Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. novembris, 2012
Drukāt

Kā brīvības cīnītāji pie zemes tika 


Attēli no žurnāliem "Svari" (1927) un "Mūsu mājas viesis" (1938) un vietnes "Zudusī Latvija"Attēli no žurnāliem "Svari" (1927) un "Mūsu mājas viesis" (1938) un vietnes "Zudusī Latvija"

Svecītēm spoži mirdzot, kā aizvien 11. novembrī, Lāčplēša dienā, pieminēsim cīņās par Latvijas brīvību dzīvību un veselību atdevušos karavīrus. 


 

Latvijas brīvības cīnītāji – Lāčplēša ordeņa kavalieri, Latvijas armijas karavīri, kauju invalīdi, par Latvijas pastāvēšanu dzīvības atdevušo kareivju ģimenes locekļi. Viņi visi 20. un 30. gados bija iekļauti īpašā valstiskās gādības un pateicības lokā, pēc likuma baudot priekšrocības gan pensiju un dažāda atbalsta saņemšanā, gan agrārās reformas gaitā pretendējot uz Valsts zemes fonda zemi. “Zemi visiem, kas cīnās un stāv par Latviju!” – vēl Brīvības cīņu laikā bija solījuši Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ģenerālis Jānis Balodis un citi. Tieši šādi zemi savā laikā bija ieguvis arī mana vīra vectēvs, Brīvības cīņu dalībnieks Alfrēds Bormanis.

Vēsturnieks Arveds Švābe 1935. gadā rakstīja, ka agrārā reforma ir “visnacionālākais no visiem mūsu likumdošanas aktiem” un viens no lielākajiem jaunās Latvijas valsts sasniegumiem. Šā raksta mērķis nav diskutēt par agrārās reformas dažādiem un visai sarežģītajiem aspektiem, toties būtiski piebilst, ka, pēc 1930. gada datiem, vairāk nekā 60% Valsts fonda zemes bija piešķirti tieši bijušajiem karavīriem. Valdība un politiķi centās izrādīt labo gribu, pildot kara laikā dotos solījumus, tomēr netrūka gadījumu, kad brīvības cīnītājus nekautrīgi izmantoja partiju politiskajās spēlēs. Turklāt dažādu iemeslu dēļ ceļš pie “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” daudziem izvērsās visai ērkšķains.

 

“Dziļi patriotisks, valstisks darbs”

1920. gada rudenī pieņemtais Agrārās reformas likums, piešķirot zemi, brīvības cīnītājus vienīgi izcēla kā pirmos līdzīgo vidū, nostādot viņus pieprasītāju rindā pirmajā vietā. Zeme nebija jāizpērk vienīgi kritušo piederīgajiem un bijušajiem cīnītājiem ar augstu invaliditātes pakāpi. Likums neparedzēja kādas priekšrocības frontiniekiem pret “aizmugurniekiem”, kā arī ievainotajiem pretstatā neskartajiem kauju dalībniekiem. Svarīgs bija tikai pretendenta Latvijas armijā nokalpotais laiks, sakropļojums, kas deva invalīda tiesības, un sevišķi dienesta nopelni.

Latvijas atbrīvotāju sabiedriskās organizācijas šajā laikā un vēlāk gan ne reizi vien atsaucās uz Igaunijā pastāvošo kārtību, norādot, ka tur visiem brīvības cīnītājiem zeme līdz 30 hektāriem pienākas par brīvu. Ja kāds to nevēlas saņemt, tad viņam izmaksā naudas balvu līdz 300 tūkstošiem Igaunijas marku. Kaimiņvalstī pastāvēja arī sevišķa atlīdzība naudā Brīvības Krusta kavalieriem.
Vesture27

Mazliet vairāk priekšrocību zemes saņemšanā Latvijas atbrīvotājiem deva 1922. gadā dienasgaismu ieraudzījusī Centrālās zemes ierīcības komitejas instrukcija nr. 5. Tā paredzēja, ka vispirms tiesības uz zemi ir vietējā pagasta bezzemniekiem, ja viņi ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Latvijas armijas kritušo ģimenes locekļi un kareivji invalīdi. Karavīrus, kuri vismaz pusgadu bija dienējuši Latvijas armijā, iekļāva pieprasītāju otrajā kategorijā, sniedzot pamatu vēlākiem pārmetumiem par karavīru šķirošanu.

