Mobilā versija
+2.9°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
24. augusts, 2017
Drukāt

Kā blondīne dzīvi uztveru vieglāk. Saruna ar “Rīta Panorāmas” laika ziņu moderatori Karīnu Rubeni

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Karīna Rubene

LTV1 raidījuma “Rīta Panorāma” laika ziņu moderatore Karīna Rubene ir dzīvespriecīga būtne, kas radošajā kolektīvā ienes jautrības dzirkstelīti ar savu šarmu un asprātīgajiem izteicieniem. Viņa paspēj būt mīļa mamma gan saviem mazgadīgajiem dēlēniem, gan palīdzēt draugam viņa darbā, filmējot kāzas. Un pāri visam – priecāties par dzīvi.

 

Kā sākās tavs ceļš uz televīziju?

Man bērnībā bija diezgan ilgs un spilgts elku posms, kad manā istabā sienas bija aplīmētas ar mūziķu plakātiem un bija iekšējā sajuta, ka tie cilvēki, kurus rāda televizorā, ir īpaši. Kaut gan līdz domai par žurnālista profesiju es nonācu vēlāk, iespējams, vēlme līdzināties savu plakātu varoņiem radās jau šajā elku laikā. Kad vidusskolā bija jāsāk domāt, par ko kļūt, sapratu, ka īsti neko nemaz nemāku, un dzima doma par žurnālistiku, kuras īstenošanai arī mērķtiecīgi ķēros klāt. Lai gūtu pieredzi, sāku rakstīt vietējai Cēsu avīzei “Druva”, kur jauniešiem ļāva ne tikai darboties, bet arī skoloja, par ko esmu joprojām pateicīga. Kaut gan tagad, lasot savus vecmāmiņas saglabātos rakstus, ir kauns, tomēr tie deva lielāku pārliecību saviem spēkiem, sākot studēt Latvijas Universitātē. Tur mums pasniedzēja vienkārši pateica: ja gribat tikt televīzijā, ejiet praksē. Nevienu parasti tāpat vien neņem, bet varbūt jums paveiksies. Un man paveicās.

Vispirms televīzijas skatītāji tevi iepazina kā reportieri.

Pirms vairāk nekā divpadsmit gadiem sāku strādāt Latvijas Televīzijas raidījumā “Tautas kontrole”, kas jau sen beidzis pastāvēt. Pēc kāda laika (acīmredzot tika novērtēti manis veidotie sižeti) nonācu “Panorāmā”, kur nostrādāju sešus gadus. Man nebija vienas noteiktas tēmas. Tā kā kolektīvā biju jaunākā un vismazāk pieredzējusī žurnāliste, biju universālais izsūtamais zēns, kuram jādodas veidot sižetus turp, kur visvairāk nepieciešams.

Vai atceries, kādu vissatraucošāko “izsūtījumu”?

Parasti man jautā par 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, bet tajā reizē es tik lielu satraukumu nejutu, kā “De facto” taisot sižetu par plastiskajām operācijām. Es biju eksperimenta trusītis, kuram vajadzēja iet pie vairākiem ķirurgiem ar vēlmi taisīt plastisko operāciju – samazināt vēderu, palielināt krūtis. Arī toreiz man nebija daudz lieko kilogramu, un mēs pētījām, vai viņi piekritīs vai atrunās no operācijas. Šajā gadījumā bija taurenīši vēderā – stress gan par to, ka man jāizģērbjas, gan par slēpto kameru, jo likās, ka viņi pamanīs – tas nav pa īstam. Paprasīs lielu naudu un zvanīs, kāpēc nenāku uz operāciju. Beigās sanāca ļoti interesants un vērtīgs materiāls.

Bet vai taurenīši vēderā nebija arī tad, kad tu sāki intervēt Rīgas “Dinamo” hokejistus spēļu pārtraukumos?

