Latvijā
Politika

Māris Zanders: Kā budžets, tā protesti…0


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: LETA

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības brīdina par protesta akciju, “kāda līdz šim pieredzēta vēl nav”. Par protesta akciju domā arī Izglītības darbinieku arodbiedrība. Runa ir par 2019. gada oktobri, bet līdzīgas ziņas Latvijā var lasīt ik gadu. Un tas rada jautājumu: vai protesta akcijām vispār ir jēga? Papildus jāpiemin komentāri sociālajos tīklos un ne tikai, kas uzslavē asākas protesta formas citās valstīs, norādot, ka “tieši tā arī vajag, nevis kā mūsējie…”.

Visvieglāk komentēt ir pēdējo tēzi. Man ir nelāgas aizdomas, ka jūsmotāju par “dzeltenajām vestēm” & Co atbalsts noplaktu, ja viņi paši nonāktu šādu protestu izraisītā haosā vai, vēl trakāk, nejauši ciestu tajos fiziski. Viena lieta ir vāvuļot žanrā “lūk, tā ir jācīnās par savām tiesībām!”, sēžot pie datora, cita – ja dārgo cīnītāju dēļ esi iesprūdis ārzemēs vai ja brašie protestētāji ir kaut kā pamanījušies pie viena nosvilināt arī tavu auto ielas malā. Nekad neesmu sapratis, kāpēc ir jāprotestē pret nevienlīdzību vai politisko kliķi, izdemolējot kāda divpadsmit stundas dienā strādājoša pilsoņa preču kiosku. No šī viedokļa pārmetumi protestētājiem Latvijā par viņu “mīkstumu” ir tipiski “dīvāna politiķiem”.

Noraidot tik radikālas formas, jautājums tomēr paliek par Latvijai pierastāko jēgu. Nu, sapulcējās pie Saeimas, un? Te mēs nonākam pie protesta – nediskutējot par katra konkrētā gadījuma prasību pamatotību – kā formas. Pirmkārt, protests ir nepieciešams kaut tādēļ, lai vēlāk kāds nevarētu teikt: “Bet jūs jau paši neprotestējāt!” Nedaudz stulba loģika, bet, ko padarīsi – to, ka protestētāju pārstāvji kaut kam nav piekrituši, piemēram, valdības sēdē vai parlamenta komisijā, pamanīs daudz mazāk ļaužu nekā tad, ja nepiekrišana notiks demonstrācijas vai mītiņa formā. Otrkārt, viedokļa paušana un taustāms rezultāts nav viens un tas pats.

Piemēram, nevar ironizēt par cilvēku, kurš boikotē kādu tirdzniecības tīklu vai ražotāju, pat ja boikotētais tādēļ naktsmieru nezaudē un arī nebankrotē. Ja mēs paģēram tūlītēju rezultātu, jo citādi neesot vērts, tad nav jēgas vispār nekādām diskusijām un viedokļu paušanai. Protestētāji, kuri iziet ielās, deklarējot savas vērtības, diez vai domā, ka visa sabiedrība kļūs vai nu par “liberāļiem”, vai “konservatīvajiem”. Protestētāji vienkārši atgādina par savu viedokli, un tas ir pareizi, pat ja nepatīkami.

Treškārt, protests “ielās” veicina konkrētajā grupā kopējas profesionālās identitātes sajūtu, ko nevar nodrošināt, teiksim, vēršanās savu interešu vārdā tiesā, pat ja pēdējā metode var izrādīties efektīvāka. Jāpiezīmē arī, ka viedokļu paušanā mēs esam, atvainojos, nodzīvojušies tiktāl, ka gandrīz vai jāapsveic jebkāda legāla forma, kas nav verbāla atvieglošanās interneta komentāros. Citiem vārdiem sakot, profesionālo vai cita veida kopīgu interešu grupu protestos neredzu neko garlaikojošu vai nejēdzīgu. Pat ja Saeima protestētāju prasības neizpildīs.

Saistītie raksti

Skaidrs, ka protestētājus izmanto tā brīža politikā opozīcija savās interesēs. Tā notiek vienmēr, bet tas nav arguments protestu nosodīšanai (“nevajag šūpot laivu!”). Pašiem protestētājiem gan jāraugās, vai viņu līderi nav politiski angažēti un tiešām savas iespējas neizmanto, lai piespēlētu kādai partijai. Tomēr kopumā, atkārtoju, politiskās intrigas nav iemesls viedokļa nepaušanai. Varu arī saprast politiķu, kas tobrīd ir valdošajā koalīcijā, īgnumu un aizvainojumu – “mēs cenšamies, bet jūs…”.

Un es arī nedomāju, ka kāds vēlas speciāli mediķus vai pedagogus kacināt. Varu vien piedāvāt politiķiem mēģināt iejusties, teiksim, remonta pasūtītāja situācijā. Tas, ka darbi ir paveikti labi astoņdesmit procentu apmērā, nenozīmē, ka pasūtītājam nav pamata izteikt pretenzijas par atlikušajiem divdesmit. Darbu veicējs var teikt, ka astoņdesmit procenti ir labāk nekā piecdesmit vai divdesmit, un zināma taisnība viņam būs, tomēr darbu pasūtītājs dara pareizi, atgādinot par vēlamo rezultātu.

Rezumējot: protestētājiem var nepiekrist, bet veids, kādā protesti notiek Latvijā, nav apsmejams.

LA.lv