Tas gan nenozīmēja, ka Lāčplēša ordeņa kavalieriem un citiem pirmajā kategorijā iekļautajiem bija kādas priekšrocības arī attiecībā uz zemes kvalitāti. Kā 1922. gada 29. augustā vēstīja laikraksts “Zemes Balss”, jaunsaimnieku vidū “lāčplēšu” ir tikai divi līdz trīs simti, turklāt ir pagasti, kur viņu nav nemaz. Tāpēc “apsveicama ir to pagastu rīcība, kuri, cildinādami savus varoņus “lāčplēšus”, piešķīruši viņiem zemi pēc pieprasītāju izvēles vai paši izmeklējuši labāko gabalu un gādājuši arī par citām ērtībām – piemēram, ēku ziņā. Te ir darīts dziļi patriotisks, valstisks darbs.” Tostarp gadījies arī, ka personīgu nesaprašanos dēļ “lāčplēšiem” nācies dzirdēt: “Tu esi Lāčplēsis, vari plēsties, par tevi jau valstij jāgādā.”

Nereti notika, ka zemi ieguvušais karavīrs to uzreiz pārdeva vai arī iznomāja, jo nespēja apstrādāt ēku un inventāra trūkuma dēļ. Tāpēc karavīru organizācijas pieprasīja pirmās kategorijas zemes prasītājiem to piešķirt par brīvu un pēc iespējas kopā ar ēkām, sniedzot plašu palīdzību saimniecības iekārtošanai.

 

Naudu vai balvu?

Ap 20. gadu vidu gan izrādījās, ka daudzi brīvības cīnītāji zemi nav dabūjuši, lai gan par tās trūkumu vēl nevarēja sūdzēties. Kad pieteikšanās uz zemi gāja pilnā sparā, daudzi no viņiem vēl bija saistīti ar armiju. Citi nevarēja uz “savu kaktiņu” pretendēt inventāra trūkuma dēļ. Žurnāls “Latvijas Atbrīvotājs” 1926. gadā rakstīja: “Zemi dalot, notika liela kļūda: tie, kuri no šautenes baidās vairāk kā velns no krusta, dabūja zemi, bet tie, kuri par šo zemi karoja, to nedabūja.”

Visai skaļi balsi par karavīru tiesībām centās pacelt Nacionālā Latvijas atbrīvotāju biedrība un vēl septiņas karavīru sabiedriskās organizācijas, 1926. gada rudenī rīkojot protesta sapulces. Ministru prezidentam Arturam Alberingam adresētajā rezolūcijā iekļāva prasību veikt revīziju par veikto zemes piešķiršanu, atlikušo fonda zemi dot tikai karavīriem atbrīvotājiem, bet tiem, kam tomēr pietrūktu, nodrošināt naudas balvu 2500 latu – toreiz vidējas jaunsaimniecības vērtības apjomā.

Īpaši grūti tikt pie zemes karavīriem bijis Latgalē, tomēr arī citur Latvijā netrūcis vietu – piemēram, Bauņu, Vecates, Skaņkalnes, Burtnieku, Briežu, Alūksnes un citās muižās, ko sadalot trešdaļa vai ceturtdaļa to kalpu, bijušo Brīvības cīņu dalībnieku, palikuši bez zemes. 1928. gadā brīvības cīnītāji tikuši aizgaiņāti, arī dalot vairāk nekā 500 hektārus labi iekoptās Dundagas muižas zemes. No vietējās zemes ierīcības komitejas viņi saņēmuši “raibi aprakstītu papīru” ar norādi, ka var dabūt vienīgi nekultivētos zemes gabalus Degumu purvā.

kariks014Izmantojot visai sarežģīto situāciju ar zemes piešķiršanu, daži politiskie spēki centās izmantot brīvības cīnītājus kā kārti savās politiskajās spēlēs. Liekas, tieši domas par balsu zvejošanu nākamajām Saeimas vēlēšanām bija galvenais jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas motīvs, no 1926. gada vairākas reizes izvirzot priekšlikumu par brīvības cīnītāju apbalvošanu ar naudas balvām. 1926. gada aizklātajā balsojumā šo ierosmi noraidīja, jo tā prasīja ļoti lielus budžeta līdzekļus (vairākus desmitus miljonu latu), kurus nebija kur ņemt. Tieši tāpēc oponenti šo priekšlikumu nodēvēja par švaukstisku, izpelnoties aizrādījumu par “neparlamentāriem” izteicieniem.