O, jā! Tā atkal bija interesanta pieredze – atgriešanās fanošanas ērā. Tāds kā bērnības sapņa piepildījums. Es gan nebiju domājusi intervēt hokejistus, bet bērnībā biju liela hokeja fane. Atceros, vienīgā stunda, ko pamatskolā nobastoju, bija tieši hokeja dēļ. Sākās hokeja čempionāts, un, lai nenokavētu pirmo spēli, mēs ar draudzeni aizlaidāmies no pēdējās stundas. Līdz mājām bija trīs kilometri, kurus noskrējām, bet paspējām. Kad man piedāvāja viņus intervēt, sākumā neticēju. Taču tas bija lieliski!

No kurienes tev interese par hokeju? Vai tavā ģimenē kāds bija ar to saistīts?

Nē. Mēs ar tēti vienmēr skatījāmies sporta pārraides – pirmo formulu, hokeju, bet dziļākas saistības mums ar sportu nebija – bijām parasti latvieši. Vienkārši apsēdāmies pie televizora, skatījāmies un bļāvām līdzi.

Tikko ir sākusies jaunā KHL hokeja sezona. Tu negribētu atkal atgriezties laukuma malā ar mikrofonu rokās?

Man liekas, ja kāda lieta dzīvē ir labi izdevusies un dažādu iemeslu dēļ beigusies, otrreiz tajā pašā laivā vairs nevajag kāpt. Jo tad, kad es laukuma malā parādījos, par spīti atšķirīgajiem viedokļiem, kopējā aura bija ļoti laba, visi mani atbalstīja. Ja es mēģinātu to darīt atkal, vairs nebūtu tā. Sāktos salīdzināšana. Protams, ja man piedāvātu, nezinu, vai spētu atteikt, bet atbilde visdrīzāk tomēr būtu “nē”.

Jums “Rīta Panorāmā” ir draudzīgs un jautrs kolektīvs. Pamanīju, ka savā starpā apceļaties, pavelkat viens otru uz zoba. Droši vien arī vīrieši ārpus studijas pievērš tev uzmanību. Kādā intervijā pat esi nosaukta par zaķi.

Manuprāt, jebkurai normālai sievietei patīk vīriešu uzmanība – komplimenti, forši komentāri. Mani tie netraucē. Nav jau tā, ka pie televīzijas meitenēm uz Zaķusalu nāktu ziedu kalni no slepeniem pielūdzējiem. Iespējams, tā bijis agrāk. Bet par zaķi mani nosauca viens žurnālists hokejam veltītā intervijā, un tā mediju vidē tomēr ir izplatījusies, kaut gan man tāda iesauka nekad agrāk nav bijusi. Laika ziņās kolēģi mani sauc par princesi, un tas man patīk.

Vai tu esi dabiskā blondīne?

Nē! Taču es ļoti gribētu tāda būt.

Bet par blondīnēm taču stāsta anekdotes un iztēlo viņas ne visai gudras. Vai šis stereotips nemulsina?

Reiz es mēģināju atgriezties pie sava pelēkā matu toņa, taču sapratu, ka tad nejūtos sava elementā. Jūtos labi kā blondīne, un draugi arī saka, ka es šim tēlam labāk piestāvu. Jo man bieži gadās brīnīties par pašsaprotamām lietām vai pārsteigt citus ar neparastiem gājieniem. Es tiešām esmu blonda un par to nekaunos. Tas palīdz dzīvi uztvert vieglāk.

Mājās tevi gaida divi mazgadīgi bērni. Kā tiec galā ar ikdienas rūpēm?

Brīžiem netieku galā (smejas). Ralfam ir pieci, Martinam – pusotra gada. Bet man ir daudz palīgu. Mana ģimene ļoti iesaistās. Mamma ir skolotāja un sevišķi vasarās, kad ir skolas brīvlaiks, bieži auklē mazbērnus. Savukārt drauga mammai ziema brīvāka, tad pieslēdzas viņa. Mums vēl ir arī auklītes, māsas, un nekad ar saviem bērniem nepalieku viena. Draugs Mārcis daudz strādā mājās, tādēļ priekšpusdienās viņš labprāt paliek ar puikām.

