Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. februāris, 2012
Drukāt

Kā Cimdars man dusmas aizdeva

cimdars_leta

Nemaz nezinu, kā sākt savu sašutumu, bet piekrītu pilsoniskās (un arī nepilsoniskās) sabiedrības aktivitātēm, kurām šķetinoties, pavisam garantēti Arnis Cimdars kļūs desmitgades bēdīgi populārākais cilvēks mūsu zemē – un ne jau Latvijas lepnums!

 

Kādas izskatās tās viņa vēlēšanas? Akmens laikmets, juras periods, aizvēsturisks mezozojs! Neba velti Zālītes kundze sarakstījusi dzejoli “Cimdars ir liels maita”.

It kā no viņa prasa mazumiņu. Ir, teiksim, piecas partijas – īkšķi, rādītāji, krējumlaižas, zeltneši, pintiķi. Kam lai situ saujā, kā lai zinu, par ko balsot! Kāpēc to man nepasaka! Vai Cimdars parūpējies, lai tālumā no dzimtenes pilsonis godam izpildītu pienākumu, Āfrikas augstākā kalna galotnē atradis aizzīmogotu urnu? Nē! Tā nav sakritība, bet sabotāža, jo šis viltnieks nerēķinās ne ar indivīdu, ne visu sabiedrību. Tautas nobalsošanu viņš katrā ziņā nospraudīs tais kalendārajās dienās, kad laukā neizturami kvēlo saule, kad putina, ka saimnieks suni nedzen ārā, kad ļautiņi aizņemti ar ko svarīgāku, sacīsim, tomātu karā aizgājuši. Reiz dziļā ziemā balsotāji bijuši spiesti biļetenus ielaist pa iesnigušā iecirkņa skursteni! Cimdars vēlēšanas rīko ebreju sabata laikā! Un kādi CVK tie iecirkņi! Uz reti kuru ved trotuārs, pārsvarā tos meklējat dumbrājā vai cūku laidarā. Nekā elektriska un elektroniska viņiem tak nav! Fui, kaut kāda galdniecība, nevis CVK! Biļeteni bieži ir žurku apgrauzti, bet pildspalvas toties brangi uzpravītas ar dziestošo tinti. Vēlēšanu iecirkņu dežuranti, kuru nagos iekritāt, rada aizdomas ne vien ar šaubīgo ģīmi, bet arī ar lūriķu manierēm. Par divām ieejām iecirkņa saspiestībā vispār nav domāts, bet pretējās nometnes vēlētāji, nemaz nerunājot, ka ēzeļi, piedevām ir plušķaini, netīri, ar nelāgu smaku. Neērti it kā nieka dēļ dzisināt muti, bet pat dumjākam vēlēšanu organizatoram saprotams, ka pirms liktenīgās izvēles ir liels satraukums. Mēģiniet tik lūgt iecirknī pēc karafes, kur padzerties, vai cukura grauda, kur uzpilināt tinktūru, vai tincināt, kur atvieglot vēderu. Būsiet laimīgs nenobalsojis dot kājām vaļu, pirms nav ieradušies kārtībnieki, izsaukti, jo, lūk, huligāni apķēza iecirkni. Es zinu, ka mana balss ir izšķirošā. Es gribu pieglaust šo nenovērtējamo dārgumu un liegi iešūpot Bētlemes silītē, lai tā tur atdusētos kā aizzieģelētā ugunsdrošā seifā. Raugi, kādām jābūt urnām, bet Cimdara kantoros zīmes iesviež un pēc tam izkrata no kantainām krējumķērnēm! Ak, tas būtu mazākais, par ko skandalēt, ja zinām, ka daudzviet par balsu skaitītājiem tiek algoti neredzīgo pansionātu iemītnieki. Jebkurā domājošā, kaut uz pusi attīstītākā civilizācijā Cimdars būtu aizsūtīts desantā uz Latgali vai pakārts aiz… aiz… Atminējos briesmīgāko! Viņš taču nav elektronizējis vēlēšanas un par to nesarkst aiz kauna! Citur cilvēkiem gabals nenokrīt saposties un izretis aiziet kājām izpildīt valstisko pienākumu. Ir zemes, kur tamdēļ dod brīvdienu! Fui, alu mežoņi. Mums vajag tā, kā nav nekur citur pasaulē, bet Igaunijā ir, un mums arī jāelektronizējas. Tā, nu būtu izlicis pelnītās dusmas. Paga, nemaz nenoskaidroju, vai jau beidzās tas referendums un kas tur uzvarējis?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+