Kā cīnīties pret “Islāma valsti” 6
Autors: Džozefs Nīe, Hārvarda universitātes profesors, Tuvo Austrumu eksperts
“Islāma valsts” (“IV”) ir piesaistījusi pasaules uzmanību ar šausminošiem video par galvu ciršanu, senatnes pieminekļu sagraušanu un prasmīgu sociālo tīklu izmantošanu. Tā ir sagrābusi lielu daļu teritorijas Sīrijas austrumos un Irākas rietumos, pasludinājusi kalifātu ar centru Sīrijas pilsētā Rakā un piesaistījusi ārvalstu džihādistus no visas pasaules.
Pret džihādistiem jācīnās sunnītu arābiem un turkiem
ASV prezidents Baraks Obama paziņojis, ka “IV” ir jāmazina un galu galā jāsakauj. Viņš ir iecēlis ģenerāli Džonu Allenu vadīt aptuveni 60 valstu koalīcijas spēkus, kas paļaujas uz gaisa triecieniem, īpašajām vienībām un apmācības misijām. Daži kritiķi gribētu, lai viņš sūta vairāk ASV spēku; citi saka, ka ASV vajadzētu piekopt savaldīšanas doktrīnu. ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā daži kandidāti aicina izvietot sauszemes spēkus cīņā pret “IV”. Viņiem ir taisnība: ir vajadzīgi “zābaki uz zemes”, taču to valkātājiem jābūt sunnītu arābiem un turkiem, nevis amerikāņiem.
Tas raksturo trīskāršos draudus, ar ko sadūrušies ASV un to sabiedrotie.
“IV” ir trīs izpausmes: pārnacionāls teroristu grupējums, valsts aizmetnis un politiska ideoloģija ar reliģiskām saknēm. Tā izauga no teroristu grupējuma “Al Qaeda” pēc ASV vadītā nepareizi izprastā iebrukuma Irākā, un, līdzīgi kā “Al Qaeda”, to atbalsta ekstrēmie sunnītu islāmisti. Taču tā ir gājusi tālāk, iedibinot kalifātu, un kļuvusi par sāncensi “Al Qaeda”. Tās pārvaldītā teritorija rada leģitimitātes iespaidu un spēju rīkot uzbrūkošu džihādu, kas tiek izvērsts ne tikai pret neticīgajiem, bet arī pret šiītu un sufītu musulmaņiem, ko sunnītu ekstrēmisti dēvē par “takfiriem” jeb nepatiesiem islāmticīgajiem.
“Islāma valsts” slavē 7. gadsimta islāma tīrību, taču ļoti prasmīgi izmanto 21. gadsimta plašsaziņas līdzekļus. Tās veidotās videofilmas un materiāli sociālajos tīklos ir iedarbīgas metodes, kā piesaistīt musulmaņus, galvenokārt jaunus cilvēkus no Eiropas, Amerikas, Āfrikas un Āzijas, kam nav skaidrības par savu identitāti. Vilšanās pārņemtus, daudzus no viņiem pievilina tīmekļa vietne “Sheikh Google,” kur viņus gaida “IV” vervētāji. Pēc dažām aplēsēm, “IV” pusē šobrīd karo aptuveni 25 000 ārzemju kaujinieku. Nogalinātie ātri tiek aizvietoti.
“IV” trīsdaļīgā daba rada politisku dilemmu. No vienas puses, ir svarīgi lietot nopietnu militāro spēku, lai atņemtu kalifātam teritoriju, kas dod tam gan patvērumu, gan leģitimitāti. Taču, ja ASV militārā klātbūtne ir pārāk smaga, “IV” maigā vara pastiprināsies, veicinot tās globālo vervēšanas kampaņu. Tāpēc “zābakiem uz zemes” jābūt sunnītiem. Ārzemju šiītu kaujinieku klātbūtne stiprina “IV” apgalvojumu, ka to aplenc un apdraud neticīgie. Līdz šim, lielā mērā pateicoties kurdu spēkiem, kur cīnās galvenokārt sunnīti, “IV” ir zaudējusi aptuveni trešo daļu teritorijas, ko tā kontrolēja pirms gada. Taču sunnītu papildspēku izvietošana un apmācība prasa laiku, kā arī spiediena izdarīšanu uz šiītu kontrolēto Irākas valdību, lai mazinātu tās sektantisko pieeju.