Kāds ir tavs bērnu audzināšanas modelis, lai viņi dzīvē būtu laimīgi un daudz sasniegtu?

Ja godīgi, es katru dienu uzdodu sev šo jautājumu. Varbūt tāpēc, ka pati esmu gaisīga, mana metode ir bērnus lieki neierobežot. Es viņiem diezgan daudz atļauju, bet tajā pašā laikā skatos, lai viņu darbošanās būtu normālas uzvedības un pieklājības rāmjos. Man ir svarīgi, lai mani puikas nelamātos un netaisītu publiskas drāmas. Taču nesaskatu problēmu, piemēram, veikalā atvērt bērnam ēdienu, ja viņš sāk brēkt, jo es taču par to pie kases samaksāšu. Nekad nelieku izēst tukšu šķīvi, jo viņš pats vislabāk zina, kad ir paēdis. Bērniem neuzspiežu darīt lietas, kurām neredzu citu pamatojumu kā vien – citi tā dara. Arī strikta dienas režīma viņiem nav, jo mēs, vecāki, esam tādi paši. Ja man ir brīvdiena, Ralfs neiet uz bērnudārzu, citreiz atkal brīvdienās nākas strādāt. Esam nestandarta ģimene, tādēļ arī bērni aug pilnīgi brīvā vidē. Teiksim, spēlējas ar miltiem vai bārsta pa zemi makaronus, un tad uz sacensībām tos savāc. Tomēr ir jābūt robežai starp radošumu un necieņu pret pārtiku. Rezumējot, es atļauju visu, kas neapdraud bērnu veselību un dzīvību.

Kur pēdējā laikā esat devušies visi kopā?

Vispār esam mājas ballīšu cienītāji un reti apmeklējam publiskus pasākumus. Nesen bijām aizlidojuši atpūsties uz Zviedriju, kur dzīvo mana māsa.

Ceļošana lielā mērā ir atkarīga no laika apstākļiem, par kuriem ik rītu stāsti televīzijas skatītājiem. Pēc gūtās pieredzes – kāds rudens mūs sagaida?

Neņemos spriest. Es uzticos tikai trīs četru dienu prognozēm. Arī savai draudzenei, kura mēnesi iepriekš bēdājās, ka šo ceturtdien – ieplānotajā kāzu dienā – prognozēts slikts laiks, teicu: “Mīļā, atslābsti! Prognozēt sāksim tikai kāzu nedēļas pirmdienā.”

Kas tev jāizdara pirms laika ziņu ētera?

Uz Zaķusalu atbraucu jau pussešos no rīta. Pārģērbjos, uzvelku skaistu kleitu un aizeju uz grimētavu. Pēc tam, ja sanāk, pasitam klačiņu ar rīta raidījuma vadītāju Lindu, un tad jau ir atnākušas jaunākās laika prognozes, tās jāapstrādā un jāvienojas ar datorpuisi, kādas kartes kurā ziņu laidienā rādīsim. Tekstu no galvas nemācos, pasniedzu to brīvā formā. Tā, jautri čalojot, aiziet divarpus stundas ētera laika.

Vai ir kāds sapnis, ko tu gribētu īstenot ārpus televīzijas?

Es jau to īstenoju. Sēžot mājās ar jaunāko dēlu, kaut kā pietrūka, un tā radās ideja filmēt kāzas, jo mans draugs ir profesionāls kāzu fotogrāfs. Vasarā darba ir daudz. Cilvēki precas, un brīvajā laikā vai nu filmēju, vai montēju uzņemto materiālu. Abi ar draugu varam atpūsties tikai pēc Jaunā gada sagaidīšanas, kad visas bildes atdotas kāziniekiem.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

No rīta – bez miega, pēcpusdienā – bez saldiem našķīšiem.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Emocionāla, enerģiska, kautrīga.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Valsts svētku un Dziesmu svētku tiešraižu vadīšana.

Labākā izklaide?

Mierīgi pasēdēt pie televizora bez bērniem un noskatīties filmu līdz beigām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+