Naudas balvas aizstāvji kā līdzekļu avotus minēja papildu nodokļa uzlikšanu visām jaunsaimniecībām. Vēlāk – arī akcīzes nodokļa likmes paaugstināšanu tabakas izstrādājumiem, kā arī nodokļa ievākšanu no tā saucamajiem “18. marta bagātniekiem”. Tās bija personas, kas tika pie bagātības, pateicoties 1920. gada 18. marta likumam, kas paredzēja, ka visus cara laika parādus var nomaksāt šādā attiecībā: viens zelta rublis vienlīdzīgs grasim. Pēdējais avots vairākiem deputātiem gan likās tīri simpātisks. Taču izrādījās, ka šādi nodrošināt balvai nepieciešamos līdzekļus tomēr nebūs iespējams, jo lielākā daļa šādi iegūtu īpašumu jau sen bija veiksmīgi pārdoti otrajās un trešajās rokās.

Par to, ka arī pašu iesniedzēju motivācija bija visai šaubīga, liecina vēlāk izskanējušais skandalozais fakts, ka dažs pirms aizklātā balsojuma, piesēzdams pie citu partiju deputātiem Saeimas kafejnīcā, aicinājis par šo ierosmi nebalsot.

Tostarp vēlme pēc naudas balvas bez zemes palikušajiem atbrīvotājiem konsekventi izskanēja arī karavīru organizāciju prasībās. “Beidzamajos divos gados esam nonākuši tik tālu, ka mūsu valsti sāk izdalīt, ka mētājamies ar naudu, tad saprotama ir atbrīvotāju prasība, ka viņi grib būt pirmie,” izskanēja 1920. gada 14. novembra Saeimas sēdē.

 

Lielās mērīšanas laiki

Tikmēr dažs deputāts, kurš frontes līnijai nebija ne tuvumā rādījies un nu uzstājās kā liels brīvības cīnītāju aizstāvis, pats bija aplinkus ceļiem ieguvis fonda zemi. Tā gadījās, piemēram, tautas priekšstāvim no jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas A. Bļodniekam, kurš pārmetumus noraidīja visai deklaratīvi: “Ja arī man tagad ir piešķirts jūrmalā gabaliņš zemes Lielupes pusē vasarnīcas būvei un ja jautājums varētu būt nostādīts tā, ka tas varētu noderēt kā kompensācija karavīriem, es no tā atteiktos.”

Savukārt dažs cits brīvības cīnītājus centās izmantot ķīļa dzīšanai starp vecsaimniekiem un jaunsaimniekiem, kā arī ilggadējiem muižu rentniekiem. Situācijas dažos pagastos tiešām bija izveidojušās visai kutelīgas. Piemēram, Kuldīgas apriņķa Krāču muižā, kur lielākoties dzīvoja ilggadēji rentnieki, apstrādājot savu zemes gabaliņu. Kādā brīdī no visas Latvijas tur saradās “lāčplēši”, izmantojot savas likumīgās tiesības pieprasīt zemi. Vietējā pagasta zemes ierīcības komiteja viņu vēlmi noraidījusi, tāpat – arī šī institūcija apriņķa līmenī. Parasti šādās situācijās lieta pēc tam nonāca Centrālajā zemes ierīcības komitejā Rīgā un tālāk senātā, kura lēmums parasti bija labvēlīgs brīvības cīnītājiem. Rentniekiem šajā situācijā zeme būtu vai nu jāatstāj, vai arī jānomā no jaunā īpašnieka.

1929. gadā kaislīgus strīdus izraisīja arī tas, ka pirmajā zemes pieprasītāju kategorijā tika iekļauti bijušie landesvēristi, kas bija cīnījušies Latvijas armijā. Pret to protestēja 15 karavīru un invalīdu organizācijas.

Strīdos par to, kur ņemt zemi, izskanēja arī doma, ka vajadzētu veltīt vairāk līdzekļu purvu susināšanai (Latvijā tolaik bija 320 tūkstoši ha purvu). Oponenti savukārt iebilda, ka “sēdināt brīvības cīņu dalībniekus purvos būtu pilnīgi aplam”.

 

Zemi “nopelnu bagātākajiem”

Zemnieku savienības deputāts Ādolfs Klīve 1927. gadā uzsvēra, ka “esam darījuši gandrīz visu, kas iestāvējis mūsu spēkos, lai apgādātu karavīrus ar zemi”. Viņu labā “zināmi soļi” esot sperti, cik “mūsu saimnieciskie apstākļi atļauj”. Tomēr izrādījās, ka zemi no fonda bija dabūjuši vien 8780 karavīri no kopumā vairāk nekā 76 tūkstošiem, turklāt arī brīvas iekoptas zemes bija palicis maz.