Asads jāaizvāc Krievijai un Irānai
Pēc sabrukuma Lībijā, kur “IV” atbalsta džihādistu kaujinieku grupējumus un paziņojusi par trīs “attālu apgabalu” izveidošanu, ir saprotama Obamas nevēlēšanās gāzt Sīrijas prezidenta Bašara Asada režīmu, lai pieredzētu “IV” pārņemam vēl plašāku teritoriju un izvēršot genocīdu pret Sīrijas iedzīvotājiem, kas nav sunnīti. Taču Asads ir viens no “IV” efektīvākajiem vervēšanas instrumentiem. Daudzi ārzemju džihādisti atsaucas aicinājumam palīdzēt gāzt tirānisko alavītu sektas vadoni, kurš nogalina sunnītus.
ASV diplomātijas uzdevums ir pārliecināt Krieviju un Irānu, kas atbalsta Asadu, aizvākt viņu, nenojaucot Sīrijas valsts struktūras paliekas. Lidojumu aizlieguma zona un drošības josla Sīrijas ziemeļos miljoniem pajumti zaudējušo bēgļu stiprinātu ASV diplomātiju. Plaša humānās palīdzības sniegšana bēgļiem, ko spēj īstenot ASV militārpersonas, ārkārtīgi vairotu ASV maigo varu. Šobrīd ASV maigās varas stratēģijas finansējums un koordinācija ir nepietiekama. Taču mēs zinām, ka ar stingro spēku nepietiek, īpaši, lai apstrīdētu “IV” ieņemto kiberteritoriju, piemēram, attīstot spēju likvidēt “botnetus” (ar datorvīrusiem inficētus datorus, kas ražo mēstules) un dot pretsparu meliem sociālajos tīklos.
Pat ja ASV un to sabiedrotie sakauj “Islāma valsti” nākamajā desmitgadē, mums jābūt gataviem, ka no pelniem var pacelties līdzīga sunnītu ekstrēmistu grupa. Tuvajos Austrumos notiekošās revolūcijas atrisinās tikai ilgākā laikposmā. Starp revolucionārās nestabilitātes avotiem ir neskaidrās pēckoloniālās robežas, bremzētā modernizācija, “Arābu pavasara” neveiksme un reliģiskā sašķeltība, ko pastiprina starpvalstu sāncensība starp Saūda Arābijā valdošajiem sunnītiem un šiītu pārvaldīto Irānu.
Jāietur “savaldīšanas un pabikstīšanas” stratēģija
Eiropā reliģiskie kari starp katoļiem un protestantiem ilga gandrīz pusotru gadsimtu.
Karš beidzās ar Vestfāles mieru 1648. gadā pēc tam, kad Vācija Trīsdesmitgadu karā bija zaudējusi ceturto daļu iedzīvotāju. Jāatceras, ka tā laika koalīcijas bija sarežģītas, katoliskajai Francijai palīdzot Nīderlandes protestantiem cīņā pret Habsburgu katoļiem karaliskās dinastijas interešu, nevis reliģisku apsvērumu dēļ.
Mums jārēķinās ar līdzīgu sarežģītību Tuvajos Austrumos mūsdienās.
Vērojot situāciju apgabalā, kur ASV ir daudzpusīgas intereses – enerģētika, Izraēlas drošība, kodolieroču neizplatīšana un cilvēktiesības –, Amerikas politikas veidotājiem jāietur “savaldīšanas un pabikstīšanas” elastīga stratēģija, kas paredz sadarboties ar dažādām valstīm un grupām dažādos apstākļos. Piemēram, neatkarīgi no tā, vai Irānas politika kļūs mērenāka, dažreiz Irānai var būt kopējas intereses ar ASV, un dažreiz tā ieņems pretēju nostāju. Nesen panāktā kodolvienošanās var pavērt plašākas manevra iespējas. Lai tās izmantotu, ASV ārpolitikai Tuvajos Austrumos jākļūst izsmalcinātākai, nekā liecina pašreizējās debates.
Copyright: Project Syndicate 2015 – How to Fight the Islamic State
Tulkojis Valdis Bērziņš
