Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. augusts, 2016
Drukāt

Psiholoģe Dace Eikena: Sportists ir kā mazs bērns saldumu veikalā

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Dace Eikena jau 14 gadus uzklausa un konsultē Latvijas Olimpiskās vienības sportistus, tomēr neuzskata sevi par brīnumdari: "Zelta medaļu nekad nesolu, bet, notiekot sistemātiskam darbam, jāsasniedz rezultāts, kam sportists ir gatavs konkrētajā brīdi. To es varu apsolīt."

“Sportists olimpiskajās spēlēs ir līdzīgs mazam bērnam saldumu veikalā. Arī sportistam stingri jākontrolē sava bauda, lai nepārēstos,” saka Latvijas Olimpiskās vienības psiholoģe Dace Eikena dažas dienas pirms olimpisko spēļu atklāšanas Riodežaneiro.

Četru gadu darbs

– Vai laiks pirms olimpiskajām spēlēm arī jums ir trauksmaināks nekā parasti?

– Darbs sportistu psiholoģiskajai sagatavošanai ilgst vismaz vienu olimpisko ciklu – četrus gadus. To nevar paveikt pēdējā minūtē, tādēļ sastrēgumi pie manis nemēdz būt.

– Vai arī sporta psihologs strādā šādā ciklā?

– Jā, psihologam tas ir individuāls darbs ar katru sportistu četrus gadus. Protams, ir sportisti, kuri tikai pēdējā mirklī uzzina, ka dosies uz olimpiskajām spēlēm. Tad sagatavošana ir nedaudz atšķirīga.

– Kā sporta psihologs var palīdzēt sportistam?

– Psiholoģijas uzdevums ir gādāt, lai veiksmīgais kļūtu vēl veiksmīgāks. Ja sacentīsies vienādi sportisti, tad uzvarēs tas, kura psiholoģiskā noturība ir spēcīgāka. To var iegūt, mērķtiecīgi iegūstot pieredzi daudzu gadu garumā. Ķermenis un gars ir viens veselums, par to jārūpējas kopā.

– Kādi jautājumi visbiežāk ir sporta psihologa darba­kārtībā?

– Biežākie jautājumi, kuri uztrauc sportistus, ir pašsajūta un grūtības iemigt vakarā pirms starta, domas un analīze nelaikā un nevietā, attiecības ar treneri, motivācijas problēmas, arī atgriešanās sportā pēc savainojumu izārstēšanas, jo pārliecību atgūt nav viegli. Bet ir vēl vairāki temati, kurus risinām, turklāt veiksmīgi.

– Kas sagādā lielākās grūtības?

– Visgrūtāk strādāt ar sportistiem, kuriem piemīt augstas prasības pret sevi un paškritika, nepieļaujot varbūtību kļūdīties. Viņiem jāmaina sava attieksme, bet to nevar izdarīt vienā mirklī.

Pats gana gudrs?

– Vai jaunie sportisti paši vēršas pie jums?

– Tā nevarētu teikt, jo ir daudzi, kuri psihologu konsultācijas meklē pēc treneru un ārstu rosinājuma. Tāpat arī ļoti daudz informācijas pieejams internetā, var konsultēties ar kolēģiem, kuri nopietni piestrādā savai psiholoģiskajai noturībai. Treneri un sportisti kopumā kļūst zinošāki un arvien vairāk laika velta psiholoģiskajai sagatavotībai.

– Vai pieredzējušie sportisti nedomā, ka psihologs nav vajadzīgs, jo pats ir gana gudrs?

– Gadās arī tā, taču ļoti daudz ko var paveikt arī treneris, kurš var palīdzēt tieši psiholoģiskā ziņā – ar taktiku, plānošanu, dienas režīmu, mērķu izvirzīšanu un motivāciju. Treneri to apguvuši gan augstskolā, gan arī sava darba pieredzē.

– Bet kā ir ar pašiem treneriem? Vai viņi nedomā, ka ir visgudrākie un padomdevējs no malas nav vajadzīgs?

– Vecākās paaudzes treneri tā domā ļoti bieži. Neesot klāt, viņi baidās zaudēt situācijas kontroli. Tomēr man prieks, ka pats treneris bieži papildina psiholoģiskās zināšanas, ja redz audzēkņa progresu.

– Vai pie jums ar savu iniciatīvu nāk pats sportists vai arī viņam to liek treneris?

– Pat tad, ja tas ir kāda ieteikums, pašam sportistam jābūt pārliecībai, ka vizīte viņam vajadzīga, un tas palīdzēs sasniegt labākus rezultātus.

– Sportistu ietekmē vairāki apstākļi. Kas notiek, ja viņš pats sevi pakļauj spiedienam, domājot par medaļām?

– Medaļa ir rezultāts, kas būs jebkurā gadījumā. Ja domā par rezultātu pirms starta vai sacensību laikā, tad var palaist garām kādu būtisku momentu, nonākot pie koncentrēšanās zuduma, piemēram, pēdējā minūtē zaudētiem vārtiem.