Tāpēc 1928. gada 26. maijā dienasgaismu ieraudzīja Zemnieku savienības ierosināts īpašs likums, kas paredzēja, ka līdz 1929. gada 1. maijam, vēlāk – līdz 1930. gada 1. augustam zemi var piešķirt vienīgi atbrīvotājiem. No karavīru aprindām Saeimā ievēlētais deputāts Eduards Dzelzītis 1931. gadā žurnālā “Lāčplēsis” gan vēstīja, ka arī pēc visiem šiem pūliņiem zemi saņēmusi ne vairāk kā ceturtdaļa atbrīvotāju. Priekšrocības esot nākušas par vēlu, jo valsts zemes fonds jau bijis izsmelts. Tāpēc tikai niecīgai daļai izdevies iegūt kādu apbūves gabaliņu.

Kad Centrālā zemes ierīcības komiteja 1933. gadā veica reģistrāciju, lai noskaidrotu, cik daudzi brīvības cīnītāji palikuši bez zemes, izrādījās, ka tādu kopumā ir 23 tūkstoši (pirmajā kategorijā – 600). Var secināt, ka Lāčplēša ordeņa kavalieru prasības pēc zemes tomēr centās apmierināt vispirms, jo viņu vidū tukšā palicis bija vien nepilns pussimts.

Kopumā zemes piešķiršana atbrīvotājiem tomēr virzījās uz priekšu līdz ar pašas agrārās reformas gaitu. “Tā kā tuvākajā laikā nav iespējams apmierināt visus zemes pieprasītājus”, 1933. gada 28. septembrī nolēma vispirms to piešķirt “nopelnu bagātākajiem” brīvības cīnītājiem. Toreiz Valsts zemes fonda rezervēs atradās tikai 200 jaunsaimniecības ar nekultivētu zemi un apmēram 2500 apbūves gabalu. Līdz 1934. gadam bija paredzēts sadalīt vēl piecus tūkstošus hektāru, kas dotu iespēju izveidot vēl 360 jaunsaimniecības. Savukārt 1934. gada pavasarī piešķiršanā nāca vēl desmit muižu centri ar 1800 hektāru labi kultivētas zemes, ar ko vajadzēja pietikt 250 jaunsaimniecībām. Kopumā, lai zemi iedotu visiem brīvības cīnītājiem, valstij būtu jāatrod vēl 200 tūkstoši hektāru, kas, pēc vispārēja atzinuma, nekādi nebija iespējams. Tāpēc varēja paredzēt, ka nākotnē atkal būs jālemj par naudas balvu. Toties bija skaidrs, ka vismaz Lāčplēša ordeņa kavalieri, kritušo ģimeņu locekļi un invalīdi iegūs labas saimniecības.

 

FAKTI

1921. gadā zemi bija pieprasījuši aptuveni 127 400 bezzemnieku.

32% norādīja, ka viņiem ir līdzekļi saimniecību veidošanai, 20% atzina sevi par trūcīgiem, 49% norādīja, ka viņiem līdzekļu nav.

1926. gadā tiesības saņemt atlīdzību ar zemi bija 160 tūkstošiem brīvības cīnītāju. No viņiem zemi bija saņēmuši apmēram 80 tūkstoši.

Līdz 1930. gada jūnijam pavisam bija piešķirti 53 tūkstoši jaunsaimniecību. No tām 21 tūkstotis piederēja brīvības cīnītājiem, kuri uz tām saskaņā ar 1922. gadā izdoto Centrālās zemes ierīcības komitejas instrukciju pretendēja pirmās un otrās kategorijas kārtībā.

Kā piešķīra zemi kritušo Latvijas armijas karavīru ģimenes locekļiem

Vispirms zeme pienācās kritušā vecākajam bērnam; ja bērnu nebija, tad sievai, ja viņa nebija devusies jaunā laulībā; tad tēvam un pēc tam – mātei.

“Mūsu zemes un valsts vērtību sadalīšana nav notikusi vienmērīgi un pēc nopelniem, bet faktiski visus šos gadus lietas ir turpinājušās tā, ka tas, kurš bijis varas tuvumā, dabūjis labāku kumosu, bet kas bijis tālāk no centra, varēja klaudzināt pie durvīm, cik gribēja, tas zemi nevarēja dabūt.” No Latgales darba partijas deputāta Jezupa Trasūna runas Saeimas 1926. gada 12. oktobra sēdē, apspriežot jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas ierosinājumu piešķirt naudas balvu tiem brīvības cīnītājiem, kas nebija dabūjuši zemi.

 

Pievienot komentāru

Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+