi paši.

Krievi masveidīgi pameta Kazahstānu 90. gados, jo dažās kaimiņu republikās nacionālisti pret viņu tautiešiem diezgan slikti izturējās. Daudz kur Kazahstānā kazahi runā krieviski. Cara un komunistu vietvalžu laikos kazahu valodu pilnībā izstūma uz auliem, nometināja izsūtījumā, un tikai tagad nacionālais gars un dzimtā valoda atdzimst no pelniem. Par apspiedējiem atmiņas ar tālu grandienu atbalsīm no pazemes kodolizmēģinājumiem vai ūdeņraža bumbas testiem Semipalatinskā. Poligonā izdarīja 607 kodolsprādzienus, taču mūsdienās vadā ekskursijās “pa akadēmiķa Kurčatova ceļiem”. Arī šo pilsētu, kurā, starp citu, kādreiz bija Dostojevska trimdas vieta, kazahi pārdēvējuši un sauc par Semeju.

 

Prīmā plovs un pelmeņi!

Kā berkuti, stepes ērgļi, esam pārlidojuši šo zemi, kur ciena viesmīlību un godā tradīcijas. Paši straujākie un drosmīgākie džigiti attālākos apvidos ap Šimkentu (bij. Čimkentu) neesot atradinājušies no kādas tradīcijas – līgavu zagšanas! Ek, nenosargājām skaistuli! – auls sēro un gandrīz nekad nesūta ātrākos zirgus un jātniekus glābt Gulsanu no laupītāja ķetnām. Kura jau nu pabijusi svešā mājā, tā tāpat brāķēta priekš citiem – lai zaglis sauc mullu vai ved uz dzimtsarakstu biroju un precē nost.

Man privāti ir tradicionāla prioritāte, ka svešās zemēs nogaršoju vietējos ēdienus. Kazahu virtuvē ir liela klimpu – ķiļķenu komponente, ķīselis no padomju, ukraiņu, uzbeku un citiem “katliem” plus vēl ar kaukāzisku piesitienu. Tā kā nedzeru pat govs pienu, tad par kumisa vai airāna, cik noprotu, ķēves raudzēta piena teicamajām garšas īpašībām neko nemācēšu pastāstīt, bet plovs Kazahstānā ir prīmā, belaši un pelmeņi – manti aromātiski un sulīgi. Kazahu galda rota un pirmklasīgākā delikatese, protams, ir zirgs. Agrāk samērā ierasta maltīte baju, batiru un vienkāršu šopanu jurtas pavardā, zirggaļa tagad ir pārtikas preču dārgā gala vitrīnās. Kazi, šužuks, žoja, žals – lūk, ko prasmīgs miesnieks pagatavo no lopiņa miesas, dalīdams gabalus, kaltēdams, kūpinādams vai desās taisīdams. Uzdrīkstējos tikai zirga gaļas soļanku kazahu gaumē restorāna “Fakhi” piedāvājumā. Saldena gaļiņa, pasīksta, pēc garšas druscīt atgādina asini, kad to sūc no skrambas. Arī kamieļu gaļa esot ēdama, tikai tauka – “na ļubiteļa”. Kupraini ēst nemobilizējos. Ja vēlaties ko padzerties, lai kumisa vietā kazahu meiča atnes šaraptar – vīnus, vai salkindatkiš susindar – atspirdzinošus dzērienus. Cik dzidri urdz kazahu valoda, cik lepns augstu gaisā plīv zeltspārnu ērglis berkuts.

Paldies Kazahstānas vēstniecībai par ilustratīvajiem materiāliem

 

Kāds vārds par valstsvīru Nursultanu Nazarbajevu. Dzimis 1940. gadā Almati apgabalā vienkāršā ģimenē. Divdesmitgadīgs strādājis Temirtau par metālistu. Izmācījies par kalnrūpniecības inženieri, vēlāk arī ekonomiskās zinības. Politiskajā karjerā pirmsākumos komjaunatnes līderis, no 1979. gada Kazahstānas kompartijas CK sekretārs, no 1984. gada Ministru padomes priekšsēdētājs. Dzīvesbiedre Sara nodarbojas ar labdarības, veselības un izglītības lietām. Vecākā meita Dariga, politisko zinātņu doktore, ir tēva satelīts politikā. Arī citi dzimtas ļaudis ieņem svarīgus administratīvus posteņus. Nazarbajevs esot liels “sportsmenis”, aizrautīgs kalnu slēpotājs, tenisists, jātnieks, peldētājs un volejbolists. Pie rakstāmgalda topot vēsturiskas, filozofiskas un literāras refleksijas, kas apkopotas eseju grāmatā “Kazahstānas ceļš”. Patīkams, mierīgs vīrs, kurš pasaulē “multivektoriāli” meklē sabiedrotos, nevis ienaidniekus, bieži brīvprātīgi iesaistās par sekundantu, ja Centrālāzijā kaut kur aizsvilstas savstarpēja naida liesmas, nomierinot reģionālos konfliktētājus. Domāju, ka viņa nopelni valsts labā Kazahstānā tiek augstu vērtēti, un par prezidentu uz mūžu viņš kļūtu arī savas popularitātes, ne tikai pieņemta likuma dēļ. Ko tur teikt, Nursultans ir kazahu sultāns.

 

Uzziņa


• Kazahstānas naudas vienība ir tenge. 1000 tenges atbilst 3,70 LVL, tā ka miljons tengu nav dikti daudz.

• Astanas atpūtas un izpriecu iestādes ir piemērotākas ļaudīm, kas prot labi pelnīt un atļaujas tērēt ievērojamas summas izklaidei, piemēram, vakaram kafejnīcā, klubā vai restorānā. Modernajās vietās viss ir diezgan padārgi, piedāvājums mērenajā un budžeta cenu zonā ir ļoti nabadzīgs, kamēr lētais gals atbilst padomju sabiedriskās ēdināšanas līmeņa zemākās klases iestādēm.

• Šopings: lielajos tirdzniecības centros apmēram tas pats sortiments, kas Rīgā – samērā maz kazahu suvenīru, taču ir gaumīgas ziemas galvassegas, ādas čības, kamieļu figūriņas, dekoratīvie šķīvji un juvelierizstrādājumi, zirga gaļas desa vai, piemēram, garšvielas plovam.

• Lidojums no Rīgas uz Astanu – lielākoties caur Kijevu. Uzmanību: Kijevas lidostā ļoti draudzīgas cenas cigaretēm, alkoholam un smaržām, neaizmirstama nacionālā virtuve lidostas krodziņā “Hutorok”!

• Kazahu alus – tā ne visai, bet dzerams.