– Vai ir kāds sportists, ar kuru jums izveidojusies ciešāka saikne?

– Tā ir konfidenciāla informācija, bet jebkurā gadījumā pozitīvs process notiek vien tad, ja ir abpusēja uzticība.

– Vai katram sportistam vajag individuālu pieeju? Zināms, ka kādam patīk, ka treneris uz viņu bļauj, bet ar citu vajag apieties mierīgi.

– Noteikti! Katrs ir personība, katram ir stiprās un ne tik stiprās puses. Turklāt tas jāzina ne tikai sportistam, bet arī trenerim.

Nekaitēt sportistam

– Dzirdēts, ka uzvara sākoties galvā. Vai milzu talants ar saviem fiziskajiem dotumiem vienreiz var aizmest negaidīti tālu, uzlēkt negaidīti augstu?

– Labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā jebkurš var “izšaut”, bet tas nenotiks regulāri un tajā mirklī, kad sportistam to vajag.

– Kādreiz šķēpmetējiem bija problēmas, treniņos metot tālu, bet sacensībās pārdegot. Ko darīt?

– Ir ļoti daudz apstākļu pirms sacensībām, kas var ietekmēt sportista pašsajūtu un spēju sasniegt augstu rezultātu. Tas ir spiediens, ko veic draugi, radinieki, žurnālisti, konkrētais stadions, ceļš uz to, citi sportisti, skatītāju uzvedība. Tas traucē un paralizē. Nedrīkst pazaudēt fokusēšanos uz sevi. Ja kaut ko palaid garām, nepaēd vai pārēdies, neizgulies, aizej uz ballīti, pārkāp režīmu – tas noteikti atstāj iespaidu. Dažs startu pārdzīvo jau nedēļu iepriekš, un sacensību brīdī viņam vairs nav spēka, jo dienu un nakti domājis par to, kā metīs. Jākrāj enerģija, lai, izejot sektorā, var parādīt visu, ko spēji.

– Kas notiek, ja gadās melnā sērija? Vai cilvēks noslēdzas vai arī tieši otrādi – meklē palīdzību?

– Daži domā, ka nākamreiz sanāks labāk un pats tiks galā, tādējādi novilcinot laiku, bet atbalsts no malas ir vajadzīgs. Dažreiz izdodas atgūties, bet labāk ar to neaizrauties.

– Vai sporta psihologam gadās arī kļūdīties?

– Sporta psiholoģijas pirmais noteikums ir nekaitēt sportistam. Ir gadījumi, kad redzu, ka nevarēšu palīdzēt. Sportists ļoti grib padomu, bet sarunas laikā redzu, ka sadarbība neizdosies un konkrētais jautājums šajā brīdī ir par agru. Zelta medaļu nekad nesolu, bet, ja notiks sistemātisks darbs, tad jāsasniedz rezultāts, kam tajā brīdi sportists ir gatavs. To es varu apsolīt.

– Vai palīdzēt var arī psihologa nomaiņa?

– Ir sportisti, kuri konsultējušies gan pie manis, gan citiem. Varianti ir visādi, taču galvenais – lai ir rezultāts.

Liels pārbaudījums

– Lielākā daļa sportistu Riodežaneiro būs pirmo reizi. Kā viņus ietekmē runas par Zikas vīrusu, laupīšanām, tāpat arī laika joslas maiņa, mentalitāte?

– Rio ir ļoti liels pārbaudījums ne tikai olimpisko spēļu debitantiem vien. Tomēr sagatavošanās cikls ir četri gadi, un jau sen zinājām, ka šīs spēles notiks Riodežaneiro. Katram bija iespēja sagatavoties atbilstoši paša izpratnei un vajadzībām. Lasīju savu kolēģu pētījumus par sportistiem traucējošiem apstākļiem olimpiskajās spēlēs. Tur bija teikts, ka būt tajās ir līdzīgi kā mazam bērnam saldumu veikalā. Sportistam tāpat kā bērnam stingri jākontrolē sava bauda, lai nepārēstos. Tādējādi var pazaudēt fokusu un aizmirst, kur un kāpēc mēs esam.

– Vai arī pati dosieties uz olimpiskajām spēlēm?

– Diemžēl ne, nekad arī neesmu bijusi tajās. Par sliktu mana klātbūtne nenāktu, jo būtu cilvēks, pie kura sportistam vērsties jebkurā laikā. Taču esam ieguldījuši lielu darbu sagatavošanās periodā, un visam jābūt labi. Turklāt ļoti palīdz arī mūsdienu tehnoloģijas, ko regulāri izmantojam, piemēram, sazvanoties skaipā.

– Kādas ir jūsu sajūtas un novērojumi par mūsu sportistu iespējām Rio izcīnīt medaļas?

– Negribētu izteikt prognozes, bet ceru, ka katrs izdarīs to, ko viņš spēj. Ticu, ka daudzi mūs iepriecinās un varēsim būt lepni par saviem sportistiem un Latviju.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+